Izvēles pamatojums

Vairākas reizes šogad esmu dzirdējis izmisīgus “nav par ko balsot”. Tāpat “kāpēc jābalso par ļaunumu, pat ja tas ir mazākais” utml.

Es vēlēšanās neizvēlos savu dzīvesbiedru vai turpmāko garīgo autoritāti. Ir jauki, ka cilvēki nopietni attiecas pret savu izvēli, bet nevajag arī pārspīlēt. Domāt, ka būs kāds indivīds vai pat partija, ar kuru manas indivīda vērtības sakritīs par 100%, ir utopija. Būs partija, kuras vērtības ar manējām sakritīs par 30%, citai par 50%, citai par 60%. Tā tam arī ir jābūt. Tas ir absolūti normāli.

Es dzīvoju Rīgā. Esmu spiests pieciest Saskaņu un Ušakovu jau gandrīz 10 gadus. Man tas ir noriebies. Ļoti, ļoti. Starp citu, ne jau nacionālā jautājuma dēļ. Es varētu uzrakstīt garum garu referātu par visām Saskaņas vadībā īstenotajām stulbībām, bet man pārlieku žēl sava laika un es to te tagad nedarīšu. Izskatās, ka Saskaņieši sabāzuši visur savējos cilvēkus un saimnieciskais rezultāts viņiem absolūti nerūp. Šī ārkārtīgi tuvredzīgā pieeja Saskaņu agrāk vai vēlāk tik un tā ieslaucīs politiskajā mēslainē, bet līdz tam vēl jāciešas.

Es negribu redzēt, ka visa Latvijā saimnieko kā Rīgā. Tad Latvija tik tiešām būtu failed state jeb neizdevusies valsts. Rīga tāda jau ir. Būsim godīgi, nu, ir taču.

Ja partija X apsver domu nopietni strādāt kopā ar Saskaņu, tad, acīmredzot, ne jau saimniecisku iemeslu dēļ. Ar tādu kopā var tikai turēties pie siles, nevis nopietni strādāt. Šajā ziņā tāda īsti droša pārliecība man ir tikai par vienu partiju.

Iztālēm jau dzirdu oponentus skandinām “cik var ar to nacionālo jautājumu ņemties, pietiek taču reiz! Atliekam to malā un dzīvojam kopā draudzīgi tālāk!

Saskaņas elektorāts sastāv gandrīz tikai no nacionāli balsojošajiem. Par to nez kāpēc nemēdz skaļi runāt, bet tā taču ir. Ja tā nebūtu, cilvēki paskatītos uz Saskaņas darbiem un balsotu citādāk. Bet tā nav. Tā nebūs. Tā ir realitāte, kuru nevajag ignorēt savas vēlmju domāšanas dēļ.

Kamēr saticīgie latvieši izlems piekāpties un “dzīvot draudzīgi”, tikmēr nacionālie krievi (un tādu ir ļoti, ļoti daudz) nobalsos par Saskaņu un… būs uzvarējuši! Vienos vārtos! Jo Saskaņai jau nekur nebūs jāpiekāpjas.

Kas tad notiks, ja Saskaņu pielaidīs pie varas? No sākuma nekas briesmīgs. Grandiozi pieaugs valsts parāds, būs bezmaksas sabiedriskais transports visas Latvijas mērogā, lieli salūti un tamlīdzīgi. Pa kluso visur tiks salikti savējie cilvēki. Un, pats galvenais – lēnām, bet neatlaidīgi tiks noārdīts atlikušais demokrātiskais varas maiņas mehānisms. Tiks darīts viss iespējamais, lai Saskaņa varētu valdīt mūžīgi.

Mana dzīve ir par īsu naiviem “dzīvosim draudzīgi” eksperimentiem. Pēc tādiem vajadzēs nez cik gadu darbu, lai situāciju vismaz kaut cik mēģinātu atgriezt iepriekšējā līmenī.

Nekorekts jautājums

Attēls no cvk.lv

Pieņemsim, ka es sekoju līdzi visiem politiskajiem jaunumiem. Zinu, kas ir Saskaņas ministru kandidāti, esmu izlasījis visas 4000 zīmju programmas, paudis viedokli sociālajos tīklos, kaitinājis mudinājis līdzcilvēkus izdarīt pareizo izvēli, šausminājies par pirts sarunām, sekojis partiju reitingiem, apmeklējis KPV LV tikšanos ar vēlētājiem, diskutējis ar PAR-iešiem viņu teltīs un tā tālāk.

Un tad ir mans hipotētiskais brālēns, kurš šo laiku pavadījis, lasot grāmatas, tiekoties ar draugiem, ejot uz teātri, gleznojot savam priekam vai gluži vienkārši, pavadot mazliet vairāk laika darbā, lai nopelnītu vairāk naudas.

Kad pienāks 2018. gada 6. oktobris, mēs būsim vienādās pozīcijās. Mana balss nebūs svarīgāka par viņa balsi (ar nosacījumu, ka balsosim tajā pašā reģionā).

Pēc vēlēšanām manām zināšanām par politiskajiem procesiem nebūs reāla pielietojuma, ja vien pats profesionāli nebūšu ar to cieši saistīts. Un, protams, nebūšu, tāpat kā lielais vairums no mums.

Kurš no mums abiem ir gudrāks – es vai mans brālēns?

 

Es zinu, ka vēlēšanas ir svarīgas. Bet es justos labāk, ja man to katru brīvu brīdi neatgādinātu. Savu izvēli vēlēšanām esmu izdarījis jau sen. To nekas nemainīs, jo pēdējā brīža kompromatus es nespēšu uztvert nopietni. Mani daudz kas kaitina politiskajos procesos, tai skaitā sevis izvēlētajā partijā, bet es par to negribu cepties. Mans personīgais miers un labsajūta man šķiet svarīgāki par diskusijām ar stipri apšaubāmiem panākumiem.

Kādreiz par politiku mēdzu rakstīt blogā. Man patika vērot, cik gudri tiek īstenotas dažādas intrigas. Kopš Tautas partijas aiziešanas pa skuju taku man šķiet, ka politiķi kļuvuši primitīvāki. Pirmsvēlēšanu vēršanās pie vēlētājiem, tajā skaitā reklāmas, mani vispār tracina. Pārāk bieži izskatās, ka šo aktivitāšu mērķauditorija ir garīgi atpalikušie.

Es nespēju cienīt cilvēkus, kuri pret mani un maniem līdzcilvēkiem izturas kā debiliem. Man būtu ļoti liels kārdinājums nobalsot par partiju, kura vērstos pret vēlētājiem ar cieņu – kā pret domājošām būtnēm, pat neskatoties uz tās programmu.

Es tomēr cienu un reizēm pat mazliet apbrīnoju tos, kuri par politiku uztraucas un cenšas kaut ko mainīt, kaut vai tikai runājot par to. Protams, ja tas ir argumentēti un konstruktīvi, jo “viss ir slikti” līmeni cienīt nav iespējams. Nudien nezinu, vai viņu darbības kaut ko reāli maina, bet bez viņiem būtu vēl bēdīgāk.

Pietura “Slāvu iela”

Par Rīgas tranporta problēmām esmu rakstījis jau vairākkārt un man šī tēma nav mīļa. Tomēr par jaunāko pamanīto “satiksmes izstrādājumu” grūti noklusēt.

Vēl pagājušās nedēļas sākumā 15. trolejbusa / 18. autobusa pietura “Slāvu iela” atradās Salaspils ielā blakus Slāvu ielai (google maps). Visbiežāk uz to devās gājēji no Slāvu tilta / ielas. Otrs iespējamais virziens – dažas Salacas ielas daudzstāvenes, kuras ērtāk sasniegt no Salaspils, nevis Slāvu ielas. Citur aiziet lāgā nevar, pat ja to ļoti grib, jo vienā ielas pusē ir iežogotas dzelzceļa sliedes, bet otrā – iežogota autostāvvieta, dažas privātmājas un riepu serviss (uz kuru ar trolejbusu nemēdz braukt). Jāatzīst, ka pieturas nosaukums ir ļoti atbilstošs tās galvenajai pasažieru plūsmai.

Kas tad ir noticis? Pietura pārcelta uz centra pusi par 260 metriem. Pretējā virzienā par 130 metriem. Kāpēc tā – nav skaidras atbildes.

Sarkanie rombiņi – jaunās pieturas. Ar melnu apvilktās – likvidētās.

Rīgas satiksme, kas savā lapā un soc. tīklos mēdz informēt par katru mazāko nieku, par šīm izmaiņām nerakstīja pilnīgi neko.

Apjautājos.

Tātad RS uzskata, ka pārmaiņas ir uz laiku. Paskatīsimies uz šo “pagaidu risinājumu”.

Virzienā no centra sabiedriskajam transportam ir izveidota asfaltēta kabatiņa. Arī trotuārs tagad ir asfaltēts.

Jaunā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Pietura tagad atrodas blakus žogam. Uz Slāvu ielu, kur dodas vairākums pasažieru, tagad jāiet 130 metrus tālāk nekā agrāk. Tiem dažiem, kurus interesēja pāris Salacas ielas daudzstāvenes, jāiet par 40 metriem mazāk. Citu pasžieru nav, jo kur tad viņi – gar žogu soļos atpakaļ uz centru? Ja viņiem tiešām to vajag, tad izdevīgāk ir izkāpt pieturu ātrāk.

Vecā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Savukārt virzienā uz centru pietura pārcelta par kādiem 260 metriem tālāk. Turklāt attiecīgajā ielas pusē uz to nevar aiziet pa trotuāru, jo tāda tur nav.

Attēla kreisajā malā gājējs centīsies tikt garām smagajai tehnikai, lai tiktu augšā uz Slāvu ielas pārvadu.

Aina no dzīves – no Slāvu ielas pārvada nokāpj tantuks. Lejā attopas, ka pieturas vairs nav, trotuāra arī nē.

Tantuks attēla kreisajā pusē pa zālīti dodas uz ~700 metrus attālo pieturu. Citur jau nav kur likties.

Pāri pāriet nevar. Uz priekšu tikt arī nē, tur zālītē rosās smagā tehnika.

Gar žogu tur paiet garām tehnikai nevar. Tikai pa jaunizraktās bedres vidu.

Ir tikai divas iespējas – kāpt atpakaļ augšā, vai mīcīties pa zālīti virzienā prom no centra, cerot aiziet līdz trolejbusa pieturai. “Cerot” tāpēc, ka varbūt arī tur nāksies sastapties ar smago tehniku.

Garais ceļš uz iepriekšējo pieturu, kas attēlā pat nav redzama. Satracinātais tantuks redzams apmēram attēla vidū.

Dullāki gājēji var censties izlavierēt starp smago tehniku un vai nu soļot pa bedrēm, smiltīm un zālīti tos 260 metrus, vai mēģināt kaut kā tikt pāri.

Laikam tā arī tas ir domāts. Ja vispār tur kaut kas ir domāts, par ko es stipri šaubos.

Kā visas šīs izpriecas izpildīt ar bērnu ratiem vai invalīdu ratiņos (tiltam ir īpašs lifts), nespēju iedomāties pat teorētiski.

Toties pie jaunās pieturas ir jauna kabatiņa sabiedriskajam transportam, brīnišķīgs asfalts un, pats galvenais – luksofors! Iedomājieties – luksofors, kurš ved īpaši uz pieturu (jo bez pieturas tur vēl ir tikai viena dzelzceļnieku mājele). Parasta gājēju pāreja, protams, nederēja.

Luksofors uz trolejbusa pieturu.
Trotuārs tālāk par pieturu neved ne vienā, ne otrā virzienā.

Agrāk attālumi no Slāvu ielas pieturas līdz kaimiņu pieturām bija uz centru: 770 un 730 m, tagad 510 un 990 m. No centra: 640 un 810 m, tagad 510 un 940 m.

Cik visa šī bezjēdzība izmaksājusi, negribas pat zināt. Izskatās, ka tās autors bijis kāds rezultātā neieinteresēts pamatskolnieks, lai neteiktu vairāk.

Problēmu daļēji (jo tad vajadzētu arī pienācīgu Slāvu ielas šķērsojumu) atrisinātu pietura pie topošās Akropoles. Gribētos cerēt, ka tāda ir ieplānota, bet, redzot šo risinājumu, neko drošas sajūtas par to nav. Akropoli pabeigs labākajā gadījumā rudenī, bet gājējiem pieturu vajag jau šodien.

Kā rēķina iedzīvotāju ienākumu nodokli (jeb kāpēc par to grūti izteikties pieklājīgiem vārdiem)

Ne pārāk sen izlasīju vecu, Paulam Raudsepam piedēvētu fragmentu, kur cilvēks spriež par IIN aprēķinu un ar piemēriem “pierāda”, ka progresīvajā nodokļu sistēmā indivīds ar algu 5000 eiro mēnesī turpmāk nodokļos samaksās mazāk nekā agrāk. Nekautrēšos no skarbā apzīmējuma – infantilais – aprēķina piemērs man lika iedomāties par šāda raksta noderīgumu. Tas ir, kā rēķina iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un sociālo nodokli (SN) parastam darba ņēmējam. Mikrouzņēmumus un sevišķi specifiskus gadījumus neapskatīšu. Tie, kuri IIN aprēķina algoritmu daudz maz jau zina, var sākt lasīšanu ar sesto piemēru.

 

Ne vienmēr alga līgumā ir summa, kura tiks izmaksāta un no kuras aprēķinās IIN. Var būt dažādas prēmijas, piemaksas, atvaļinājuma naudas, slimības naudas, pabalsti bēru gadījumā, veselības polises utt. Gandrīz viss no tā arī ir apliekams ar IIN. Piemēram, bēru pabalstu līdz 213.43 eiro ar IIN (un SN) neapliek.

Likmes.

  • Standarta sociālā nodokļa likmes darba devējam (DD SN) ir 24.09% un darba ņēmējam (DŅ SN) 11%. Pensionāriem un cietumniekiem likmes ir drusku mazākas, bet tās mēs tagad neapskatīsim.
  • IIN likme līdz 1666.67 eiro mēnesī ir 20%, pēc tam 23%. No 4583.33 mēnesī likme ir 31.4%. Ja nodarbinātais darba vietā nav iesniedzis algas grāmatiņu, viņam 20% vietā piemēro 23%.
  • Neapliekamais minimums – kā nu kuram VIDs to ir noteicis. Likmi piemēro mēnesim. Tā var mainīties reizi pusgadā. Katrs savu var apskatīt EDS vai noskaidrot darba vietā pie algu grāmatveža.
  • Atvieglojums par apgādājamajiem – 200 eiro par apgādājamo.

Vienkāršota formula

Alga uz rokas = apliekamā summa – (apliekamā summa * DŅ SN likme) – ((apliekamā summa – atvieglojums par apgādājamajiem – neapliekamais minimums – (apliekamā summa * DŅ SN likme)) * IIN likme)

Piemērs #1

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam nav iesniedzis, ir viens apgādājamais.

Vispirms aprēķina DŅ SN. Tas ir 1000 * 0.11 = 110 eiro.

Ir arī DD SN. To parasti darba ņēmējs nerēķina, jo uz rokas saņemamo summu tas neietekmē. Toties tas ļoti jūtami ietekmē darba devēja kontu. Šajā piemērā 1000 * 0.2409 = 240.90 eiro.

Atvieglojums par vienu apgādājamo būtu 200, bet nav, jo darbinieks nav iesniedzis savu algas grāmatiņu darba devējam. Parasti to dara, ja saņem algu no vairākiem darba devējiem, jo iesniegt to var tikai vienam no tiem.

Ja nav algas grāmatiņas, nav arī neapliekamā minimuma.

IIN sanāk (1000 – 110) * 0.23 = 204.7 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 1000 – 110 – 204.7 = 685.30 eiro. Darba devēja izmaksas būs gandrīz divas reizes lielākas, tas ir, 1000 + 240.9 = 1240.90 eiro.

Piemērs #2

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 50 eiro.

DŅ SN un DD SN nemainās, tas ir 1000 * 0.11 = 110 eiro un 1000 * 0.2409 = 240.90 eiro.

IIN sanāk (1000 – 110 – 50 – 200) * 0.2 = 128 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 1000 – 110 – 128 = 762 eiro. Darba devēja izmaksas nemainās un paliek 1000 + 240.9 = 1240.90 eiro.

Secinājums: algas grāmatiņas neiesniegšana iepriekšējā piemērā izmaksājusi 76.70 eiro.

Piemērs #3

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, apgādājamo nav. Neapliekamais minimums ir 50 eiro.

DŅ SN un DD SN nemainās, tas ir 1000 * 0.11 = 110 eiro un 1000 * 0.2409 = 240.90 eiro.

IIN sanāk (1000 – 110 – 50) * 0.2 = 168 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 1000 – 110 – 168 = 722 eiro. Darba devēja izmaksas nemainās un paliek 1000 + 240.9 = 1240.90 eiro.

Secinājums: viens apgādājamais (parasti) nozīmē 40 eiro uz rokas.

Piemērs #4

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Mēnesī bijušas 20 darbdienas, 5 no tām (secīgi) viņš noslimojis (A lapa). Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 50 eiro.

Parastā gadījumā algu rēķina proporcionāli nostrādātajām dienām. Šoreiz viņam alga būs 1000 / 20 * (20 – 5) = 750 eiro.

Slimības naudu rēķinot, jāņem vērā darbinieka dienas vidējā izpeļņa. Tās aprēķins ir diezgan sarežģīts, tāpēc pieņemsim, ka vidējā dienas izpeļņa šajā gadījumā ir 1000 / 20 = 50 eiro dienā.

Pirmo slimības dienu darba devējs neapmaksā. Otro un trešo – 75% apmērā no vidējās izpeļņas, ceturto – desmito: 80% apmērā.

Šajā gadījumā slimības nauda ir 2 * 50 * 0.75 + 2 * 50 * 0.8 = 75 + 80 = 155 eiro.

Apliekamā summa būs 750 + 155 = 905 eiro.

DŅ SN un DD SN: 905 * 0.11 = 99.55 eiro un 905 * 0.2409 = 218.01 eiro.

IIN sanāk (905 – 99.55 – 200 – 50) * 0.2 = 111.09 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 905 – 99.55 – 111.09 = 694.36 eiro. Darba devēja izmaksa būs 905 + 218.01 = 1123.01 eiro.

Secinājums: piecu dienu slimošana darbiniekam uz rokas izmaksājusi 67.64 eiro.

Piemērs #5

Cilvēkam ir alga 2000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 0 eiro.

DŅ SN un DD SN: 2000 * 0.11 = 220 eiro un 2000 * 0.2409 = 481.80 eiro.

Pirmā soļa IIN sanāk (1666.67 – 220 – 200) * 0.2 = 249.33 eiro.

Otrā soļa IIN: (2000 – 1666.67) * 0.23 = 76.67 eiro.

IIN kopā: 249.33 + 76.67 = 326 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 2000 – 220 – 326 = 1454 eiro. Darba devēja izmaksas: 2000 + 481.8 = 2481.80 eiro.

Piemērs #6 jeb kāpēc par šo sistēmu grūti izteikties pieklājīgiem vārdiem

Cilvēkam ir alga 10000 eiro (nedomājiet, ka tas ir nereāli daudz). Viņš tiek atbrīvots un saņem kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, kurā viņš nav bijis jau gadu. Mazliet vienkāršojot, tie būs vēl 10000 eiro. Kopā apliekamie ienākumi 20000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 0 eiro.

DŅ SN un DD SN: 20000 * 0.11 = 2200 eiro un 20000 * 0.2409 = 4818 eiro.

Pirmā soļa IIN sanāk (1666.67 – 2220 – 200) * 0.2 = … nē, ne jau -733.33 eiro. Tas ir 0, jo sociālais nodoklis + atvieglojums par bērniem ir lielāks par 1666.67. Piemēro tikai 1666.67.

Otrā soļa IIN. Apliekamā summa būs 4583.33 – 1666.67 = 2916.66. Šo summu 2916.66 sareizina ar likmi 0.23 un no tās atņem sociālā nodokļa + atvieglojumu pārpalikumu, pareizinātu ar 0.2. Sanāk 2916.66 * 0.23 – (2200 + 200 – 1666.67) * 0.2 = 670.83 – 146.67 = 524.16. Ievērojāt aprēķina algoritma maiņu? Kad pats ar to saskāros pirmo reizi, nespēju noticēt savām acīm. Pamatojums: VID metodiskā materiāla 3. piemērs.

Trešā soļa IIN: (20000 – 4583.33) * 0.314 = 4840.83 eiro.

IIN kopā: 0 + 524.16 + 4840.83 = 5364.99 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 20000 – 2200 – 5364.99 = 12435.01 eiro. Darba devēja izmaksas: 20000 + 4818 = 24818 eiro. Starp citu, ja paņem swedbank kalkulatoru, rezultāts atšķiras. Es nezinu, kāpēc viņi pēc 4583.33 DŅ SN aprēķina ar likmi 0.5%. Neesmu redzējis, ka vēl kāds tā darītu. Savukārt aprekinat.lv kalkulatorā ir vēl cits rezultāts. Arī kalkulatori.lv piedāvā savu no visiem atšķirīgo versiju.

Secinājums: ne velti vid.lv (nejaukt ar valsts ieņēmumu dienestu) autors Rolands Celmiņš savulaik rakstīja, ka nodokļu kalkulatoru 2018. gadam neveidos.

Ziedojumi

Ja kādam ir ilūzijas par valsts rūpēm par dabas aizsardzību, iesaku iepazīties ar šiem diviem piemēriem.

 

Pasaules mērogā Latvija ir ļoti nozīmīga mazajam ērglim, jo te ligzdo gandrīz trešā daļa Eiropas savienībā mītošo putnu.

Latvijā mazo ērgli apdraud gan pieaugošā lauksaimniecības intensifikācija, gan ligzdvietu iznīcināšana un traucējums ligzdošanas laikā. Aizsardzības plāna realizācijai šogad nepieciešams savākt sešus tūkstošus eiro.

Ziedojumu vākšana uzsākta 2017. gadā un ir saziedoti 632 eiro. Lielākā daļa ziedojumu ir no privātpersonām un ir 10-30 eiro. Lai summu savāktu pilnībā, būs krietni jāpacenšas.

 

Un tad ir pāris džeki, kuriem vienkārši patīk ātri braukt ar mašīnu.

Tika nolemts (..) 30 000 eiro piešķirt Reinim Nitišam, 20 000 eiro – Eiropas čempionāta posma organizatoram posma nodrošināšanai Mūsas trasē un 5000 eiro LAF darbības nodrošināšanai.

100 000 eiro atbalsts piešķirts Jāņa Baumaņa dalībai FIA Pasaules Rallijkrosa čempionātā 2018. gada sezonā komandā STARD. Atbalsts piešķirts arī Mārtiņam Seskam dalībai FIA Eiropas ralllija čempionātā, kopā 45 000 eiro.

Līdz ar to kopējā Latvijas autosportam ziedotā summa no AS “Latvijas valsts meži” sastādījusi 200 000 eiro.

 

Kaut kas te ļoti nav kārtībā.

Vēsturisko bilžu tiešsaistes arhīvs Ajapaik

Mani interesē vēsturiskas Rīgas fotogrāfijas. Kur es tās varu meklēt? Galvenais resurss ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas zudusilatvija.lv. Daudz ko interesantu var atrast forum.myriga.info, bet tur ir sarežģīti atrast kaut ko konkrētu. Jo būtībā tas ir forums, nevis attēlu uzturēšanas sistēma. Vēl šo to var cerēt atrast google.

Tad es reiz nejauši uzgāju igauņu radītu risinājumu.

Tajā bija arī attēli arī no Rīgas, turklāt tādi, kurus nebiju redzējis nekur citur. Paskatījos vienu bildīti, otru, nākošo. Redzēju, ka visbiežāk igauņi ir varējuši identificēt, ka tā ir Rīga, bet ne konkrētāk. Man kā rīdziniekam vairumā gadījumu ielikt kartē punktiņu un aptuveno attēla uzņemšanas gadu bija samērā vienkārši.

Jāatzīst, ka igauņi ir labi pacentušies. Var norādīt attēla atrašanās vietu kartē. Ja gads nav zināms precīzi, var ievadīt no-līdz. Ir iespējams pievienot papildus attēlus, lai varētu salīdzināt, kā attiecīgā vieta izskatās šodien. Var komentēt, atlasīt bildes pēc dažādiem kritērijiem, meklēt tās kartē. Iežurnalēties var ar facebook, google kontu vai e-pastu / paroli. Ja atver albumu (piemēram, Rīgas foto), var mainīt attēlu parādīšanas secību tajā un tādā veidā sakārtot attēlus arī pēc to pievienošanas datuma. Attēliem mēdz būt norādīta informācija par autortiesībām un atļauju tos izmantot citur.

Salīdzinājumam zudusilatvija.lv papildināt informāciju par attēlu var tikai komentējot attiecīgo ierakstu. Tad atliek cerēt, ka kāds LNB darbinieks komentāru izlasīs un ar roku papildinās informāciju par attēlu. Vēl pats var atzīmēt bildētā objekta atrašanās vietu google maps, bet atlase pēc kartes reāli nestrādā. Iežurnalēties var ar e-pastu / paroli, kā arī draugiem.lv identifikatoru. Sakārtot albumus pēc attēlu pievienošanas datuma nevar. Izskatās, ka pēdējie funkcionalitātes uzlabojumi bijuši ļoti, ļoti sen. Par attēlu autortiesībām zudusilatvija.lv nav pieejama informācija, labākajā gadījumā ir norādīts autora vārds un uzvārds. Visiem attēliem zudusilatvija.lv pievieno savu ūdenszīmi, ignorējot autortiesības uz attēlu.

Kādā brīdī man arī atrakstīja Ajapaik pārstāvis Vahur Puik, lai pateiktos par sniegto ieguldījumu. Mazliet sarakstījāmies. Uzdevu jautājumu par autortiesībām. Saņēmu atbildi, ka Ajapaik nav satura īpašnieks un tādēļ viņiem nav ne tiesību, ne arī vēlmes attēlus izmainīt. Tomēr esot problēma, ka no muzeju centrālās datu bāzes importētajiem attēliem licences informācija ne vienmēr ir zināma.

Uzzināju arī, ka Ajapaik īpašnieks ir Igaunijas fotomantojuma biedrība. Ajapaik darbības nodrošināšanai laika gaitā saņemtas dotācijas, bet tas neatrisina problēmas ar uzturēšanu ilgtermiņā. Nesen esot palaists arī norvēģiem paredzēts projekts. Lai arī Ajapaik nav radīts īpaši Igaunijas simtgadei, tas ietilpst Igaunijas simtgades dāvanu sarakstā. Jo šajā projektā ikviens var pielikt savu roku un palīdzēt papildināt fotoattēlu metadatus. Šobrīd neesot plānu nodot Ajapaik kādai citai institūcijai. Finansiālā ziņā ir grūti būt neatkarīgiem, bet tas dod arī daudz brīvības un autoriem netrūkst ideju platformas uzlabošanai. Turklāt Ajapaik ir atvērtā koda produkts.

Nav biežas tās reizes, kad es mazliet apskaužu igauņus, bet attiecībā uz vēsturisko fotogrāfiju tiešsaistes krātuvēm viņi mūs saliek vienos vārtos. Skumjākais, ka tur jau nav nekāda raķešzinātne. Būtu jākoncentrē LNB un arhīvu resursi, jāizvērtē, kas no līdzšinējās prakses bijis slikti, ko varam pārņemt no igauņiem. Tad būtu jāatrod forma, kādā šo ideju varēt īstenot visefektīvāk. Līdzšinējā forma nav apmierinoša, jo ir nodots gatavs projekts, kurš netiek uzlabots. Varbūt risinājums būtu atsevišķs miniuzņēmums vai kādas biedrības rūpe. Varbūt iesaistītos kāds IT uzņēmums kā sponsors, varbūt ar to varētu nodarboties kāda studentu grupa. Varbūt pat varētu izmantot igauņu produktu, tikai vajadzētu sakārtot autortiesību jautājumus un veikt datu migrāciju. Tur būtu par ko padomāt, bet esmu pārliecināts, ka risinājumu var atrast. Ja tikai grib. Tikmēr varam priecāties, kā igauņiem sanāk un vēlēt viņiem veiksmi. Kā arī – Daudz laimes Igaunijas simtajā dzimšanas dienā!

Maisu plīšana

Pēdējos mēnešos novērojama pastiprināta rosība ap čekas maisiem. Savā ziņā tas ir interesants fenomens, jo čekas maisi salīdzinoši mierīgi gulējuši ~27 gadus un tikai tagad šķiet, ka kļuvis neizturami spiedīgi.

Iespējams, to aizsāka romāns “Bailes”. Tajā izvirzīta versija, ka nekādu čekas maisu vairs nav, jo tie esot nozagti. Tas, protams, esot rūpīgi glabājams valsts noslēpums.

Reakcija uz “Bailēm”, kuras ilgstoši atradās pārdotāko grāmatu virstonē, bija diezgan pieklusināta. Apspriestākais temats bija grāmatas autors, par kuru vairums mēdza uzskatīt Lato Lapsu. “Bailēs” rakstītais maz tika komentēts pēc būtības. Varbūt tāpēc, ka nebija ko komentēt, varbūt nebija lasījuši, nav pat tik svarīgi. Tikai tas ir atstājis iespaidu, ka “Baiļu” versija, iespējams, nemaz nav bez pamata.

Tad bija garumā izstiepts mini-tracis ar čekas maisu pētnieku pielaidēm pie čekas maisiem. Lato Lapsas iesniegums SAB par iepazīšanos ar kartotēkas dokumentiem. Un pamazām čekas maisi atgriezās aktualitāšu sarakstā. Varbūt tas nemaz nebūtu noticis, ja viens otrs nebūtu tik cītīgi pretdarbojies. Ja, teiksim, čekas pētītājiem būtu sniegta pieeja dokumentiem uzreiz, bez jelkādām ierunām. Ja visādi gudrinieki nebūtu stāstījuši muļķīgus iemeslus, kāpēc tagad nekādi nav pieļaujama čekas maisu publiskošana. Bet panākts ir tieši pretējais.

Jo vairāk kāds pretojas čekas maisu publiskošanai, jo vairāk tas kaitina citus.

Ir punkts, aiz kura atpakaļceļš vairs nav iespējams. Kādu brīdi tas jau ir sasniegts. Par to liecina “maisu sargātāju” kuslie mēģinājumi saglabāt esošo stāvokli. Viņi vairs nespēj apturēt čekas maisu publiskošanu. Pat ja viņiem atrastos sakarīgi argumenti savas pozīcijas pamatošanai, tie nedarbosies, jo savu darbiņu ir padarījuši jau izskanējušie muļķīgie un oponentus aizvainojošie argumenti. Datu valsts inspekcijas iesaistīšana jau ir pēdējais salmiņš.

Prātīgākais būtu samierināties, ka čekas maisi tūlīt būs vaļā. Un sagatavoties, ja līdz šim tas neienāca prātā.

Nav vairs palicis daudz iespējamo vainīgo, kāpēc valstī lietas nenotiek tā, kā gribētos. Turklāt tādi, ar kuriem varētu tikt galā vai vismaz nedaudz ieriebt.

Patīk tas kādam vai nē, bet čekas maisu atvēršana tiek un tiks uztverta kā zināma veida atmoda, kā valsts pamatu restartēšana. Atbrīvošanās no stukačiem nepieciešama, lai varētu saprast, kuras šūnas mūsu valsts organismā ir slimas ar vēzi un pieņemt lēmumu par to turpmāku izolēšanu. Protams, ka viņi – stukači domā otrādi. Ka viņi vienīgie tik niansēti spēj saprast sarežģīto situāciju un ka pārējie ir dumji, neizglītoti nejēgas. Mums jāņem vērā, ka lielākā daļa stukaču nespēs pēc būtības atzīt savu nosodāmo darbību. Bet tas arī nav tik svarīgi. Galvenais, lai mēs uzzinām, kuri tie ir un pie varas vairs tādus nepielaistu.

Es esmu par čekas maisu saturu publiskošanu. Pilnā apmērā un pēc iespējas ātrāk. Lai nav nekādu šaubu par to, kas varētu būt palicis noklusēts. Citādi ar tiem varēs spekulēt mūžīgi un mēs šo tēmu nevarēsim izrunāt un slēgt. Visādas “izņemtās kartītes”, “pazudušās lietas” utt. lai skaidro speciālisti. Ja šo ~27 gadu laikā tā arī nav rasta iespēja dokumentus izpētīt, tad jāatzīst neveiksme un jākustas uz priekšu, nevis jāturpina muļļāties uz vietas. Turklāt turpmāka izpēte būs iespējama arī pēc materiālu publiskošanas.

Daži publiskotie mājieni par čekas maisu saturu.

Imants Kalniņš

Aivars Borovkovs

Ivars Godmanis

Zigmunds Skujiņš

Vaira Vīķe-Freiberga

Ints Cālītis

Helēna Celmiņa

Guntars Krasts

Indulis Zariņš

Edvīns Inkēns

Džemma Skulme

 

Kompensācijas plūdos cietušajiem zemniekiem

Es nesaprotu, kāpēc valstij vajag zemniekiem kompensēt “dabas stihiju” nodarītos zaudējumus. Paskaidrošu sīkāk.

Kas kopīgs Parex bankai un Liepājas metalurgam? Tas, ka peļņu, kad tāda bija, savāca īpašnieki, bet zaudējumu kompensēšanu uzvēla valstij. Vai normāls cilvēks vai uzņēmums to varētu attiecināt uz sevi? Nē, protams. Pats paņēmi bankā kredītu un nevarēji samaksāt? Nu tad arī dabū pēc pilnas programmas.

Bet var taču gadīties visādas nelaimes! Protams. Lai sevi pasargātu tādos gadījumos, ieteicams veikt apdrošināšanu. Gadījās nelaime un nav apdrošināšanas? Ļoti žēl, bet neko darīt. Tāda ir dzīve.

Lūk, zemnieki ir vēl viena kategorija, kuras riskus principā vajadzētu apdrošināt, bet tas netiek darīts. Tā vietā valsts regulāri izmaksā kompensācijas.

Ja valsts ar savas likumdošanas spēku spēj piespiest visus auto vadītājus parūpēties, lai viņiem būtu jāiegādājas obligātā civiltiesiskā apdrošināšana, tad kāpēc valsts nevarētu šo principu attiecināt arī uz zemniekiem? Tas ir, protams, ja mums ļoti rūp tie zemnieki, kuri apdrošināšanu neizvēlētos no brīva prāta. Varbūt tam vispār nevajag būt piespiedu pasākumam. Varbūt pārejas periodā valsts varētu apdrošināšanu nelielā mērā subsidēt? Vēl kādi varianti, lai iztiktu bez “kompensē zaudējumus no valsts budzeta”?

Ja man kāds var argumentēti pierādīt, kāpēc valsts drīkst piespiest visus autovadītājus iegādāties OCTA, bet nedrīkst piespiest zemniekus iegādāties apdrošināšanu pret dabas kataklizmām, tad būšu tikai priecīgs.

Par OCTA izmaiņām

Vēsts par pēdējām OCTA izmaiņām aizgājusi tautās ar virsrakstu(Avots Finanšu ministrija)

Protams, ierastajās Latvijas masu mediju tradīcijās virsraksts maldinošs, jo no tā izriet, ka par katru sētas lūzni jāmaksā OCTA. Tā nav.

Turpmāk OCTA attiecībā uz transportlīdzekļiem veicama ne tikai tad, ja transportlīdzekli izmanto ceļu satiksmē, bet arī jebkurā vietā, kur iespējama transportlīdzekļa braukšana.

Tātad likuma grozījumi attiecas nevis uz sētas lūžņiem, bet transportlīdzekļiem, kuri spēj kustēties un to arī dara. Vienkārši nav vairs svarīgi, vai transportlīdzeklis braukā pa šoseju, tīrumu vai kaimiņa dobēm. Stāvēt un rūsēt transportlīdzeklis bez OCTA var cik labpatīk, neviens par to sodīt nevar.

Pamatojums šīm izmaiņām ir Eiropas Savienības tiesas spriedums.

Īsi sakot, kāds slovēņu traktorists, braucot šķūnī, aizķēris kāpnes un uz tām esošais Damijan Vnuk nogāzies. Vnuks sadomāja, ka vajag piedzīt nemateriālā kaitējuma atlīdzību par 15944,10 eiro no traktora OCTA apdrošinātāja. Apdrošinātājs viņu pasūtījis tālāk, tāpēc Vnuks vērsies tiesā. Pirmā instance viņu pasūtījusi, otrā tāpat. Vnuks nav bijis slinks un devies uz Eiropas Savienības tiesu. Tā viņa prasību apmierinājusi.

Tad, lūk, pateicoties slovēņu Vnukam un viņa iegribām pēc nemateriāla kaitējuma atlīdzības, plānots, ka tiksim pie jaunas normas likumā par OCTA. Plānots, ka tiksim – tas nozīmē, ka Ministru kabinets izmaiņas ir atbalstījis. Ministru kabinetam nav tiesību grozīt likumus, to dara Saeima. Tātad pēc kāda laiciņa Saeima balsos par izmaiņām likumprojektā. Ja nobalsos PAR, tad vēl pēc laiciņa izmaiņas (visticamāk) izsludinās Valsts prezidents.

Vai likumprojektu ir iespējams apstādināt? Tas atkarīgs no juridiskajām saistībām, no kurām izriet pienākums (?) izlīdzināt likumdošanu visā Eiropas Savienībā. Kas draud, ja Latvijas valsts to nedara?

 

Vai tas nozīmē, ka tagad visiem sētas kustošajiem lūžņiem vajadzēs obligāti pirkt OCTA? Jā, bet paskatīsimies arī no otras puses.

Kurš kontrolē, vai transportlīdzekļiem ir iegādāta OCTA? Ceļu policija. Vai ir liela iespēja, ka Ceļu policija brauks garām pagalmam tieši tajā brīdī, kad tiks braukts ar sētas lūzni? Ja jā, tad vai Ceļu policija būs ļoti ieinteresēta pārbaudīt sētas lūžņa OCTA-s esamību? Man jau šķiet, ka nē, jo darbu viņiem tāpat pietiek. Bet kas zina. Galvenais nenotriekt vietējos vnukus.

 

P.S. Izskatās, ka Finanšu ministrijā sapratuši ievārītās ziepes (ar maldinošo virsrakstu), tāpēc tagad cenšas sastrēbt ko var. Skaidrojums akurāts, tikai tauta jau satracināta. http://www.fm.gov.lv/lv/aktualitates/jaunumi/55879-ja-automasina-netiek-lietota-piemeram-stav-garaza-vai-nav-lietosanas-kartiba-octa-tai-nav-nepieciesama

Trampaptaujas rezultāti

Uz aptauju atsaucās 56 repondenti, kas nav ne ļoti daudz, ne ļoti maz.

61% respondentu pirms ASV prezidenta vēlēšanām uzskatījuši, ka Trampa ievēlēšana nāks par labu.

70% respondentu šobrīd Trampa prezidentūru atzīst par labu esam.

Savu viedokli par Trampu mainījuši 23% respondentu. Tātad gandrīz katrs ceturtais. Manuprāt, tas ir daudz.