Vēsturisko bilžu tiešsaistes arhīvs Ajapaik

Mani interesē vēsturiskas Rīgas fotogrāfijas. Kur es tās varu meklēt? Galvenais resurss ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas zudusilatvija.lv. Daudz ko interesantu var atrast forum.myriga.info, bet tur ir sarežģīti atrast kaut ko konkrētu. Jo būtībā tas ir forums, nevis attēlu uzturēšanas sistēma. Vēl šo to var cerēt atrast google.

Tad es reiz nejauši uzgāju igauņu radītu risinājumu.

Tajā bija arī attēli arī no Rīgas, turklāt tādi, kurus nebiju redzējis nekur citur. Paskatījos vienu bildīti, otru, nākošo. Redzēju, ka visbiežāk igauņi ir varējuši identificēt, ka tā ir Rīga, bet ne konkrētāk. Man kā rīdziniekam vairumā gadījumu ielikt kartē punktiņu un aptuveno attēla uzņemšanas gadu bija samērā vienkārši.

Jāatzīst, ka igauņi ir labi pacentušies. Var norādīt attēla atrašanās vietu kartē. Ja gads nav zināms precīzi, var ievadīt no-līdz. Ir iespējams pievienot papildus attēlus, lai varētu salīdzināt, kā attiecīgā vieta izskatās šodien. Var komentēt, atlasīt bildes pēc dažādiem kritērijiem, meklēt tās kartē. Iežurnalēties var ar facebook, google kontu vai e-pastu / paroli. Ja atver albumu (piemēram, Rīgas foto), var mainīt attēlu parādīšanas secību tajā un tādā veidā sakārtot attēlus arī pēc to pievienošanas datuma. Attēliem mēdz būt norādīta informācija par autortiesībām un atļauju tos izmantot citur.

Salīdzinājumam zudusilatvija.lv papildināt informāciju par attēlu var tikai komentējot attiecīgo ierakstu. Tad atliek cerēt, ka kāds LNB darbinieks komentāru izlasīs un ar roku papildinās informāciju par attēlu. Vēl pats var atzīmēt bildētā objekta atrašanās vietu google maps, bet atlase pēc kartes reāli nestrādā. Iežurnalēties var ar e-pastu / paroli, kā arī draugiem.lv identifikatoru. Sakārtot albumus pēc attēlu pievienošanas datuma nevar. Izskatās, ka pēdējie funkcionalitātes uzlabojumi bijuši ļoti, ļoti sen. Par attēlu autortiesībām zudusilatvija.lv nav pieejama informācija, labākajā gadījumā ir norādīts autora vārds un uzvārds. Visiem attēliem zudusilatvija.lv pievieno savu ūdenszīmi, ignorējot autortiesības uz attēlu.

Kādā brīdī man arī atrakstīja Ajapaik pārstāvis Vahur Puik, lai pateiktos par sniegto ieguldījumu. Mazliet sarakstījāmies. Uzdevu jautājumu par autortiesībām. Saņēmu atbildi, ka Ajapaik nav satura īpašnieks un tādēļ viņiem nav ne tiesību, ne arī vēlmes attēlus izmainīt. Tomēr esot problēma, ka no muzeju centrālās datu bāzes importētajiem attēliem licences informācija ne vienmēr ir zināma.

Uzzināju arī, ka Ajapaik īpašnieks ir Igaunijas fotomantojuma biedrība. Ajapaik darbības nodrošināšanai laika gaitā saņemtas dotācijas, bet tas neatrisina problēmas ar uzturēšanu ilgtermiņā. Nesen esot palaists arī norvēģiem paredzēts projekts. Lai arī Ajapaik nav radīts īpaši Igaunijas simtgadei, tas ietilpst Igaunijas simtgades dāvanu sarakstā. Jo šajā projektā ikviens var pielikt savu roku un palīdzēt papildināt fotoattēlu metadatus. Šobrīd neesot plānu nodot Ajapaik kādai citai institūcijai. Finansiālā ziņā ir grūti būt neatkarīgiem, bet tas dod arī daudz brīvības un autoriem netrūkst ideju platformas uzlabošanai. Turklāt Ajapaik ir atvērtā koda produkts.

Nav biežas tās reizes, kad es mazliet apskaužu igauņus, bet attiecībā uz vēsturisko fotogrāfiju tiešsaistes krātuvēm viņi mūs saliek vienos vārtos. Skumjākais, ka tur jau nav nekāda raķešzinātne. Būtu jākoncentrē LNB un arhīvu resursi, jāizvērtē, kas no līdzšinējās prakses bijis slikti, ko varam pārņemt no igauņiem. Tad būtu jāatrod forma, kādā šo ideju varēt īstenot visefektīvāk. Līdzšinējā forma nav apmierinoša, jo ir nodots gatavs projekts, kurš netiek uzlabots. Varbūt risinājums būtu atsevišķs miniuzņēmums vai kādas biedrības rūpe. Varbūt iesaistītos kāds IT uzņēmums kā sponsors, varbūt ar to varētu nodarboties kāda studentu grupa. Varbūt pat varētu izmantot igauņu produktu, tikai vajadzētu sakārtot autortiesību jautājumus un veikt datu migrāciju. Tur būtu par ko padomāt, bet esmu pārliecināts, ka risinājumu var atrast. Ja tikai grib. Tikmēr varam priecāties, kā igauņiem sanāk un vēlēt viņiem veiksmi. Kā arī – Daudz laimes Igaunijas simtajā dzimšanas dienā!

Maisu plīšana

Pēdējos mēnešos novērojama pastiprināta rosība ap čekas maisiem. Savā ziņā tas ir interesants fenomens, jo čekas maisi salīdzinoši mierīgi gulējuši ~27 gadus un tikai tagad šķiet, ka kļuvis neizturami spiedīgi.

Iespējams, to aizsāka romāns “Bailes”. Tajā izvirzīta versija, ka nekādu čekas maisu vairs nav, jo tie esot nozagti. Tas, protams, esot rūpīgi glabājams valsts noslēpums.

Reakcija uz “Bailēm”, kuras ilgstoši atradās pārdotāko grāmatu virstonē, bija diezgan pieklusināta. Apspriestākais temats bija grāmatas autors, par kuru vairums mēdza uzskatīt Lato Lapsu. “Bailēs” rakstītais maz tika komentēts pēc būtības. Varbūt tāpēc, ka nebija ko komentēt, varbūt nebija lasījuši, nav pat tik svarīgi. Tikai tas ir atstājis iespaidu, ka “Baiļu” versija, iespējams, nemaz nav bez pamata.

Tad bija garumā izstiepts mini-tracis ar čekas maisu pētnieku pielaidēm pie čekas maisiem. Lato Lapsas iesniegums SAB par iepazīšanos ar kartotēkas dokumentiem. Un pamazām čekas maisi atgriezās aktualitāšu sarakstā. Varbūt tas nemaz nebūtu noticis, ja viens otrs nebūtu tik cītīgi pretdarbojies. Ja, teiksim, čekas pētītājiem būtu sniegta pieeja dokumentiem uzreiz, bez jelkādām ierunām. Ja visādi gudrinieki nebūtu stāstījuši muļķīgus iemeslus, kāpēc tagad nekādi nav pieļaujama čekas maisu publiskošana. Bet panākts ir tieši pretējais.

Jo vairāk kāds pretojas čekas maisu publiskošanai, jo vairāk tas kaitina citus.

Ir punkts, aiz kura atpakaļceļš vairs nav iespējams. Kādu brīdi tas jau ir sasniegts. Par to liecina “maisu sargātāju” kuslie mēģinājumi saglabāt esošo stāvokli. Viņi vairs nespēj apturēt čekas maisu publiskošanu. Pat ja viņiem atrastos sakarīgi argumenti savas pozīcijas pamatošanai, tie nedarbosies, jo savu darbiņu ir padarījuši jau izskanējušie muļķīgie un oponentus aizvainojošie argumenti. Datu valsts inspekcijas iesaistīšana jau ir pēdējais salmiņš.

Prātīgākais būtu samierināties, ka čekas maisi tūlīt būs vaļā. Un sagatavoties, ja līdz šim tas neienāca prātā.

Nav vairs palicis daudz iespējamo vainīgo, kāpēc valstī lietas nenotiek tā, kā gribētos. Turklāt tādi, ar kuriem varētu tikt galā vai vismaz nedaudz ieriebt.

Patīk tas kādam vai nē, bet čekas maisu atvēršana tiek un tiks uztverta kā zināma veida atmoda, kā valsts pamatu restartēšana. Atbrīvošanās no stukačiem nepieciešama, lai varētu saprast, kuras šūnas mūsu valsts organismā ir slimas ar vēzi un pieņemt lēmumu par to turpmāku izolēšanu. Protams, ka viņi – stukači domā otrādi. Ka viņi vienīgie tik niansēti spēj saprast sarežģīto situāciju un ka pārējie ir dumji, neizglītoti nejēgas. Mums jāņem vērā, ka lielākā daļa stukaču nespēs pēc būtības atzīt savu nosodāmo darbību. Bet tas arī nav tik svarīgi. Galvenais, lai mēs uzzinām, kuri tie ir un pie varas vairs tādus nepielaistu.

Es esmu par čekas maisu saturu publiskošanu. Pilnā apmērā un pēc iespējas ātrāk. Lai nav nekādu šaubu par to, kas varētu būt palicis noklusēts. Citādi ar tiem varēs spekulēt mūžīgi un mēs šo tēmu nevarēsim izrunāt un slēgt. Visādas “izņemtās kartītes”, “pazudušās lietas” utt. lai skaidro speciālisti. Ja šo ~27 gadu laikā tā arī nav rasta iespēja dokumentus izpētīt, tad jāatzīst neveiksme un jākustas uz priekšu, nevis jāturpina muļļāties uz vietas. Turklāt turpmāka izpēte būs iespējama arī pēc materiālu publiskošanas.

Daži publiskotie mājieni par čekas maisu saturu.

Imants Kalniņš

Aivars Borovkovs

Ivars Godmanis

Zigmunds Skujiņš

Vaira Vīķe-Freiberga

Ints Cālītis

Helēna Celmiņa

Guntars Krasts

Indulis Zariņš

Edvīns Inkēns

Džemma Skulme

 

Kompensācijas plūdos cietušajiem zemniekiem

Es nesaprotu, kāpēc valstij vajag zemniekiem kompensēt “dabas stihiju” nodarītos zaudējumus. Paskaidrošu sīkāk.

Kas kopīgs Parex bankai un Liepājas metalurgam? Tas, ka peļņu, kad tāda bija, savāca īpašnieki, bet zaudējumu kompensēšanu uzvēla valstij. Vai normāls cilvēks vai uzņēmums to varētu attiecināt uz sevi? Nē, protams. Pats paņēmi bankā kredītu un nevarēji samaksāt? Nu tad arī dabū pēc pilnas programmas.

Bet var taču gadīties visādas nelaimes! Protams. Lai sevi pasargātu tādos gadījumos, ieteicams veikt apdrošināšanu. Gadījās nelaime un nav apdrošināšanas? Ļoti žēl, bet neko darīt. Tāda ir dzīve.

Lūk, zemnieki ir vēl viena kategorija, kuras riskus principā vajadzētu apdrošināt, bet tas netiek darīts. Tā vietā valsts regulāri izmaksā kompensācijas.

Ja valsts ar savas likumdošanas spēku spēj piespiest visus auto vadītājus parūpēties, lai viņiem būtu jāiegādājas obligātā civiltiesiskā apdrošināšana, tad kāpēc valsts nevarētu šo principu attiecināt arī uz zemniekiem? Tas ir, protams, ja mums ļoti rūp tie zemnieki, kuri apdrošināšanu neizvēlētos no brīva prāta. Varbūt tam vispār nevajag būt piespiedu pasākumam. Varbūt pārejas periodā valsts varētu apdrošināšanu nelielā mērā subsidēt? Vēl kādi varianti, lai iztiktu bez “kompensē zaudējumus no valsts budzeta”?

Ja man kāds var argumentēti pierādīt, kāpēc valsts drīkst piespiest visus autovadītājus iegādāties OCTA, bet nedrīkst piespiest zemniekus iegādāties apdrošināšanu pret dabas kataklizmām, tad būšu tikai priecīgs.

Par OCTA izmaiņām

Vēsts par pēdējām OCTA izmaiņām aizgājusi tautās ar virsrakstu(Avots Finanšu ministrija)

Protams, ierastajās Latvijas masu mediju tradīcijās virsraksts maldinošs, jo no tā izriet, ka par katru sētas lūzni jāmaksā OCTA. Tā nav.

Turpmāk OCTA attiecībā uz transportlīdzekļiem veicama ne tikai tad, ja transportlīdzekli izmanto ceļu satiksmē, bet arī jebkurā vietā, kur iespējama transportlīdzekļa braukšana.

Tātad likuma grozījumi attiecas nevis uz sētas lūžņiem, bet transportlīdzekļiem, kuri spēj kustēties un to arī dara. Vienkārši nav vairs svarīgi, vai transportlīdzeklis braukā pa šoseju, tīrumu vai kaimiņa dobēm. Stāvēt un rūsēt transportlīdzeklis bez OCTA var cik labpatīk, neviens par to sodīt nevar.

Pamatojums šīm izmaiņām ir Eiropas Savienības tiesas spriedums.

Īsi sakot, kāds slovēņu traktorists, braucot šķūnī, aizķēris kāpnes un uz tām esošais Damijan Vnuk nogāzies. Vnuks sadomāja, ka vajag piedzīt nemateriālā kaitējuma atlīdzību par 15944,10 eiro no traktora OCTA apdrošinātāja. Apdrošinātājs viņu pasūtījis tālāk, tāpēc Vnuks vērsies tiesā. Pirmā instance viņu pasūtījusi, otrā tāpat. Vnuks nav bijis slinks un devies uz Eiropas Savienības tiesu. Tā viņa prasību apmierinājusi.

Tad, lūk, pateicoties slovēņu Vnukam un viņa iegribām pēc nemateriāla kaitējuma atlīdzības, plānots, ka tiksim pie jaunas normas likumā par OCTA. Plānots, ka tiksim – tas nozīmē, ka Ministru kabinets izmaiņas ir atbalstījis. Ministru kabinetam nav tiesību grozīt likumus, to dara Saeima. Tātad pēc kāda laiciņa Saeima balsos par izmaiņām likumprojektā. Ja nobalsos PAR, tad vēl pēc laiciņa izmaiņas (visticamāk) izsludinās Valsts prezidents.

Vai likumprojektu ir iespējams apstādināt? Tas atkarīgs no juridiskajām saistībām, no kurām izriet pienākums (?) izlīdzināt likumdošanu visā Eiropas Savienībā. Kas draud, ja Latvijas valsts to nedara?

 

Vai tas nozīmē, ka tagad visiem sētas kustošajiem lūžņiem vajadzēs obligāti pirkt OCTA? Jā, bet paskatīsimies arī no otras puses.

Kurš kontrolē, vai transportlīdzekļiem ir iegādāta OCTA? Ceļu policija. Vai ir liela iespēja, ka Ceļu policija brauks garām pagalmam tieši tajā brīdī, kad tiks braukts ar sētas lūzni? Ja jā, tad vai Ceļu policija būs ļoti ieinteresēta pārbaudīt sētas lūžņa OCTA-s esamību? Man jau šķiet, ka nē, jo darbu viņiem tāpat pietiek. Bet kas zina. Galvenais nenotriekt vietējos vnukus.

 

P.S. Izskatās, ka Finanšu ministrijā sapratuši ievārītās ziepes (ar maldinošo virsrakstu), tāpēc tagad cenšas sastrēbt ko var. Skaidrojums akurāts, tikai tauta jau satracināta. http://www.fm.gov.lv/lv/aktualitates/jaunumi/55879-ja-automasina-netiek-lietota-piemeram-stav-garaza-vai-nav-lietosanas-kartiba-octa-tai-nav-nepieciesama

Trampaptaujas rezultāti

Uz aptauju atsaucās 56 repondenti, kas nav ne ļoti daudz, ne ļoti maz.

61% respondentu pirms ASV prezidenta vēlēšanām uzskatījuši, ka Trampa ievēlēšana nāks par labu.

70% respondentu šobrīd Trampa prezidentūru atzīst par labu esam.

Savu viedokli par Trampu mainījuši 23% respondentu. Tātad gandrīz katrs ceturtais. Manuprāt, tas ir daudz.

Mežs ir mājas

Pirms vairākām dienām man bija liela veiksme piedalīties meža pūču gredzenošanā. Bija prognozēts, ka tiks gredzenoti seši pūcēni divos būros, bet sastapām tikai četrus. Divu cālīšu vairs nebija.

Pūcēm ir diezgan grūta dzīve. Jau kopš piedzimšanas viņi ir atkarīgi no tā, vai pūču tēvs spēs samedīt pietiekoši daudz kukaiņus, putniņus un pelītes, lai būtu ko likt vēderā. Visbiežāk barības visiem nemaz nepietiek. No četriem, pieciem cāļiem mēdz izdzīvot trīs, divi vai varbūt tikai viens. Lai palielinātu pārējo pūcēnu iespējas izdzīvot, badā mirušais brālis vai māsa tiek izbaroti pārējiem. Ļoti skarbi, bet nepieciešami, jo tas varbūt pasargās no bada nāves citu cālīti.

Mazie pūcēni ir gards kumoss arī citiem plēsējiem. Veiklajai caunai ir tīrais nieks uzrāpties pa koku līdz ligzdai un aizvilkt kādu no pūcēniem. Turklāt ar vienu cālīti caunai nepietiks, viņa drīz piekāps arī pēc pārējiem.

Ja nekas slikts ar pūču tēvu nebūs noticis, barība tikusi atrasta pietiekošā daudzumā un arī cauna pūču māju nebūs uzgājusi, pūcēni būs gatavi ligzdu pamest. Kad viņi izrāpjas no ligzdas, viņi vēl nespēj lidot. Pūcēni rāpjas pa koku ar knābja un nagu palīdzību. Ne velti pūču būrus nedrīkst veidot no gludiem dēļiem, kuros mazie nagi un knābji nespēj ieķerties. Ja putnēnu uz zemes atrod lapsa, tad aizbēgt viņš nespēj un tiek apēsts.

Dabā pūces kā jau plēsējus diez ko nemīl. Ja pūci ierauga citi putni, viņi ceļ trauksmi. Līdzīgi būtu, ja uz ielas kāds uz mums sāktu kliegt – slepkava, sargieties, re, kur viņš ir! Kliedzējam pievienotos garāmgājēji, nebūtu arī ilgi jāgaida līdz kāds censtos iemest ar akmeni. Putni ar akmeņiem nemētājas, bet lidojumā cenšas iesist ar knābi vai ieķert ar nagiem. Īpaši bieži to piekopj vārnas. Pat pieaugusi meža pūce ir mazāka par vārnu un viņai ir grūti sevi aizstāvēt, nemaz nerunājot par mazajiem cālīšiem.

Ja arī šo grūto posmu jaunā pūcīte ir izdzīvojusi, tad pēc 2-3 mēnešiem vecāki viņu barot pārstās. Turpmāk pūcēnam pašam jāķeras pie pārtikas sagādes. Tas nemaz nav tik vienkārši. Vispirms viņam jāatrod sava teritorija, kur viņu nedzīs prom citi plēsīgie putni un, galvenais, būs ko medīt. Smagākais pārbaudījums ir pirmā ziema. To pārdzīvo tikai 39% jauno putnu.

Ja jaunā pūcīte ir bijusi tik veiksmīga un ar visām briesmām tikusi galā, jādomā par dzīvesbiedra nolūkošanu un mājokļa iekārtošanu jauniem cālīšiem. Pūces nevis vij ligzdas, bet perē dobumos. Ja dzeņi un dzilnas dobumus spēj izkalt paši, tad pūces to neprot un ir pilnībā atkarīgas no dobumu vai būru pieejamības. Turklāt pietiekoši lieli dobumi var būt tikai gana resnos kokos. Bet tādu paliek aizvien mazāk. Jo mežus izcērt. Dara to ar lielu intensitāti, aizbildinoties, ka Latvija tāpat jau ir ļoti mežaina un ka vietā tiekot stādīti citi koki. Jā, tikai tādā mazā jauno, tievo kociņu pudurītī nevar izveidoties pietiekoši lieli dobumi. Tievie, jaunie kociņi ir nederīgi ne tikai pūcēm, bet arī jūras ērgļiem, ūpjiem, zivju ērgļiem, nopietni apdraudētajiem melnajiem stārķiem, medņiem, meža baložiem un citiem putniem.

Vieni cilvēki atnāk, masveidā nocērt kokus, pārdod tos un gūst labu peļņu. Citi cilvēki vēlāk atnāk, ierauga, ka putniem nav kur ligzdot un ziedo gan savu laiku, gan personīgos līdzekļus, lai izveidotu saviem spārnotajiem draugiem vismaz mākslīgas mājvietas. Tas nav taisnīgi, bet tāda ir realitāte. Lielākā nelaime, ka cirtējiem pieejamie laika un finanšu resursi ir nesalīdzināmi lielāki nekā atjaunotāju rīcībā esošie.

Nebūtu saprātīgi kokus necirst nemaz. Bet var taču vienoties par saprātīgu kompromisu. Tas ir, atļaut mežizstrādi laikā, kad tas putniem tik daudz netraucē. Vai tad trīs mēnešu koku ciršanas lieguma dēļ Latvijā notiks kaut kas briesmīgs? Lūk, kāda ir akciju sabiedrības Latvijas valsts meži peļņa 2012.-2016. gadā:

2016. gada neauditētajā pārskatā minēta brutto peļņa pirms nodokļiem 62 miljoni eiro.

 

Varētu ļoti daudz rakstīt par Latvijas Ornitoloģijas biedrības pūliņiem atrast kādu saprātīgu kompromisa variantu, lai tiktu ņemtas vērā gan putnu, gan mežizstrādes darbinieku intereses. Bet, īsi sakot, ne par kādu kompromisu mežstrādnieki negrib pat dzirdēt. Cirtēji nekaunas pat no visai infantiliem argumentiem. Piemēram, te mežstrādnieki mēģina pretnostatīt mežu neciršanu cilvēku bērnu interesēm, LOB valdes priekšsēdētāja atbilde.

Vai arī

kā atbilde uz ko šādu.

Tā kā finansiāli turīgajiem mežstrādnieku uzņēmumiem ir viegli lobēt savas intereses pie likumdevēja, bet ar savu darbību neko nepelnošajiem ornitologiem gandrīz bezcerīgi, jāvāc parakstus likumprojektam par mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā. Tā ir lieta, kur katrs var palīdzēt.

Parakstīties var šeit: http://ej.uz/parputnudzivi

Tev tās būs tikai piecas minūtes. Bet daudziem tādiem cālīšiem tas ir dzīvības un nāves jautājums.

 

Citi stāsti: #MežsIrMājas. #DienaMežā. #ParPutnuDzīvi.

Ko iesākt ar Ušakovu?

Ir vairāki Ušakovi. Viens no tiem ir reāls cilvēks, kurš ēd, dzer, staigā, runā. Viņu man gadījies redzēt divas reizes. Grīziņkalna 1. maija mītiņā, kur es viņu pirmajā brīdī nepazinu. Un Raiņa bulvārī pie referenduma par Saeimas atlaišanu iecirkņa. Nils tobrīd iecirkņa priekšā atvadījās no žurnālistiem, katram no tiem paspiežot roku. Izskatījās ļoti pieklājīgi. Uz Vecrīgu Nils nevis aizbrauca ar auto, bet aizgāja.

Ir politiķis Ušakovs. Par to varētu rakstīt ļoti daudz. Ja kāds pacenstos apkopot viņa veiktos darbus un nedarbus, sanāktu vismaz bakalaura darba biezuma materiāls.

Un tad ir masu mediju, facebook un twitter radītais Ušakova tēls. Nezinu, cik daudz cilvēku strādā pie tā veidošanas, bet šķiet, ka ne viens vien. Darbs tēla veidošanā ieguldīts liels un ir sasniegti labi rezultāti. Ušakovam ir daudz sekotāju gan feisbukā, gan tviterī. Turklāt viņam seko arī cilvēki, kuri viņa darbību neatbalsta. Bez tam sekmīgi tiek īstenota stratēģija Rīgas dome = Ušakovs.

Par cilvēku Ušakovu man vairs nav ko teikt, bet ar politiķi Ušakovu man ir ļoti vienkāršas attiecības. Ja cilvēks ir izdarījis man ko pilnīgi nepieņemamu, tad to nevar nomazgāt pat ar tramvaja biļeti bez maksas uz citu nodokļu maksātāju rēķina. Es atceros, ka Nils Ušakovs ir nobalsojis par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā. Un mani vairs neinteresē, kādu ieganstu dēļ viņš tā darījis, vai kāda ir RD nodokļu politika, vai viņš atzīst okupāciju, vai varbūt viņam aug aste un ragi. Es par viņu nekad nebalsošu.

Es nesekoju masu mediju, facebook un twitter radītajam Ušakova tēlam. Es netērēju savu dārgo dzīves laiku un neiedziļinos tajā, ko raksta cilvēks (vai viņa komanda), par kuru es nekad nebalsošu. Neko svarīgu palaist garām tāpat nav iespējams, jo par to būs ziņots arī masu medijos, kuriem es sekoju.

Protams, feisbukā un tviterī var “komunicēt ar Ušakovu”. Lietoju pēdiņas tāpēc, ka nav skaidrs, ar ko tieši komunikācija notiek. Bet kāda jēga tam visam?

  • Vai Ušakovam ir pienākums reaģēt uz tvītu? – Nē.
  • Vai Ušakovam ir jāatbild uz komentāru feisbukā par kapu tramvaju? – Protams, nē. Viņš un viņa komanda var brīvi izvēlēties, uz kuriem jautājumiem atbildēt, bet kurus ignorēt. Tas viņam neuzliek nekādas saistības.
  • Vai Ušakovam (vai Rīgas domei) ir pienākums atbildēt uz oficiālu vēstuli, nosūtītu caur Latvija.lv? – Jā, ir.
  • Bet, ja es būšu jau “nolaidis tvaiku” feisbukā, tad cik liela būs mana motivācija vēl arī rakstīt oficiālu vēstuli? – Visai maza.

Tieši tas arī patlaban ir vērojams. Tā vietā, lai savu kritikas spēku virzītu konstruktīvi, līdzpilsoņi to nereti izšķiež sociālo tīklu komentāros.

Tikmēr Ušakovs un viņa komanda turpina ignorēt nepatīkamos jautājumus. Un viņa ideoloģiskie oponenti, ar to vairāk domājot parastos rīdziniekus (jo oponenti konkurējošās partijās ir kusli un/vai nekompetenti), arī saprot, ka viņus ignorē. Ko tādos gadījumos dara? Brēc vēl skaļāk.

Ja es kā indivīds RD norādītu, ka, lūk, Barona un Ģertrūdes ielas krustojumā bruģim radušies defekti, mani, iespējams, pat uzklausītu. Bet šo tēmu pārķer Ušakova ideoloģiskie pretinieki un zelē to līdz riebumam ilgi un skaļi, droši vien cerot, ka tādā veidā mazināsies Ušakova atbalstītāju skaits. Varbūt viņiem ir taisnība. Bet es neesmu viņu mērķauditorija. Vēl vairāk, man viņu aktivitāšu brīžiem pārmērīgā iespiešanās manā informācijas telpā mēdz krist uz nerviem. Kaut gan būtībā es tās pat atbalstu.

Cik skaļi ir jāprotestē, lai Ušakovs un partneri mainītu savu pozīciju kapu tramvaja jautājumā? Es ceru, ka kļūdos, bet man šķiet, ka tas ir bezcerīgi. Maksimums, ko var paveikt, ir mēģināt kapu tramvaja projektu sadārdzināt. Ar to es nedomāju naudu. Ja Ušakovs un viņa komanda zinās, ka viņu sliktajiem darbiem sekos (teoretizēju) iesniegumi ģenerālprokuratūrā, partijas sponsoru novēršanās vai vismaz izsmērēšana pa masu medijiem, sabiedrības spiediens tiks uztverts daudz nopietnāk. Bet kamēr viss aprobežojas ar komentāriem feisbukā…

Ko tad iesākt tiem, kuri negrib vairs Ušakovu redzēt pie varas?

Īsi sakot, jāmācās no viņa un pašiem jābūt vēl gudrākiem.

Es ieteiktu atsekot Ušakovam tviterī un feisbukā, ja vien sekošanai nav kādi sevišķi iemesli. Tieši tāpat kā viņš ignorē savu ne-elektorātu, arī mums nav vērts tērēt laiku tāda politiķa PR-am, par kuru mēs tāpat nekad nebalsosim. Turklāt liels sekotāju skaits sniedz pārliecību par sevi vai pat zināma veida iedomību. Bet ar tādiem cilvēkiem nekad nav viegli.

Dažāda veida protesti ir laba lieta, bet tie paņem cilvēku enerģiju. Ja protests neizdodas un tā rezultātā nekas netiek panākts, tad būtiski samazinās iespēja nākošo protestu sarīkot sekmīgāku. Vienkārši nebūs tik daudz spēka, enerģijas – gan paša, gan vēl jo vairāk – domu biedru. Manuprāt, liels potenciāls ir dažādu iesniegumu rakstīšanai. Tas ir, atrast sasāpējušajā jautājumā likuma pārkāpumu un vērsties ar iesniegumu pie kontrolējošas iestādes. Tādu taktiku bieži piekopj Pietiek.com komanda un dara to visai sekmīgi. Jo, redz, tautas sašutumu feisbukā vai delfos var mierīgi ignorēt. Bet oficiālu iesniegumu ignorēt nedrīkst.

Visbeidzot, kāpēc tad Ušakovs un viņa komanda par spīti visiem viņu daudzajiem mīnusiem ir tik nenormāli populāri? Tāpēc, ka nav alternatīvas. Viņa konkurenti nemācās no Ušakova un viņa komandas. Ir jābūt spēcīgai PR komandai un tai jāstrādā jau ilgi pirms vēlēšanām. Partijas, kuras vēlētāju balsis mēģina nopirkt ar plakātiem pēdējā mēnesī pirms vēlēšanām, šķiet, uzskata savu elektorātu par nedomājošiem stulbeņiem. Gan jau ir arī tādi cilvēki, bet nebūt ne tik daudz.

Ir dažādas biedrības, kuru darbošanās ir cieši saistīta ar Rīgu. Tādas ir, piemēram, Čiekurkalna attīstības biedrība, Sarkandaugavas attīstības biedrība vai domu biedru komanda Pilsēta cilvēkiem. Es ļoti gribētu redzēt, ka no šīm apvienībām rodas spēks, kurš spēj radīt reālu konkurenci Rīgas esošajai varai un nomainīt to. Kompetence viņiem jau ir.

Un, jā, protams, nekas nemainīsies, ja paši neiesim uz vēlēšanām un nenobalsosim par mazāko ļaunumu.