Kompensācijas plūdos cietušajiem zemniekiem

Es nesaprotu, kāpēc valstij vajag zemniekiem kompensēt “dabas stihiju” nodarītos zaudējumus. Paskaidrošu sīkāk.

Kas kopīgs Parex bankai un Liepājas metalurgam? Tas, ka peļņu, kad tāda bija, savāca īpašnieki, bet zaudējumu kompensēšanu uzvēla valstij. Vai normāls cilvēks vai uzņēmums to varētu attiecināt uz sevi? Nē, protams. Pats paņēmi bankā kredītu un nevarēji samaksāt? Nu tad arī dabū pēc pilnas programmas.

Bet var taču gadīties visādas nelaimes! Protams. Lai sevi pasargātu tādos gadījumos, ieteicams veikt apdrošināšanu. Gadījās nelaime un nav apdrošināšanas? Ļoti žēl, bet neko darīt. Tāda ir dzīve.

Lūk, zemnieki ir vēl viena kategorija, kuras riskus principā vajadzētu apdrošināt, bet tas netiek darīts. Tā vietā valsts regulāri izmaksā kompensācijas.

Ja valsts ar savas likumdošanas spēku spēj piespiest visus auto vadītājus parūpēties, lai viņiem būtu jāiegādājas obligātā civiltiesiskā apdrošināšana, tad kāpēc valsts nevarētu šo principu attiecināt arī uz zemniekiem? Tas ir, protams, ja mums ļoti rūp tie zemnieki, kuri apdrošināšanu neizvēlētos no brīva prāta. Varbūt tam vispār nevajag būt piespiedu pasākumam. Varbūt pārejas periodā valsts varētu apdrošināšanu nelielā mērā subsidēt? Vēl kādi varianti, lai iztiktu bez “kompensē zaudējumus no valsts budzeta”?

Ja man kāds var argumentēti pierādīt, kāpēc valsts drīkst piespiest visus autovadītājus iegādāties OCTA, bet nedrīkst piespiest zemniekus iegādāties apdrošināšanu pret dabas kataklizmām, tad būšu tikai priecīgs.

Par OCTA izmaiņām

Vēsts par pēdējām OCTA izmaiņām aizgājusi tautās ar virsrakstu(Avots Finanšu ministrija)

Protams, ierastajās Latvijas masu mediju tradīcijās virsraksts maldinošs, jo no tā izriet, ka par katru sētas lūzni jāmaksā OCTA. Tā nav.

Turpmāk OCTA attiecībā uz transportlīdzekļiem veicama ne tikai tad, ja transportlīdzekli izmanto ceļu satiksmē, bet arī jebkurā vietā, kur iespējama transportlīdzekļa braukšana.

Tātad likuma grozījumi attiecas nevis uz sētas lūžņiem, bet transportlīdzekļiem, kuri spēj kustēties un to arī dara. Vienkārši nav vairs svarīgi, vai transportlīdzeklis braukā pa šoseju, tīrumu vai kaimiņa dobēm. Stāvēt un rūsēt transportlīdzeklis bez OCTA var cik labpatīk, neviens par to sodīt nevar.

Pamatojums šīm izmaiņām ir Eiropas Savienības tiesas spriedums.

Īsi sakot, kāds slovēņu traktorists, braucot šķūnī, aizķēris kāpnes un uz tām esošais Damijan Vnuk nogāzies. Vnuks sadomāja, ka vajag piedzīt nemateriālā kaitējuma atlīdzību par 15944,10 eiro no traktora OCTA apdrošinātāja. Apdrošinātājs viņu pasūtījis tālāk, tāpēc Vnuks vērsies tiesā. Pirmā instance viņu pasūtījusi, otrā tāpat. Vnuks nav bijis slinks un devies uz Eiropas Savienības tiesu. Tā viņa prasību apmierinājusi.

Tad, lūk, pateicoties slovēņu Vnukam un viņa iegribām pēc nemateriāla kaitējuma atlīdzības, plānots, ka tiksim pie jaunas normas likumā par OCTA. Plānots, ka tiksim – tas nozīmē, ka Ministru kabinets izmaiņas ir atbalstījis. Ministru kabinetam nav tiesību grozīt likumus, to dara Saeima. Tātad pēc kāda laiciņa Saeima balsos par izmaiņām likumprojektā. Ja nobalsos PAR, tad vēl pēc laiciņa izmaiņas (visticamāk) izsludinās Valsts prezidents.

Vai likumprojektu ir iespējams apstādināt? Tas atkarīgs no juridiskajām saistībām, no kurām izriet pienākums (?) izlīdzināt likumdošanu visā Eiropas Savienībā. Kas draud, ja Latvijas valsts to nedara?

 

Vai tas nozīmē, ka tagad visiem sētas kustošajiem lūžņiem vajadzēs obligāti pirkt OCTA? Jā, bet paskatīsimies arī no otras puses.

Kurš kontrolē, vai transportlīdzekļiem ir iegādāta OCTA? Ceļu policija. Vai ir liela iespēja, ka Ceļu policija brauks garām pagalmam tieši tajā brīdī, kad tiks braukts ar sētas lūzni? Ja jā, tad vai Ceļu policija būs ļoti ieinteresēta pārbaudīt sētas lūžņa OCTA-s esamību? Man jau šķiet, ka nē, jo darbu viņiem tāpat pietiek. Bet kas zina. Galvenais nenotriekt vietējos vnukus.

 

P.S. Izskatās, ka Finanšu ministrijā sapratuši ievārītās ziepes (ar maldinošo virsrakstu), tāpēc tagad cenšas sastrēbt ko var. Skaidrojums akurāts, tikai tauta jau satracināta. http://www.fm.gov.lv/lv/aktualitates/jaunumi/55879-ja-automasina-netiek-lietota-piemeram-stav-garaza-vai-nav-lietosanas-kartiba-octa-tai-nav-nepieciesama

Trampaptaujas rezultāti

Uz aptauju atsaucās 56 repondenti, kas nav ne ļoti daudz, ne ļoti maz.

61% respondentu pirms ASV prezidenta vēlēšanām uzskatījuši, ka Trampa ievēlēšana nāks par labu.

70% respondentu šobrīd Trampa prezidentūru atzīst par labu esam.

Savu viedokli par Trampu mainījuši 23% respndentu. Tātad gandrīz katrs ceturtais. Manuprāt, tas ir daudz.

Mežs ir mājas

Pirms vairākām dienām man bija liela veiksme piedalīties meža pūču gredzenošanā. Bija prognozēts, ka tiks gredzenoti seši pūcēni divos būros, bet sastapām tikai četrus. Divu cālīšu vairs nebija.

Pūcēm ir diezgan grūta dzīve. Jau kopš piedzimšanas viņi ir atkarīgi no tā, vai pūču tēvs spēs samedīt pietiekoši daudz kukaiņus, putniņus un pelītes, lai būtu ko likt vēderā. Visbiežāk barības visiem nemaz nepietiek. No četriem, pieciem cāļiem mēdz izdzīvot trīs, divi vai varbūt tikai viens. Lai palielinātu pārējo pūcēnu iespējas izdzīvot, badā mirušais brālis vai māsa tiek izbaroti pārējiem. Ļoti skarbi, bet nepieciešami, jo tas varbūt pasargās no bada nāves citu cālīti.

Mazie pūcēni ir gards kumoss arī citiem plēsējiem. Veiklajai caunai ir tīrais nieks uzrāpties pa koku līdz ligzdai un aizvilkt kādu no pūcēniem. Turklāt ar vienu cālīti caunai nepietiks, viņa drīz piekāps arī pēc pārējiem.

Ja nekas slikts ar pūču tēvu nebūs noticis, barība tikusi atrasta pietiekošā daudzumā un arī cauna pūču māju nebūs uzgājusi, pūcēni būs gatavi ligzdu pamest. Kad viņi izrāpjas no ligzdas, viņi vēl nespēj lidot. Pūcēni rāpjas pa koku ar knābja un nagu palīdzību. Ne velti pūču būrus nedrīkst veidot no gludiem dēļiem, kuros mazie nagi un knābji nespēj ieķerties. Ja putnēnu uz zemes atrod lapsa, tad aizbēgt viņš nespēj un tiek apēsts.

Dabā pūces kā jau plēsējus diez ko nemīl. Ja pūci ierauga citi putni, viņi ceļ trauksmi. Līdzīgi būtu, ja uz ielas kāds uz mums sāktu kliegt – slepkava, sargieties, re, kur viņš ir! Kliedzējam pievienotos garāmgājēji, nebūtu arī ilgi jāgaida līdz kāds censtos iemest ar akmeni. Putni ar akmeņiem nemētājas, bet lidojumā cenšas iesist ar knābi vai ieķert ar nagiem. Īpaši bieži to piekopj vārnas. Pat pieaugusi meža pūce ir mazāka par vārnu un viņai ir grūti sevi aizstāvēt, nemaz nerunājot par mazajiem cālīšiem.

Ja arī šo grūto posmu jaunā pūcīte ir izdzīvojusi, tad pēc 2-3 mēnešiem vecāki viņu barot pārstās. Turpmāk pūcēnam pašam jāķeras pie pārtikas sagādes. Tas nemaz nav tik vienkārši. Vispirms viņam jāatrod sava teritorija, kur viņu nedzīs prom citi plēsīgie putni un, galvenais, būs ko medīt. Smagākais pārbaudījums ir pirmā ziema. To pārdzīvo tikai 39% jauno putnu.

Ja jaunā pūcīte ir bijusi tik veiksmīga un ar visām briesmām tikusi galā, jādomā par dzīvesbiedra nolūkošanu un mājokļa iekārtošanu jauniem cālīšiem. Pūces nevis vij ligzdas, bet perē dobumos. Ja dzeņi un dzilnas dobumus spēj izkalt paši, tad pūces to neprot un ir pilnībā atkarīgas no dobumu vai būru pieejamības. Turklāt pietiekoši lieli dobumi var būt tikai gana resnos kokos. Bet tādu paliek aizvien mazāk. Jo mežus izcērt. Dara to ar lielu intensitāti, aizbildinoties, ka Latvija tāpat jau ir ļoti mežaina un ka vietā tiekot stādīti citi koki. Jā, tikai tādā mazā jauno, tievo kociņu pudurītī nevar izveidoties pietiekoši lieli dobumi. Tievie, jaunie kociņi ir nederīgi ne tikai pūcēm, bet arī jūras ērgļiem, ūpjiem, zivju ērgļiem, nopietni apdraudētajiem melnajiem stārķiem, medņiem, meža baložiem un citiem putniem.

Vieni cilvēki atnāk, masveidā nocērt kokus, pārdod tos un gūst labu peļņu. Citi cilvēki vēlāk atnāk, ierauga, ka putniem nav kur ligzdot un ziedo gan savu laiku, gan personīgos līdzekļus, lai izveidotu saviem spārnotajiem draugiem vismaz mākslīgas mājvietas. Tas nav taisnīgi, bet tāda ir realitāte. Lielākā nelaime, ka cirtējiem pieejamie laika un finanšu resursi ir nesalīdzināmi lielāki nekā atjaunotāju rīcībā esošie.

Nebūtu saprātīgi kokus necirst nemaz. Bet var taču vienoties par saprātīgu kompromisu. Tas ir, atļaut mežizstrādi laikā, kad tas putniem tik daudz netraucē. Vai tad trīs mēnešu koku ciršanas lieguma dēļ Latvijā notiks kaut kas briesmīgs? Lūk, kāda ir akciju sabiedrības Latvijas valsts meži peļņa 2012.-2016. gadā:

2016. gada neauditētajā pārskatā minēta brutto peļņa pirms nodokļiem 62 miljoni eiro.

 

Varētu ļoti daudz rakstīt par Latvijas Ornitoloģijas biedrības pūliņiem atrast kādu saprātīgu kompromisa variantu, lai tiktu ņemtas vērā gan putnu, gan mežizstrādes darbinieku intereses. Bet, īsi sakot, ne par kādu kompromisu mežstrādnieki negrib pat dzirdēt. Cirtēji nekaunas pat no visai infantiliem argumentiem. Piemēram, te mežstrādnieki mēģina pretnostatīt mežu neciršanu cilvēku bērnu interesēm, LOB valdes priekšsēdētāja atbilde.

Vai arī

kā atbilde uz ko šādu.

Tā kā finansiāli turīgajiem mežstrādnieku uzņēmumiem ir viegli lobēt savas intereses pie likumdevēja, bet ar savu darbību neko nepelnošajiem ornitologiem gandrīz bezcerīgi, jāvāc parakstus likumprojektam par mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā. Tā ir lieta, kur katrs var palīdzēt.

Parakstīties var šeit: http://ej.uz/parputnudzivi

Tev tās būs tikai piecas minūtes. Bet daudziem tādiem cālīšiem tas ir dzīvības un nāves jautājums.

 

Citi stāsti: #MežsIrMājas. #DienaMežā. #ParPutnuDzīvi.

Ko iesākt ar Ušakovu?

Ir vairāki Ušakovi. Viens no tiem ir reāls cilvēks, kurš ēd, dzer, staigā, runā. Viņu man gadījies redzēt divas reizes. Grīziņkalna 1. maija mītiņā, kur es viņu pirmajā brīdī nepazinu. Un Raiņa bulvārī pie referenduma par Saeimas atlaišanu iecirkņa. Nils tobrīd iecirkņa priekšā atvadījās no žurnālistiem, katram no tiem paspiežot roku. Izskatījās ļoti pieklājīgi. Uz Vecrīgu Nils nevis aizbrauca ar auto, bet aizgāja.

Ir politiķis Ušakovs. Par to varētu rakstīt ļoti daudz. Ja kāds pacenstos apkopot viņa veiktos darbus un nedarbus, sanāktu vismaz bakalaura darba biezuma materiāls.

Un tad ir masu mediju, facebook un twitter radītais Ušakova tēls. Nezinu, cik daudz cilvēku strādā pie tā veidošanas, bet šķiet, ka ne viens vien. Darbs tēla veidošanā ieguldīts liels un ir sasniegti labi rezultāti. Ušakovam ir daudz sekotāju gan feisbukā, gan tviterī. Turklāt viņam seko arī cilvēki, kuri viņa darbību neatbalsta. Bez tam sekmīgi tiek īstenota stratēģija Rīgas dome = Ušakovs.

Par cilvēku Ušakovu man vairs nav ko teikt, bet ar politiķi Ušakovu man ir ļoti vienkāršas attiecības. Ja cilvēks ir izdarījis man ko pilnīgi nepieņemamu, tad to nevar nomazgāt pat ar tramvaja biļeti bez maksas uz citu nodokļu maksātāju rēķina. Es atceros, ka Nils Ušakovs ir nobalsojis par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā. Un mani vairs neinteresē, kādu ieganstu dēļ viņš tā darījis, vai kāda ir RD nodokļu politika, vai viņš atzīst okupāciju, vai varbūt viņam aug aste un ragi. Es par viņu nekad nebalsošu.

Es nesekoju masu mediju, facebook un twitter radītajam Ušakova tēlam. Es netērēju savu dārgo dzīves laiku un neiedziļinos tajā, ko raksta cilvēks (vai viņa komanda), par kuru es nekad nebalsošu. Neko svarīgu palaist garām tāpat nav iespējams, jo par to būs ziņots arī masu medijos, kuriem es sekoju.

Protams, feisbukā un tviterī var “komunicēt ar Ušakovu”. Lietoju pēdiņas tāpēc, ka nav skaidrs, ar ko tieši komunikācija notiek. Bet kāda jēga tam visam?

  • Vai Ušakovam ir pienākums reaģēt uz tvītu? – Nē.
  • Vai Ušakovam ir jāatbild uz komentāru feisbukā par kapu tramvaju? – Protams, nē. Viņš un viņa komanda var brīvi izvēlēties, uz kuriem jautājumiem atbildēt, bet kurus ignorēt. Tas viņam neuzliek nekādas saistības.
  • Vai Ušakovam (vai Rīgas domei) ir pienākums atbildēt uz oficiālu vēstuli, nosūtītu caur Latvija.lv? – Jā, ir.
  • Bet, ja es būšu jau “nolaidis tvaiku” feisbukā, tad cik liela būs mana motivācija vēl arī rakstīt oficiālu vēstuli? – Visai maza.

Tieši tas arī patlaban ir vērojams. Tā vietā, lai savu kritikas spēku virzītu konstruktīvi, līdzpilsoņi to nereti izšķiež sociālo tīklu komentāros.

Tikmēr Ušakovs un viņa komanda turpina ignorēt nepatīkamos jautājumus. Un viņa ideoloģiskie oponenti, ar to vairāk domājot parastos rīdziniekus (jo oponenti konkurējošās partijās ir kusli un/vai nekompetenti), arī saprot, ka viņus ignorē. Ko tādos gadījumos dara? Brēc vēl skaļāk.

Ja es kā indivīds RD norādītu, ka, lūk, Barona un Ģertrūdes ielas krustojumā bruģim radušies defekti, mani, iespējams, pat uzklausītu. Bet šo tēmu pārķer Ušakova ideoloģiskie pretinieki un zelē to līdz riebumam ilgi un skaļi, droši vien cerot, ka tādā veidā mazināsies Ušakova atbalstītāju skaits. Varbūt viņiem ir taisnība. Bet es neesmu viņu mērķauditorija. Vēl vairāk, man viņu aktivitāšu brīžiem pārmērīgā iespiešanās manā informācijas telpā mēdz krist uz nerviem. Kaut gan būtībā es tās pat atbalstu.

Cik skaļi ir jāprotestē, lai Ušakovs un partneri mainītu savu pozīciju kapu tramvaja jautājumā? Es ceru, ka kļūdos, bet man šķiet, ka tas ir bezcerīgi. Maksimums, ko var paveikt, ir mēģināt kapu tramvaja projektu sadārdzināt. Ar to es nedomāju naudu. Ja Ušakovs un viņa komanda zinās, ka viņu sliktajiem darbiem sekos (teoretizēju) iesniegumi ģenerālprokuratūrā, partijas sponsoru novēršanās vai vismaz izsmērēšana pa masu medijiem, sabiedrības spiediens tiks uztverts daudz nopietnāk. Bet kamēr viss aprobežojas ar komentāriem feisbukā…

Ko tad iesākt tiem, kuri negrib vairs Ušakovu redzēt pie varas?

Īsi sakot, jāmācās no viņa un pašiem jābūt vēl gudrākiem.

Es ieteiktu atsekot Ušakovam tviterī un feisbukā, ja vien sekošanai nav kādi sevišķi iemesli. Tieši tāpat kā viņš ignorē savu ne-elektorātu, arī mums nav vērts tērēt laiku tāda politiķa PR-am, par kuru mēs tāpat nekad nebalsosim. Turklāt liels sekotāju skaits sniedz pārliecību par sevi vai pat zināma veida iedomību. Bet ar tādiem cilvēkiem nekad nav viegli.

Dažāda veida protesti ir laba lieta, bet tie paņem cilvēku enerģiju. Ja protests neizdodas un tā rezultātā nekas netiek panākts, tad būtiski samazinās iespēja nākošo protestu sarīkot sekmīgāku. Vienkārši nebūs tik daudz spēka, enerģijas – gan paša, gan vēl jo vairāk – domu biedru. Manuprāt, liels potenciāls ir dažādu iesniegumu rakstīšanai. Tas ir, atrast sasāpējušajā jautājumā likuma pārkāpumu un vērsties ar iesniegumu pie kontrolējošas iestādes. Tādu taktiku bieži piekopj Pietiek.com komanda un dara to visai sekmīgi. Jo, redz, tautas sašutumu feisbukā vai delfos var mierīgi ignorēt. Bet oficiālu iesniegumu ignorēt nedrīkst.

Visbeidzot, kāpēc tad Ušakovs un viņa komanda par spīti visiem viņu daudzajiem mīnusiem ir tik nenormāli populāri? Tāpēc, ka nav alternatīvas. Viņa konkurenti nemācās no Ušakova un viņa komandas. Ir jābūt spēcīgai PR komandai un tai jāstrādā jau ilgi pirms vēlēšanām. Partijas, kuras vēlētāju balsis mēģina nopirkt ar plakātiem pēdējā mēnesī pirms vēlēšanām, šķiet, uzskata savu elektorātu par nedomājošiem stulbeņiem. Gan jau ir arī tādi cilvēki, bet nebūt ne tik daudz.

Ir dažādas biedrības, kuru darbošanās ir cieši saistīta ar Rīgu. Tādas ir, piemēram, Čiekurkalna attīstības biedrība, Sarkandaugavas attīstības biedrība vai domu biedru komanda Pilsēta cilvēkiem. Es ļoti gribētu redzēt, ka no šīm apvienībām rodas spēks, kurš spēj radīt reālu konkurenci Rīgas esošajai varai un nomainīt to. Kompetence viņiem jau ir.

Un, jā, protams, nekas nemainīsies, ja paši neiesim uz vēlēšanām un nenobalsosim par mazāko ļaunumu.

Īsts politiskais teātris

Pēdējās dienas visvairāk igauņus apskaužu par teātri. Konkrēti par NO99 un jo īpaši par projektu NO75 Unified Estonia Assembly. Pastāstīšu sīkāk.

Gadu pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām teātra NO99 vadītāji sasauca preses konferenci un paziņoja par politiskas partijas izveidi. Viņiem esot apnicis, ka politika, politiķuprāt, esot kas tāds, ar ko varot nodarboties tikai viņi un ka pārējie no tās neko nesajēdzot. Turklāt reālā vara Igaunijā ir tikai 10-15 cilvēkiem. NO99 komandai šī situācija esot apnikusi un tādēļ viņi dodas politikā. Vai kāds tajā brīdī viņus uztvēra sevišķi nopietni? Visticamāk, ka ne īpaši. Protams, masu mediji par šo aktivitāti ziņoja un tā bija TOP ziņa.

Bet tas bija tikai pats sākums. Visas tālākās NO99 darbības bija kā īstai partijai.

Tika sagatavoti un izstādīti vēlēšanu plakāti, ne par kripatu sliktāki kā ielās jau esošie citiem politiķiem. Tika izveidoti un publiskoti vēlēšanu rullīši. Populistiski, mazliet panaivi, varbūt padumji, bet caurmērā tādi paši kā visiem. Paralēli NO99 izveidoja un izplatīja klipus, kā pareizi jāorganizē (populistiskas) vēlēšanu kampaņas. Tas ir, kā apiet reklāmas tēriņu limitu, kas jādala vēlētājiem, kāpēc jāorganizē darbs ar jauniešiem utml. Viss tika realizēts apbrīnojami mērķtiecīgi un enerģiski. Un cilvēki pavilkās līdzi.

Par NO99 rakstīja avīzēs, to vadītājus aicināja uz intervijām. No politiķiem redzamā reakcija bija ierasti augstprātīga, viegli robežojoties ar paniku. Galvenais, ka neviens īsti nebija drošs, kas tas ir. Izrāde? Performance? Sociāls eksperiments? Vai patiešām īstas partijas dibināšana?

Projekta kulminācija pēc 44 dienām no preses konferences sasaukšanas bija partijas dibināšanas sapulce. Tā notika lielākajā Tallinas sporta hallē un to apmeklēja vairāk nekā 7500 cilvēku. Ar ko tas viss beidzās, var noskatīties filmā, kura veltīta šim projektam.

Es apbrīnoju gan projekta ideju, gan tā realizāciju. Būtībā tā ir milzīga avanatūra. Tomēr aktieri pie darba ķērās ar tādu entuziasmu, pašatdevi un rūpību, ka bija jābūt pilnīgi skaidram – šis ir vienreizējs projekts, kuru otrreiz atkārtot vairs nekad nevarēs. Tāpēc tas uzreiz ir jāizdara cik labi vien iespējams. Ja kaut viens aktieris šajā laikā būtu zem masīvā masu mediju un politiķu spiediena salūzis un izstāstījis “visu par projektu”, tas izgāztos.

Un, lai cik ļoti es gribētu redzēt ko līdzīgu Latvijā, ir skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Visiem jau tāpat būtu skaidrs, ka tas ir tikai igauņu projekta atdarinājums. Un vai teātra cilvēkiem Latvijā maz būtu drosme reāli iejaukties politikā?

Par nodokli ārvalstīs reģistrētam automobilim

Ja gadījumā neesiet vēl piefiksējuši, tad paziņošu “labo vēsti”. Dārgie deputāti parūpējušies, ka par ārzemēs reģistrētu automobili Latvijas ceļos turpmāk būs jāmaksā nodoklis. Par vienu dienu 10 eiro. Lielākiem termiņiem – atlaides. Ja var pierādīt, ka automobilis lietots dienesta pienākumiem, tad nodoklis nebūs jāmaksā.

Iemesls izmaiņām būtībā ir diezgan skaidrs. Apkarot bāleliņus, kuri reģistrē savus automobiļus Igaunijā un Lietuvā, tādējādi nemaksājot ceļa nodokli Latvijā. Tikai veids, kā tas tiek realizēts, ir tik neticami stulbs, ka grūti pat aptvert. Jo tie, kuri gribēs šmaukties, vēsā mierā atradīs veidu, kā noformēt automobiļa izmantošanu “darba vajadzībām”.

Visu varēja atrisināt daudz vienkāršāk. Likvidēt ikgadējo ceļu nodokli, tādējādi izlīdzinot pozīcijas ar kaimiņvalstīm. Lai kompensētu zaudējumus, pacelt akcīzes nodokli benzīnam. Tāds priekšlikums jau bija, bet tika noraidīts. Pamatojums – tad nākšoties likvidēt arī nodokļa atlaides dažādām iedzīvotāju grupām, piemēram, invalīdiem un daudzbērnu ģimenēm. Palielinot akcīzes nodokli, atlaidi vairs nevarēs piemērot.

Maza atkāpe. Es ikdienā strādāju ar tekstiem – gan cilvēkiem, gan datoriem paredzētiem. Ja programmētājs ir uzrakstījis savu kodu sarežģīti, tad no malas tas izskatās diezgan cienījami un gudri. Tikai, ja tāds kods jālabo, tas patērē daudz vairāk laika nekā, ja tas būtu uzrakstīts vienkārši. Tas varbūt šķiet paradoksāli, bet sarežģīti uzrakstīt kodu ir ātrāk un vienkāršāk. Tikai pēc tam, sarakstītos brīnumus mēģinot saprast, var rasties vēlme nošauties. Vai vismaz nošaut programmētāju.

Ar cilvēkiem lasāmajiem tekstiem ir līdzīgi. Un pat ne tekstiem vien. Domāju, ka katrs zinās vismaz vienu savas jomas profesionāli, kurš nespēj saprotami pastāstīt par savām darba problēmām. Viņš ir apbruņojies ar dažādiem terminiem, pārzina iekšēju nozares specifiku, uzskata, ka no malas to nemaz nav iespējams saprast, un labākajā gadījumā interesentam atbild profesionālā žargonā. No malas tas kādam varbūt izskatās ļoti gudri. Bet tā nav. Nespēja izskaidrot darba jautājumus liecina par vājām komunikācijas spējām, attiecīgo jautājumu sliktu pārzināšanu un parasti arī iedomību.

Atgriežos pie mūsu likumdevējiem. Viņi veido ārkārtīgi sarežģītas shēmas nodokļu iekasēšanai. Tās ir ne tikai nesaprotamas, bet arī grūti uzturamas un administrējamas. Tā vietā vienkārši vajadzēja mazliet vairāk pacietības, vairāk padomāt un izstrādāt vienkāršu, efektīvu un saprotamu risinājumu. Šajā gadījumā vienkārši palielināt bērnu un invaliditātes pabalstus. Jā, nebūs iegūts tieši tas pats efekts. Bet, ja kaut kādu vecas nodokļu sistēmas atlieku saglabāšana ievērojami čakarē dzīvi visiem pārējiem auto vadītājiem un spiež pieņemt tik idiotiskus lēmumus kā augšminētais, tad sistēma ir jāmaina. Man ir dusmas, ka esošais deputātu vairākums to nesajēdz. Nemaz nerunāsim par sarežģītas nodokļu sistēmas administrēšanas izmaksām, kā arī uzņēmēju IT sistēmu pielāgošanu kārtējām nodokļu maksāšanas izvirtībām.

Ziniet, ka Latvijā darba devējs par darbinieku maksā divus sociālos nodokļus? Vienu it kā no sevis, otru it kā no darbinieka. Būtībā tas ir viens un tas pats nodoklis, tikai šis sadalījums ietekmē iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinu. Tā vietā, lai pieķertos principam, kā aprēķina ienākuma nodokli, tiek uzturēta samērā sarežģīta un nezinātājam grūti saprotama sistēma. Igaunija šajā ziņā mums ir priekšā un tur ir tikai viens sociālais nodoklis.

Es nezinu, kam jānotiek, lai mūsu deputāti apjēgtu nepieciešamību vienkāršot nodokļu sistēmu. Šie indivīdi, acīmredzot, pārlieku atrāvušies no reālās dzīves un peld savā pašapmierinātības un iedomības mākonī.

Ziniet, Tramps ASV solīja arī nodokļu vienkāršošanu. Un uzvarēja. Mūsu esošie deputāti cītīgi bruģē ceļu Latvijas Trampam.

 

P.S. Pēc apmēram diennakts LSM ievietojuši precizējumu. Nodoklis attieksies tikai uz tiem, kuri būs deklarējuši savu dzīves vietu Latvijas teritorijā.