Maisu plīšana

Pēdējos mēnešos novērojama pastiprināta rosība ap čekas maisiem. Savā ziņā tas ir interesants fenomens, jo čekas maisi salīdzinoši mierīgi gulējuši ~27 gadus un tikai tagad šķiet, ka kļuvis neizturami spiedīgi.

Iespējams, to aizsāka romāns “Bailes”. Tajā izvirzīta versija, ka nekādu čekas maisu vairs nav, jo tie esot nozagti. Tas, protams, esot rūpīgi glabājams valsts noslēpums.

Reakcija uz “Bailēm”, kuras ilgstoši atradās pārdotāko grāmatu virstonē, bija diezgan pieklusināta. Apspriestākais temats bija grāmatas autors, par kuru vairums mēdza uzskatīt Lato Lapsu. “Bailēs” rakstītais maz tika komentēts pēc būtības. Varbūt tāpēc, ka nebija ko komentēt, varbūt nebija lasījuši, nav pat tik svarīgi. Tikai tas ir atstājis iespaidu, ka “Baiļu” versija, iespējams, nemaz nav bez pamata.

Tad bija garumā izstiepts mini-tracis ar čekas maisu pētnieku pielaidēm pie čekas maisiem. Lato Lapsas iesniegums SAB par iepazīšanos ar kartotēkas dokumentiem. Un pamazām čekas maisi atgriezās aktualitāšu sarakstā. Varbūt tas nemaz nebūtu noticis, ja viens otrs nebūtu tik cītīgi pretdarbojies. Ja, teiksim, čekas pētītājiem būtu sniegta pieeja dokumentiem uzreiz, bez jelkādām ierunām. Ja visādi gudrinieki nebūtu stāstījuši muļķīgus iemeslus, kāpēc tagad nekādi nav pieļaujama čekas maisu publiskošana. Bet panākts ir tieši pretējais.

Jo vairāk kāds pretojas čekas maisu publiskošanai, jo vairāk tas kaitina citus.

Ir punkts, aiz kura atpakaļceļš vairs nav iespējams. Kādu brīdi tas jau ir sasniegts. Par to liecina “maisu sargātāju” kuslie mēģinājumi saglabāt esošo stāvokli. Viņi vairs nespēj apturēt čekas maisu publiskošanu. Pat ja viņiem atrastos sakarīgi argumenti savas pozīcijas pamatošanai, tie nedarbosies, jo savu darbiņu ir padarījuši jau izskanējušie muļķīgie un oponentus aizvainojošie argumenti. Datu valsts inspekcijas iesaistīšana jau ir pēdējais salmiņš.

Prātīgākais būtu samierināties, ka čekas maisi tūlīt būs vaļā. Un sagatavoties, ja līdz šim tas neienāca prātā.

Nav vairs palicis daudz iespējamo vainīgo, kāpēc valstī lietas nenotiek tā, kā gribētos. Turklāt tādi, ar kuriem varētu tikt galā vai vismaz nedaudz ieriebt.

Patīk tas kādam vai nē, bet čekas maisu atvēršana tiek un tiks uztverta kā zināma veida atmoda, kā valsts pamatu restartēšana. Atbrīvošanās no stukačiem nepieciešama, lai varētu saprast, kuras šūnas mūsu valsts organismā ir slimas ar vēzi un pieņemt lēmumu par to turpmāku izolēšanu. Protams, ka viņi – stukači domā otrādi. Ka viņi vienīgie tik niansēti spēj saprast sarežģīto situāciju un ka pārējie ir dumji, neizglītoti nejēgas. Mums jāņem vērā, ka lielākā daļa stukaču nespēs pēc būtības atzīt savu nosodāmo darbību. Bet tas arī nav tik svarīgi. Galvenais, lai mēs uzzinām, kuri tie ir un pie varas vairs tādus nepielaistu.

Es esmu par čekas maisu saturu publiskošanu. Pilnā apmērā un pēc iespējas ātrāk. Lai nav nekādu šaubu par to, kas varētu būt palicis noklusēts. Citādi ar tiem varēs spekulēt mūžīgi un mēs šo tēmu nevarēsim izrunāt un slēgt. Visādas “izņemtās kartītes”, “pazudušās lietas” utt. lai skaidro speciālisti. Ja šo ~27 gadu laikā tā arī nav rasta iespēja dokumentus izpētīt, tad jāatzīst neveiksme un jākustas uz priekšu, nevis jāturpina muļļāties uz vietas. Turklāt turpmāka izpēte būs iespējama arī pēc materiālu publiskošanas.

Daži publiskotie mājieni par čekas maisu saturu.

Imants Kalniņš

Aivars Borovkovs

Ivars Godmanis

Zigmunds Skujiņš

Vaira Vīķe-Freiberga

Ints Cālītis

Helēna Celmiņa

Guntars Krasts

Indulis Zariņš

Edvīns Inkēns

Džemma Skulme

 

Ir ko piebilst?