Pilna Māras istabiņa JRT

Ir izrādes, par kurām uzrakstīt šķiet ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Pilna Māras istabiņa kā reiz tāda ir.

Izrāde stāsta, kas notiek, kad saņemts burvju galdauts, septiņjūdžu zābaki un cepure, kas dara neredzamu. Ja ir liela vēlme uzzināt saturu detalizētāk, var palasīt kādu no JRT lapā esošajām divām recenzijām, kurās ierasti izstāsta praktiski visu izrādi. Man personīgi gan pret Verhoustinskas, gan Tīšheizeres recenziju ir šis tas krietni iebilstams, bet, lai nemaitekļotu, tālāk neizvērsīšos.

Lugas valoda ir viegli dzejiska, bet uz skatuves notiekošais tomēr atstāj pavisam dabisku iespaidu. Lugas darbības laiks nav konkretizēts, bet tas ir laiks, kurā latviešu dievturība un tās rituāli ir dzīvi. Galvenie varoņi ir nevis pārspīlēti tipāži, bet reāli cilvēki. Viņi nešaubās par savu dievturību, viņi tajā dzīvo. Izrādē ir prasmīgi realizēta smalka robeža. Ja no skatuves rādīs dievturību kā pareizu latviešu reliģiju, liela daļa skatītāju “aizvērsies”. Tas nenotiek. Dievturība ir, bez tās luga nav iedomājama, bet tā netiek pasniegta formā “tā ir pareizi, tā jābūt”. Galvenie varoņi tai tic, bet skatītājam ir dota iespēja galvenos varoņus saprast, pašam paliekot malā. Cik nu tas vispār ir iespējams…

Jo izrāde ievelk sevī iekšā. Aktieri sevi nepretstata skatītājiem, viņi nerada distanci starp sevi un uz skatuves notiekošo. Pretēji piemēri ir, teiksim, Mičules Fundamentālists, Ķimeles Noziegums un sods vai pat Hermaņa Divpadsmit krēsli. Jo tur tieši vai netieši tiek atgādināts, ka tu, dārgo skatītāj, patlaban esi teātrī un skaties izrādi.

Maģiska Pilnā Māras istabiņā ir nāves brīnuma klātbūtne. Skatuves varoņu nāve ir gaužām reāla. Tā netiek izspēlēta uz skatuves ar vieglumu, bet gan izdzīvota visā savā noslēpumainībā, kas izdodas mistiski pārliecinoši.

Pēc izrādes man pavisam negribējās celties kājās un doties prom. Labprātāk būtu palicis kādu stundiņu teātra krēslā apdomāties.

Visi skatītāji izrādei noteikti neatvērsies. Kādu kaitinās latviskais misticisms, citam sižets liksies par garlaicīgu, vēl kādam nepatiks daži dzejiskie panti. Bet mēģināt ir vērts.

Ir ko piebilst?