Uz Poliju. Varšava un atceļš

Sestā diena. Uz Varšavu.

Lai bērni labāk izturētu garo braucienu uz Varšavu, pirms tam aizbraucām uz Gdaņskas pludmali. Tur nebija nemaz viegli atrast arī maksas stāvvietu. Daudzi vietējie bija novietojuši savus automobiļus zaļajā zonā, bet tomēr samaksājuši par stāvēšanu. Neatceros vairs, cik par stundu bija jāmaksā, bet bija līdzīgi Rīgas cenām.

Pie Baltijas jūras

Pēc apmēram divām stundām devāmies ceļā. Sevišķu piedzīvojumu mums nebija. Kad bākā vairs nebija daudz degvielas, benzīntanks veiksmīgi atradās. Dzīvesbiedrenei nācās izturēt morālo presingu, kad četras poļu sievietes dauzījās pie bērnu/sieviešu tualetes durvīm, kur tajā brīdī tika tīrīta šmuce pamperā.

Pusdienās pasūtīju turku zirņu plācenīšus, atnesa trīs un tos pašus ar biezpiena čupiņām virsū. Blakus pusdienvietai bērni varēja dot zāli kazām, paskatīties uz ēzeli, poniju un pāris zosīm. Paši novērojām kraukli un sarkano kliju. Klijas agrāk vispār nebiju redzējis, pirmajā acu uzmetienā šķelto asti neredzēju un domāju, ka klijāns. Labi, ka sieva bija vērīgāka un fotoaparāts tobrīd bija rokās.

Klija. Dabasdatos atzina par sarkano, es tā arī īsti neesmu sapratis, kā šo viennozīmīgi atšķirt no melnās.

Viesnīca Varšavā mums bija ar auto stāvvietu zem ēkas, bet nevarējām saprast, kā no stāvvietas tikt uz numuriņu un vai tas vispār ir iespējams. Pie tam vēl nejauši atstājām numuriņa atslēgas automobilī, paši izgājām no stāvvietas un netikām atpakaļ. Kad tikām pie atslēgām, nevarējām atrast, kur vispār tam numuriņam jāatrodas un kā tur tikt. Vēlāk jau viss izrādījās vienkārši.

Plānojām palikt uz divām naktīm, bet mums teica, ka otrā nakts būšot dārgāka, kādi pieci seši simti par nakti. Nogurumā neattapāmies, ka darbiniece runā par zlotiem, nevis eiro, tāpēc pašausminājāmies un no otrās nakts atteicāmies. Mums pastāstīja, ka tik dārgi tāpēc, ka Varšavā esot pink. Pink? Jā, pink. Kas tas tāds? Minēju, vai tas ir kāds mūzikas festivāls? Jā, jā, tā esot. Tikai nevis festivāls, bet mūziķe Pink. Nudien biju pārsteigts. Neko par Pink nebiju dzirdējis pēdējos 15-16 gadus un man šķita, ka viņa jau ir sen kā pensionējusies.

Kādu stundiņu jau bijām viesnīcā pavadījuši, līdz mani pārsteidza skaļš sievas izsauciens. Ko tieši viņa sauca, neatceros, bet iemesls bija kādus divarpus vai trīs centimetrus garš kukainītis (neskaitot antenas).

Lielus mūdžus dauzīt man riebjas jau kopš bērnības. Nest uz recepciju pārāk tālu. Slīcināt podā negribējās, ja nu atgriežas. Tā nu izmetu šamo pa logu.

Septītā diena. Varšava un atceļš.

No rīta skaidrāku galvu pārdomājām mums izteikto viesnīcas piedāvājumu par palikšanu uz vēl vienu nakti un nolēmām, ka varētu piekrist. Tikai viena nelaime – mums jāizrakstās un jāatdod atslēga restorānā līdz 12iem, bet recepcija atvērta tikai no 12iem. Nīkt tik ilgi viesnīcā netaisījāmies. Sakravājām mantas un atstājām auto bezmaksas stāvvietā netālu no viesnīcas, lai uz centru dotos ar tramvaju.

Varšavā ir salīdzinoši daudz debesskrāpju (vairāk nekā jebkurā citā ES pilsētā), bet pamaz vecākas apbūves. Kad otrajā pasaules karā nacistu okupācijas gals bijis jau nojaušams, vietējie poļi sacēlušies. Tas tāpēc, lai varu pilsētā pārņemtu viņi, nevis krievu okupanti. Hitlers par šo dumpi bijis tik saniknots, ka pavēlējis “Ziemeļu Parīzi” noslaucīt no zemes virsas. Vairāk nekā 85% ēku bijis drupās.

Iespējams, pazīstamākā Varšavas ēka – Kultūras un zinātņu pils. Vismaz daļa varšaviešu par to nav laimīgi, jo tā celta Staļina laikā pēc līdzības ar 7 tādām pašām ēkām Maskavā. Tautā šo dēvē (vai ir dēvējuši) arī par Staļina locekli. Esot savā laikā domājuši arī par ēkas nojaukšanu. Tagad faktiski tā ir Varšavas seja.

Tramvajā mūsu jaunākais pamanījās aizmigt, bet viņa miegs nebija ilgs. Netālu no Kultūras un zinātņu pils skaļi muzicēja kādi cilvēki. Saklausījām vārdus “aleluja” un “jesus” un jauneklis bija augšā. Kad man pašam nebija bērnu, nekādi nespēju saprast, kāpēc bērnu miegs vecākiem šķiet tik svarīgs. Jo, ja jau viņam nāk miegs, tad jau viņš gulēs. Tolaik es nezināju, ka bērns, kuram nāk miegs, kļūst sasodīti nedisciplinēts, pats netiek ar sevi galā, brēc par mazāko nieku un nesaprot, ka vienkārši jāaizver sava mute un acis. Īsi sakot, grūti ar tādiem. Piemēram, šoreiz kristīgās mūzikas augļus izbaudījām, kad sieva ar meitu devās saldējuma pauzē un jauneklis par varītēm centās saldējumā iebāzt pirkstus. Tas varbūt arī nav nekas īpašs, bet sevišķi saasināta reakcija uz aizliegumu gan nav nekas patīkams. Vizināju mazo brēcēju ratos tā patālāk no pārējiem ģimenes locekļiem. Meita arī pamanījās nobrēkties, jo, lūk, saldējums pilot uz pirkstiem un tas vispār neesot īstais saldējums. Īstais saldējums ir Karlsons, bet kur tad Polijā tādu ņemt?

Ielūkojāmies paprāvā drēbju veikalā, kuru mums Latvijā īpaši rekomendēja bērnu apavu dēļ. Atklāti sakot, zemē nomestas 40 minūtes, jo īsti piemērotu apavu nebija, cenas tikai mazliet zemākas nekā Latvijā, toties pamatīgas rindas pie kasēm. Tur varbūt būtu vērts doties ar pamatīgu iepirkumu sarakstu kādu 200 eiro vērtībā, bet ne ieskriet tā, starp citu, jo laiks ceļojumā ir dārgs.

No viesnīcas saņēmām ziņu, ka mēs varot palikt viesnīcā par tik un tik naudiņām. Sieva apjautājās, vai tajā pašā numurā. Pēc kāda laika sekoja atbilde, ka nē, ka piedāvājums vairs nav spēkā, bet lai reģistrējas caur booking.com.

Vārdu sakot, pieņēmām lēmumu tajā pašā vakarā braukt mājās uz Rīgu. Ne jau tikai viesnīcas dēļ. Principā bijām plānojuši Varšavai vienu dienu un tikai laika gaitā pieļāvām iespēju, ka varētu palikt arī ilgāk, piemēram, aiziet uz zooloģisko dārzu. Tomēr bērni šķita apguruši un mums pašiem arī jau kārojās kāda brīvdiena no brīvdienām.

Te vakarā esot interesants gaismas šovs. Nespējām sagaidīt, bet arī dienā ir skaisti.

Mazliet vēl pastaigājām pa centru, sameklējām rotaļu laukumu. Pa ceļam nepazīstams poļu puisis piedāvāja dēlam ābolu un pēc brīža viņa draugi jau pasniedza veselu (audekla) maisiņu ar āboliem. Negaidīti un, jāatzīst, patīkami.

Atlikušos zlotus devāmies iztērēt pārtikas veikalā, kas atradās tirdzniecības centrā Arkadia. Cik pa to pastaigājām, patika. “Nav nekāda Akropole“, teica sieva un jāpiekrīt vien bija. Ne tādā ziņā, ka Akropole mums izteikti nepatiktu, bet īpaši uz turieni doties mēs neredzam jēgu.

Starp citu, par izmaksām. Man uz aci šķita, ka visas cenas ir Latvijas līmenī vai mazliet zemākas. Cik tieši kas maksāja, lielu uzmanību nepievērsu. Latvijā mazliet pavirši parēķināju, ka vajadzēs zlotus apmēram 700 eiro vērtībā un tā arī bija. Vēl pārdesmit eiro palika Lietuvas benzīntankos.

Vakarā devāmies uz automobili un braucām prom. Visu ceļu pats biju pie stūres. Mazas pauzītes mums bija divas, lai uzpildītu degvielu. Polijā, jo mazliet trūka degvielas, Lietuvā, jo tur degviela lētāka. Bērni laimīgā kārtā gulēja visu ceļu. Sieva uztrūkās no miega brīdī, kad apdzinu vieglos automobiļus vedošu kravas auto. Viens no augšējiem auto manāmi šūpojās no labās uz kreiso pusi un nudien nebija patīkami braukt tam garām. Sievai pēc tam miegs vairs lāgā nenāca. Man pašam īpašu problēmu nebija, jo uzmundrināja apziņa, ka (Polijā un Lietuvā) braucu krietni ātrāk par 100 km/h. Varbūt vienīgi kādā taisnā posmā bez citiem auto ievēroju, ka braucu tādā kā autopilotā.

Gaismu sagaidījām Lietuvā. Tik ilgi braucot pie stūres, jutu, ka Latvijas teritorijā man piezagusies vienaldzība pret muļķīgiem ceļu satiksmes noteikumiem, pārmērīgiem ātruma ierobežojumiem utml. Tā arī bez īpašiem piedzīvojumiem aizbraucām mājās un ap 6:30 no rīta devos gulēt.

Tas arī par Polijas braucienu viss, paldies par uzmanību!

Uz Poliju. Gdaņska

Piektā diena. Gdaņska.

Gdaņska ir gandrīz Rīgas lieluma pilsēta ar sarežģītu vēsturi. Savā laikā tā bijusi gan Polijas lielākā pilsēta, gan brīvpilsēta, gan Prūsijas karalistes sastāvdaļa, kad to dēvēja par Dancigu. Smagi izpostīta otrā pasaules kara laikā un vēlāk daļēji atjaunota. Restaurācijas gaitā nīcinātas vācu barbarisma paliekas, bet izcelta itāļu, nīderlandiešu un franču arhitektūras ietekme.

Automobili šoreiz atstājām pie naktsmītnes un par prieku bērniem devāmies ceļā ar tramvaju. Tramvaja biļetes cena gan Gdaņskā, gan Varšavā ir nepilns eiro.

Kādu brīdi apbrīnoju centrālās stacijas arhitektūru un devāmies uz tirgu pēc poļu ķiršiem un zemenēm. Tirgus nebija tik plašs un apmeklēts kā Rīgas centrāltirgus. Ne-pārtikas precēm laiku netērējām un nekādu uzmanību nepievērsām.

Tirgus ēka no ārpuses
un arī no iekšpuses.

Nezinu, kā pilsēta būtu izskatījusies ar barbarisko vācu arhitektūru, bet tagad ir skaisti un daudz ko var aplūkot. Ir daudz senu un atjaunotu ēku. Daļa no tam gan izskatās tik svaigas, ka rodas šaubas par to vecumu. Man par laimi, nostāk no centra pārītis ēciņu saglabājušās praktiski neaiztiktas.

Rinda ar atjaunotām (no jauna celtām?) ēkām
un tā izskatās pašā rindas tālajā galā.

Tūristu centrā bija diezgan daudz, pats vienubrīd izlīdzēju ar simpātiskas meitenes nofotografēšanu. Puika tikmēr, izmantojot situāciju, izlocījās no ratiem un devās savās gaitās. Meitene man (bet tikai pēc kadra uzņemšanas!) teica Baby, baby! un metos bēgli ķert rokā. Meita tikmēr vizinājās karuselī, tikai nevis uz zirdziņa vai karietē, bet kaut kur maliņā uz soliņa. Esot paticis.

Pie šī tiltiņa kādu brīdi gaidījām ar cerību, ka tas nolaidīsies. Izrādās, tas paceļas vai nolaižas tikai reizi pusstundā. Tad neko, gājām tālāk.
Tā mazliet ērmīgā būve labajā pusē esot lielākais ostas pacēlājs viduslaikos.
Iela vecpilsētā

Pēc kārtīgas pastaigāšanās, pusdienām pie centrālās stacijas un laukumiņa apmeklēšanas meita paziņoja, ka sāpot kāja. Jā, diemžēl noberzta. Par laimi, bija plāksteris, kurš gan negribēja turēties vietā. Tomēr vēl mazliet pastaigājām apkārt un netālu no pilsētas centra pie kanāla redzējām lapsu.

Lapsa aizskrēja ļoti ātri, tāpēc tās vietā bilde ar centrālo staciju.
Izskatās, ka jauneklim vecāki teikuši – cik var sēdēt mājās pie ekrāna, būtu labāk aizgājis uz spēļu laukumu kaut ko padarīt svaigā gaisā!

Tā kā visi bijām apguruši, īpaši bērni, devāmies pavizināties ar tramvaju. Izpētīju, ka varam tikt netālu no jūras un braucām. Rīgā neviens sabiedriskais transports tik tuvu klāt jūrai nepieved kā Gdaņskas tramvajs. Jūra jau tā pati – Baltijas. Bija jau pavēls un ūdenī negājām, bet tāpat patīkami. Izdevās arī nofotografēt lielo ķīri ar Polijas gredzenu.

Atceļā piedzīvojām biļešu kontroli. Tur tas notiek tā, ka tramvajā iekāpj pāris (varbūt vairāk) vīru parastos apģērbos, iebāž papīrīti kompostrējamajā aparātā, brīdi pagrozās pie durvīm un tad piepeši tramvaja skaļrunī atskan, ka notiks biļešu pārbaude. Dīvaini, bet brīdī, kad kontrolieris vēl pat nebija iekāpis, no pirmā acu uzmetiena nodomāju, ka vīrietis izskatās pēc kontroliera. Laikam visās valstīs viņiem ir kas kopējs ķermeņa valodā.

Uz Poliju. Gižicko, Mikolajki, Olština, Malborka

Trešā diena. Gižicko, Mikolajki un Olština.

Turpinājām vizīti Gižicko ar Bojena cietokšņa apskati. Tas ir diezgan liels bijušais Prūsijas karalistes (mūsdienu Vācijas priekšteces) cietoksnis. Arī tas bija ļoti apmeklēts, kad devāmies prom, paprāvā autostāvvieta bija pilna.

Cietokšņa teritorija ir visai liela. Iezīmētas trīs iespējamās takas – ātrai, vidējai un ilgai apskatei. Par ilgo nemaz nedomājām bērnu dēļ, centāmies turēties pie vidējās. Tomēr vienubrīd bērni pamanīja mazu spēļu laukumiņu, kur sieva palika viņus pieskatīt un devos tālākā izpētē. Redzēju daudz garu ķieģeļu sienu, šur tur bija dažādas telpas, pa kurām paložņāt. Pa vidu kompleksam bija liela estrāde, dažās ēkas bija ekspozīcijas telpas un vismaz vienā ēkām bija arī kopmītnes. Iekštelpās varēja aplūkot ieročus un dažādus vecus daiktus (svarus, ģeneratoru, veļas rulli u.c.). Lai to visu apskatītu, bez divām stundām diez vai iespējams tikt cauri.

Grūti iedomāties, kā tas viss izskatījās laikā, kad cietoksnis tika celts, jo tad apkārtējā teritorija noteikti nebija tik ļoti aizaugusi ar kokiem un krūmiem. Vērts apmeklēt ir, tomēr neteikšu, ka gluži aizrāvās elpa no sajūsmas. Te daudz varētu piestrādāt, lai apmeklētājiem būtu interesantāk. Labi, ka vispār ir izstrādāti trīs maršruti, tomēr diezgan viegli tajos nomaldīties.

Pie ieejas cietoksnī
Cietoksnī sastaptā sīļu ģimene nepilnā sastāvā

Mikolajkos iebraucām pamērcēt miesas akvaparkā. Milzīgā maksas stāvvieta bija visai aizpildīta un arī pašā akvaparkā bija daudz cilvēku. Par laimi, akvaparka telpas bija diezgan lielas un cilvēku masas tajā izklīda.

Latvijas akvaparkos neesmu bijis un ar tiem nevaru salīdzināt, bet mazliet mazākie Lietuvas Druskininki man patika labāk. Mikolajkos šļūcamās trubas nav tik interesantas, tajās nevar vizināties ar kameru un arī bērniem nav tik daudz ko darīt. It kā ir smilšu kaste un savs (pavēss) stūrītis ar mantām, bet tas nav īsti tas, ko es gaidītu bērniem no akvaparka. Interesanta likās aukstuma pirts ar -20 grādiem, tikai tajā neganti sala pēdas.

Iebraucot Olštinā, šķita, ka tā ir kāda Rīgas sadraudzības pilsēta, jo tik daudz bedru ielās nekur citur Polijā nebijām sastapuši. Bet citādi Olština ir visai liela un skaista pilsēta. Tajā dzīvo ap 172’000 iedzīvotāju, kas ir aptuveni tikpat cik Liepājā un Daugavpilī kopā. Tās arhitektūra šķiet ļoti vāciska, kas arī nav nekāds brīnums, jo kopš 1772. gada to anektēja Prūsijas karaliste. 1939. gadā pilsētā dzīvojošie poļi tika vajāti vai deportēti uz Poliju. 1945. gadā Olštinu ieņēma PSRS, pie reizes to dedzinot un izlaupot. Daudzi vācieši aizbēga. Pēc otrā pasaules kara beigām pilsēta tika piešķirta Polijai, tur atlikušie vācieši tika izdzīti un pilsētā apmetās poļu kolonisti.

Interesanti, ka 2012. gadā Olštinā pēc 47 gadu pārtraukuma atkal sāka kursēt tramvaji.

No kreisās: elektroniskais tablo, tramvajs galapunktā, Olštinas esošais rātsnams, meitenes.

Olštinā (Stare Miasto ielā blakus vecajam rātsnamam) bija arī mūsu garšīgākā maltīte visā Polijas ceļojuma laikā. Pierogus (pelmeņus ar jebko) var uztaisīt garšīgi un ne pārāk, bet te bija patiešām labi.

Nedaudz pastaigājām apkārt, mazliet no malas pavērojām dejas starptautiskā folkloras festivālā pašā pilsētas centrā, kā arī atradām spēļu laukumiņu, kur bērniem izpausties.

Vecais rātsnams
Vecais Koperniks. Esot pat vadījis poļu spēkus cīņās ar vācu ordeni. Diez, kādēļ viņam tik spīdīgs deguns?

Pasta ēka

Starp citu, Olštinā pirmo reizi Polijā ievēroju sarkanās gaismas kameras. Acīmredzot, bijusi pēc tādām vajadzība. Es Rīgā tādas ļoti novērtētu, šķiet, daudzviet tās varētu atmaksāties jau pirmajā to uzstādīšanas dienā.

Ceturtā diena. Olština un Malborkas pils

No rīta solīja lietainu dienu un kādu brīdi domājām, kādas aktivitātes lai veic iekštelpās. Galu galā aizbraucām skatīties papagaiļus. Tas ir, tev iedod rokā trauciņu ar sēkliņām un ielaiž vienā telpā ar daudziem papagaiļiem. Tur papagaiļi brīvi lidinās apkārt, kāpelē pa virvēm un kāds varbūt arī uzlaižas uz rokas vai pleca, ļaujoties sēkliņu vilinājumam vai vienkārši ziņkārībai.

Viens tāds rozīgs eksemplārs bija ārkārtīgi ieinteresēts sievas matu gumijā, tad kapuces striķītī un visbeidzot mūsu abu somu dekoratīvajos elementos. Auskarus tur liek izņemt vai vismaz aizlīmēt ar plāksteri, jo papagaiļus interesē arī tie. Ar dārgām somām tur labāk neiet, jo papagailis pamanījās gan saknābt rokassomas lenci, gan papostīt dekoratīvu melnas gumijas uzlīmi. Tas pats nešpetnais papagailis (par pieskārienu no mugurpuses?) mani apveltīja ar pamatīgu knābienu īkšķī. Sāpīgi, gandrīz līdz asinīm. Nezinu, kāpēc viņš tā. Pārējiem apmeklētājiem tādas neveiksmes gāja secen.

Rozīgais nedarbnieks procesā

Pēcāk braucām uz planetāriju. Labu brīdi braukājām apkārt līdz atradām stāvvietu. Galu galā ietūcīju automobili tādā šaurībā, ka pats izkāpt pa šofera puses durvīm nevarēju un rāpos laukā pa otru pusi. Mierināju sevi, ka neesmu nobloķējis blakus stāvošo auto šoferu puses durvis. Vēlāk izrādījās, ka pirmie arī aizbraucām prom.

Planetārija pusapaļajos griestos vērojām filmiņu, kurā bija daudz stāstīts par lēcām un teleskopiem. Uzliekot austiņas, bija pieejama arī angļu valoda. Jaunākais ātri aizmiga un labi ka tā, jo citādi, viņu uzmanot, nekam citam nebūtu iespējams pievērsties. Meitai centos tulkot austiņās dzirdēto un paralēli atbildēt uz jautājumiem, bet dažbrīd viņa tomēr garlaikojās. Pēc pasākuma viņa tomēr atzina, ka paticis. Par mums pašiem runājot, tikpat labi būtu varējuši sameklēt līdzīgu vai pat tādu pašu filmiņu caurulē bez maksas. Īsti nebija šim vērts tērēt laiku un kādus 12-13 eiro.

Planetārijā nekādas bildes nesanāca, jo tumšs. Tāpēc tā vietā skats, ejot no planetārija.

Tālāk braucām uz Malborku un ieturējām pusdienas ar ne pārlieku gardiem pelmeņiem netālu no centrālās stacijas.

Malborkas stacija. Nesen manīju runas, ka uz Rīgas centrālās stacijas ēkas neesot rakstīts “Rīga”. Šeit es arī neredzu uzrakstu “Malborka”.
Stacijas iekšpuse arī acīm tīkama

Malborkas pils komplekss ir milzīgs. Otrajā pasaules karā krievi to bombardējuši un ilgi nācies kompleksu atjaunot. Iesāktus un nepabeigtus restaurācijas darbus nemanījām, varbūt arī viss tiešām ir atjaunots.

Pirms ieejas tikām pie audiogidiem, kuros stāstīja, kur jādodas un kas patlaban ir apskatāms. Mums tā arī palika mīkla, kā audiogida ietaise zina, kur kurā brīdī atrodamies. Ļoti jauki, ka tev kāds tā pastāsta, vienīgi kādu daļu neklausījāmies, jo bērni prasīja savu daļu uzmanības. Kāds onkulis sūdzējās, ka bērni esot tik skaļi, ka viņš pat savu audiogidu nedzirdot. Jā, vienubrīd viņi tiešām ļoti sapriecājās, bet drīz pieklusa un tad arī onkulis jau bija aizlaidies.

Meita pamanījās pamatīgi sasist roku pret automātiskajām durvīm. Tā jau ir, ka spēlējas kur nevajag, bet pilnīgi visu bērniem aizliegt arī ir nejēdzīgi. Dēls savukārt gribēja aptaustīt seno apkures sistēmu, pils modeli, virināt durvis utml. Tā neizbēgami ir, ka ar bērniem ceļojumā apskatāmajiem objektiem nav iespējams pievērsties tik pilnvērtīgi kā bez viņiem, bet nez vai tas ir iemesls sēdēt mājās un nekur nedoties.

Malborkas pils. Kāpšana augstākajā tornī ir par papildus samaksu.

Vienā no pils telpām bija arī daudz dzintara eksponātu. Gan lieli dzintara gabali, gan dzintara kastītes, gan rotaslietas. Meita šad tad apjautājās, kura rotaslieta man patīkot labāk, jo viņa izaugšot liela, daudz strādāšot, pelnīs daudz naudiņas un tad to visu nopirkšot man, mammai, sev un brālim.

Blakus kompleksam bija arī viena otra senāka būve parastu daudzdzīvokļu ēku ielenkumā.

Vakarā braucām uz Gdaņsku un izrādījās, ka satiksme uz auto maģistrāles ir praktiski apstājusies. Laiku pa laikam paripinājāmies uz priekšu par dažu mašīnu tiesu, lai nīktu automobilī tālāk. Kas tieši bija noticis, tā arī neuzzinājām, bet policija bija slēgusi vismaz vienu ceļa posmu. Waze par to nebija informācijas un tā mūs neatlaidīgi centās pārliecināt, lai dodamies atpakaļ uz bloķēto posmu. Mēs jau nezinājām, kurā tieši brīdī drīkst atgriezties uz maģistrāles. Atlika tikai viens – sekot pārējo automobiļu rindai ar cerību, ka gan jau paši poļi zinās kur un kā braukt, lai tiktu, cerams, uz Gdaņsku. Šī metode izrādījās pareiza.

Ceļojuma gaitā remontu dēļ waze mūs pievīla vēl vairākas reizes un jāatzīst, sākumā biju dusmīgs un rupji lamājos, kad tā atkal un atkal mūs centās ievest kādā remonta dēļ slēgtā ielā. Nevienu reizi poļi nebija uzstādījuši informatīvas plāksnītes ar apbraucamo maršrutu. Kaut kā galā tikām, bet sapratu, ka pārāk paļauties uz waze Polijā nevar. To pašu novēroju arī attiecībā uz atļauto ātrumu. Waze informācija nereti bija kļūdaina.

Vispār šķita, ka poļiem atļautā ātruma pārsniegšana ir pilnīgi normāla parādība. Centos tajā visā iekļauties un likās, ka tas izdodas diezgan labi. Katrā ziņā ātri pieradu un sapratu, kuras ceļazīmes cik nopietni jāuztver. Kopējā sistēma Latvijā man šķiet daudz nekonsekventāka un līdz ar to arī ievērojami bīstamāka. Te tevi var sagaidīt jebkas. Teicams ceļš, pa kuru jāvelkas ar 70 km/h, bīstams pagrieziens bez ātruma ierobežojuma vai brīdinošas ceļa zīmes, pusotru joslu ceļi utt.

Daudzviet drīkstēja braukt uz 130 km/h vai varbūt pat vairāk. Zināju, ka Polijā esot maksas ceļi, bet neko konkrētāk gan par tiem nezināju. Tad nu pirmajā vakarā pētīju internetu un secināju, ka tie ir kādi četri vai pieci un ka mums nav vajadzības tos lietot, jo nav pa ceļam.

Starp citu, vizinoties pa Polijas laukiem, šķita, ka tie ir samērā blīvi apdzīvoti. Latvijā ārpus pilsētām tomēr ir tāda visai vientuļa sajūta.

Uz Poliju. Augustova, Stančiki, Gižicko

Šī gada vasaras brīvdienās nolēmām braukt uz Poliju. Kāpēc? Es nekad Polijā nebiju bijis un gan jau tur kaut kas interesants ir ko redzēt. Ja arī nē, tad vismaz savām acīm pārliecināšos, ka tur nekā interesanta nav.

Tā kā Polija nav ļoti tālu, tad plānojām braukt ar auto, parastu universāli. Varbūt, ja es būtu viens ceļotājs vai divatā ar sievu, varētu apsvērt alternatīvas, bet ar diviem maziem bērniem automobilis dod iespēju pārvietoties maksimāli ātri, ērti un īpaši nesatraukties par pārmērīgu bagāžas svaru. Iecerētais un realizētais nedēļas maršruts bija Rīga – Augustova – Stančiki – Gižicko – Mikolajki – Olština – Malborka – Gdaņska – Varšava – Rīga.

Google stāsta, ka jābrauc esot šādi. Tā arī darījām, tikai turpceļā braucām caur Jelgavu un gar Šauļiem. Mazāk radaru un kravas automobiļu.

Pavisam īsi par Polijas vēsturi.

Man šķiet, ka grūti saprast zemi, uz kuru esi aizbraucis, ja nemaz nezini, kas tajā agrāk noticis. Tāpēc dažos vārdos par Poliju.

Līdz ~500. gadam Polijas teritorijā dzīvojušas ķeltu, sarmatu, slāvu, baltu un ģermāņu ciltis. Ap 1000. gadu Polija izveidojās kā vienota valsts, kā arī pieņēma kristietību. Ap 1350. gadu Polija izveidojās neparasti liberāla pārvaldes forma, kas deva daudz brīvības un pat veto tiesības saviem dižciltīgajiem. 1569. gadā tika izveidota Polijas – Lietuvas ūnija, radot vienu no lielākajiem valstiskajiem veidojumiem tā laika Eiropā.

Pārliekais liberālisms neļāva veikt nepieciešamas reformas. Turklāt ienaidniekiem bija viegli manipulēt ar veto tiesībām, jo pietika uzpirkt tikai vienu augstmani. Attiecīgi Polijas – Lietuvas ūnija ar laiku kļuva pavisam vāja. Līdzīgi Molotova – Rībentropa paktam par tās sadalīšanu savā starpā vienojās Prūsijas karaliste, Austrijas ekshercogiste un Krievijas impērija. 1795. gadā Polija un Lietuva oficiāli vairs nepastāvēja.

Polijas valsts atdzima 1918. gadā. Uzreiz nācās iesaistīties vairākos militāros konfliktos gan ar Vāciju, gan PSRS, gan Čehoslovākiju, gan Ukrainu, gan arī Lietuvu. Otrajā pasaules karā Poliju sadalīja PSRS un nacistiskā Vācija. Pēc otrā pasaules kara beigām Polijas valsts tika atjaunota, bet tās robežas mainījās. Polija ieguva Gdaņsku un tās apgabalu, ka arī teritorijas uz rietumiem. Zaudēta tika Viļņa, Ļvova un citas teritorijas austrumu pusē. Kopā no 386 km2 Polijas teritorija samazinājās uz 313 km2.

Pēc otrā pasaules kara Polijā valdīja komunistiskā partija. Pirmās brīvās vēlēšanas notika 1989. gadā, kad arī tika atjaunota demokrātija.

Pirmā diena. Uz Augustovu.

Pirms izbraukt no Rīgas, devāmies uz bērnu rotaļlaukumu, lai jaunatnei vieglāk būtu nosēdēt garo ceļu līdz Augustovai vai, ticamāk, kādam starpfinišam. Tāds arī pienāca pēc dažām stundām pie Šauļiem, kur Girelē izvēlējāmies ieturēt pusdienas. Bez neliela rotaļlaukuma bija arī dīķis ar zivīm un vardi, kā arī basketbola laukums ar durvīm (dēlam ļoti patīk virināt durvis) un pamīkstu bumbu. Mazliet pamētāju bumbu grozā, nebiju to darījis, šķiet, kādus 17 gadus.

Augustovā nonācām ap septiņiem vakarā. booking.com bijām rezervējuši naktsmītni ar ļoti augstu reitingu un tā patiešām attaisnoja savu izcilo reputāciju. Bērniem bija mantas ar ko paspēlēties, batuts lēkāšanai, pat Playstation 2.

Meklējām tuvākos pārtikas veikalus, bet tie svētdienas vakarā bija jau slēgti. Pa ceļam pacienājāmies ar dažām ogām no ceļmalā augošajiem ķiršiem. Atradām benzīntanku, nopirkām tur maizītes un čipsus (kāpēc Polijas vidusmēra veikalā var dabūt tikai siera un paprikas čipsus?). Bija paprāva rinda, bet sievu ar bērniem apkalpoja pirmos. Ejot līdz Augustovas centram, ievērojām pirmo žabka – nelielu 6-23/7 pārtikas veikalu. Vēlāk iepirkāmies gandrīz tikai žabkās, jo to bija daudz un tās bija atvērtas tad, kad mums tas bija vajadzīgs.

Vispār ar ēdienreizēm mums negāja viegli. Meita neēd nepazīstamus ēdienus. Piemēram, ja čipsus, tad tikai tomātu. Ja maizi, tad tikai bez sēkliņām un baltmaizi. Toties dēls ēd praktiski visu, tikai dara to diezgan netīrīgi un ir vēl pārāk mazs, lai saprastu, ka jāēd ir tad, kad jāēd, jo vēlāk vairs nebūs. Pāris reizes ar sievu ēdām uz maiņām, jo jaunais cilvēks pie galda nebija noturams, bet gribēja skraidīt apkārt. “Skraidīšana apkārt” kafejnīcā dēla gaumē nozīmēja atrast visas iespējamās durvis un virināt tās, doties ekskursijās uz virtuvi un tamlīdzīgi.

Man pašam standarta ēdiens bija pierogi (pelmeņi) ar sēnēm un kāpostiem, jo, ja no ēdienkartēm izsvītro sieru, krējumu, biezpienu utt., kā arī gaļu, tad nekas daudz pāri nepaliek. Vienu reizi arī pusdienojām atsevišķi – sieva ar dēlu pankūkās, mēs ar meitu Gdaņskas stacijas kebabos.

Cilvēku centrā bija diezgan daudz. Aizgājām līdz Augustovas kanālam un neviļus iztraucējām sievieti, kura tajā brīdī sniedza savu artavu kopējā pilsētas aromāta nostiprināšanā. Jāatzīst, ka publiskas tualetes visā Polijā šķita pārāk reti sastopamas. Vēlāk ar līdzīgu problēmu nācās sastapties arī Varšavas centrā.

Kopumā Augustova ir tāda Rēzeknes lieluma pilsēta, visai glīta, bet bez īpaša mērķa uz to braukt diez vai ir vērts. Gan šeit, gan vēlāk citur Polijā šķita, ka dzīvojamās ēkas ir stipri līdzīgas cita citai.

Otrā diena. Uz Stančikiem un Gižicko.

No rīta devos uz veikalu sagādāt ģimenei brokastis. Lai būtu ātrāk, braucu ar auto. Pēc pailgas līkumošanas nonācu Lidl-ā, sapirku, kā likās, visu vajadzīgo, un braucu atpakaļ uz naktsmītni. Izrādījās, aizmirsu pienu. Vēlreiz paskatījos kartē un aizgāju līdz tam pašam veikalam ar kājām, kas bija krietni ātrāk nekā ar auto.

Stančiki ir mazs ciematiņš, kurā dzīvo 35 cilvēki. Kāpēc tad uz turieni braukt? Tāpēc, ka tur ir interesanti dzelzceļa viadukti, apmēram 200 metrus gari un 36 metrus augsti. Apmeklētāju tur bija salīdzinoši daudz un, ja gribēja tikt viaduktiem tuvu klāt vai uzkāpt uz tiem, vajadzēja nopirkt arī biļeti par dažiem eiro.

Nokāpām ar meitu arī lejā pie upītes. Kad devāmies augšā, lejā pa grants taciņu brauca divi bērni. Jaunākais puika mums kaut kā palidoja garām, bet meitene, kura brauca aiz viņa, nenoturējās uz takas un traucās meitai tieši virsū. Strauji pacēlu meitu rokās, bet meitene pati apzināti nogāzās ar divriteni uz sāniem, lai neuztriektos mums virsū. Paldies viņai par to, kaut arī kādus nobrāzumus tas no viņas noteikti prasīja. Varbūt, ja es mācētu poliski, būtu apjautājies, vai nav traki sasitusies.

Tipiska mūsu saruna ar poļiem sākās ar English?, uz ko saņēmām noraidošu galvas mājienu. Turpinājām ar Ruskij?, saņēmām apstiprinošu galvas mājienu un kaut kā turpinājām stomīties tālāk. Rakstītos poļu tekstus, mazliet zinot krievu valodu, aptuveni var saprast. Ar sarunāšanos ir grūtāk, bet ne pilnīgi neiespējami. Piemēram, pludmalē mani uzrunāja kāda sieviete un no viņas monologa sapratu vārdu tualet. Viss taču skaidrs, tikai palīdzēt nekā nevarēju. Katrā ziņā tas, ka poļi caurmērā slikti zina angļu vai krievu valodu, noteikti nav iemesls, lai uz Poliju nedotos. Jo cilvēki laipni, vismaz tie, ar kuriem sastapāmies. Kā reiz rakstījis Lato Lapsa, ja ir papīrs un zīmulis, tad var saprasties arī, valodu nezinot. Mums ne reizes nebija nepieciešams meklēt papīru vai rakstāmo.

Pa ceļam uz Gižicko iegriezāmies miniatūrā ciematiņā Kuty, jo jaunākais pasažieris vairs nebija pierunājams braukt tālāk. Turklāt, bieži skatoties uz aizmuguri, uz bērniem, man palika slikti. Tas arī bija vienīgais ceļa posms, kad pats nesēdēju pie stūres, jo sievai dēla mierināšana padodas labāk. Izlocījām kājas un nomēģinājām vietējos saldējumus. Pēc tālumā ik pa laikam dzirdamā turrturr veiksmīgi atradu arī tā autoru – parasto ūbeli (Streptopelia turtur). Latvijā šis putns arī esot sastopams, bet nekad nav gadījies to redzēt vai dzirdēt.

Kuty baznīca. Pa labi koka Jēzus, pa kreisi koks ar ūbeli.
Parastā ūbele

Arī Gižicko ir Rēzeknes lieluma pilsēta, bet sajūtu ziņā šķiet daudz lielāka. Vasarā to apmeklē daudz tūristu. Pie ezera ir populāra pludmale, karuseļi, suvenīru būdiņas. Labu laiku pakavējāmies pludmalē, aizgājām uz meitu iemēģināt karuseli. Bija arī bailes; meitai no karuseļa griešanās, man no varbūtības, ka viņa varētu arī nejauši izlidot ārā.

Kādu brīdi pameklējām pusdienu vietu, bet ap pieciem jau daudz kas tika vērts ciet. Atradām restorāniņu, kur par mums krietnu laiku neviens nelikās ne zinis, tā sakot, lai jau sēž tie ārzemnieki. Līdzīgi mums gadījās ar vēlāk pa ceļam uz Varšavu, tikai tur aizmirsa arī daļu no pasūtījuma (ok, tas varbūt neskaidri tika pateikts), kā arī pieņemt samaksu (lai vismaz atdotu atlikumu).

Tā izskatās laucis, kurš līdzīgi pludiņam ceļas laukā no ūdens ar gliemi knābī.

Uzkāpām vietējā ūdenstornī, kurā ir arī kafejnīca un miniatūrs muzejs. Būtu jauki, ja arī Rīgas ūdenstorņiem atrastu līdzīgu pielietojumu.

Strūklaka, bērniem par šo bija daudz prieka, jo katrs savā pusē varēja spēlēties ar ūdens strūklu. Aizmugurē Polijai netipiski nolaista ēka ar interesantu zīmējumu.

Naktsmītne šoreiz bija mazliet ārpus pilsētas. Iegādājāmies katrs pa dzērienam, cerējām uz mierīgu vakaru, bet jaunākais dabūja pa muti ar paša atvēzētām šūpolēm, kamēr vecākajai te auksti, te atkal kas cits, kā dēļ noteikti jāpievērš viņai uzmanība. Toties no rīta varējām skatīties kā svīres lido tieši blakus un pat reizēm apstājas virs mūsu loga. Ko viņas tur darīja, tā arī īsti nesapratām.

Instrukcija viesnīcas restorāna tualetē. Žle nozīmē slikti, dobrze – labi. Dobrze izklausās kā “dobže” un garāmgājēju sarunās to bieži saklausījām.

Vēstures izpētes komisija JRT

Ja es teātrī ierados 17:51, bet aizgāju no tā 23:40, ko es tajā darīju? Skatījos Vēstures izpētes komisiju Jaunajā Rīgas teātrī Miera ielā!

Izrāde ir par čeku, čekas maisiem, izmeklēšanas komisiju, aģentiem, kuratoriem, tā laika sadzīvi un, galvenais, kā cilvēki ar to visu tika galā. Vai arī netika. Kā pats izrādes autors raksta: Šī izrāde būs par to, kā iespējams manipulēt ar cilvēkiem un kā iespējams manipulēt ar vēsturi. Gan toreiz, gan tagad.

Līdzīgi Ziedonim un visumam vai Latviešu mīlestībai izrāde ir etīžu summa. Lielais vairums no tām ir smieklīgas. Tas, šķiet, tāpēc, lai iekļautos paša Alvja Hermaņa pirms sezonas teiktajā

Šīs sezonas jauniestudējumi atšķiras ar to, ka tas ir vairāk teātris par cilvēkiem, kas cilvēkiem palīdz dzīvot, nevis rāda tikai drūmu un depresīvu ieleju. Teātrim, protams, ir jāpalīdz cilvēkiem dzīvot.

Etīžu tēmas visbiežāk nav diez ko jautras, bet aktieru fantastiskais darbs tajās meistarīgi atklāj komisku pusi. Uz čeku vai izmeklēšanas komisiju atnākušo varoņu sejas izteiksmju, ķermeņa valodas un sacītā apzināti veidotā nesakritība vien ir apbrīnojama.

Interesanti, ka vienīgās durvis uz skatuves ir slēgtas un aktieri savu kolēģu etīdes vēro no malas. Visi ir it kā iespundēti vienā telpā, kurā tad ar visu jātiek galā, tai skaitā ar pārģērbšanos. Var pavērot aktieru reakciju uz kolēģu paveikto, piemēram, Andra Keiša seju, kad stāsta anekdotes par Brežņevu.

Alvis Hermanis nav bijis sajūsmā par čekas maisu atvēršanu, tā vismaz liek domāt viņa izteikumi presē. To var redzēt arī izrādē. Tiek pavilkta uz zoba izmeklēšanas komisija (Kārlis Kangeris uz skatuves ir apbrīnas vērts) un izstāstīta alternatīva vēstures teorija “kā būtu, ja būtu”, kas beigās tiek novesta līdz absurdam. Kā liecina atsauksmes, alternatīvās vēstures teorijas jēgu izrādē saprast var dažādi. Es to uztvēru kā “Gribējāt ar čekas maisu atvēršanu atstāt drūmo vēstures posmu aiz muguras? Lūk, jums!”

Tomēr, uz izrādi ejot, biju to iedomājies pilnīgi citādu. Es, protams, nenojautu, vai man tā patiks vai nē, bet sagaidīju, ka uzzināšu ko vairāk, iepazīšos ar jaunām atbildēm par to, kāpēc viss notika tā, kā notika un kā šie cilvēki dzīvo tagad. Neskatoties uz izrādes ilgumu, manis sagaidītais bija ar mazuma piegaršu.

Vai es nezināju, ka uz čeku mēdza iet un sūdzēties visādi dīvaiņi ar paranojālām nosliecēm? Zināju. Uz tādu uzvedumu, protams, ir smieklīgi paskatīties, bet principā nekā jauna.

Vai es nenojautu, ka tajā laikā arī ārēji viscēlākie cilvēki varēja sevī perināt zemisku skaudību? Nojautu. Kā gan citādāk? Kurš gan cilvēks vispār ir pilnīgi brīvs no skaudības tādā vai citādā mērā?

Vai man nebija skaidrs, ka čekas tēls iespiedās dažu cilvēku domās un pārņēma tās savā varā, būtībā sakropļojot viņu dzīves un padarot darba nespējīgus? Bija. Bet kā tieši tas notika? To es izrādē neredzēju.

Čekas darbinieki attēloti kā parasti cilvēki, vienīgi attapīgāki par pārējiem. Viens no izrādes čekistiem, izrādās, bijis pilnīgs labdaris – regulāri izpestījis savus aģentus no dažādām nepatikšanām, piemēram, aizbraucis pakaļ uz atskurbtuvi vai sagādājis vizīti pie ārsta. Ko viņš savā dzīvē negantu paspējis sadarīt, mēs tā arī neuzzinām.

Nebiju aizdomājies, ka likumsakarīgā kārtā kurators varēja kļūt arī par aģenta uzticības personu. Jo kuram gan vēl var tā izkratīt sirdi, ja ne čekistam? Biktstēvs var izstāstīt čekai, radi un draugi tāpat, bet čekists? Tā jau ir galējā pietura, tālāk vairs nav kur iet! Kā stāstīja viens no čekistiem, ar aģentiem draudzīgas attiecības tiek uzturētas arī vēl tagad. Un tas liek aizdomāties. Tādā gadījumā nudien viens otrs maisos esošais nav ieinteresēts pašlustrēties, jo līdz ar to būs spiests velt vainu arī uz savu tagadējo draugu un, iespējams, vienīgo uzticības personu.

Šo to jaunu uzzināju par čekas un čekistu darba metodēm. Nezināju, ka par kuratoriem nemēdza strādāt sievietes un ka piemērotāki aģenti bijuši vīrieši.

Kopumā izrāde aplūko galveno tēmu, bet šķiet, ka to varētu darīt daudz pamatīgāk. Tad materiāla pietiktu arī otrajai un varbūt pat trešajai izrādei. Lai nebūtu tik gari, varētu atmest blakus tēmas un varbūt nevajadzētu tā censties tēmā atrast komisko. Bet tāds nu ir bijis režisora skatījums un respektēju to.

Torņu cīņas 2019

Tā kā pagājušajā gadā uzvarējām bērnu tautas klasē, tad šoreiz mums, ievērojot tradīciju, pienācās startēt pieaugušo pieredzējušo komandu konkurencē. Labu laiku pirms torņu cīņām apsvērām, kā tad šoreiz trenēsimies. Mūsdienīgā kārtā izrādījās, ka mums visiem ir diezgan maz laika. Domājot, kā tad īsti lai rīkojas, nolēmām, ka šogad kopīgi nemaz netrenēsimies. Torņu cīņās tādiem amatieriem kā mēs augstas vietas dabūt tāpat nav reāli, tāpēc arī nevajag saspringt. Tā vietā varētu atslābināties un vienkārši pavērot putnus.

Šobrīd, rakstot šīs rindas, esmu drošs, ka būtu bijis labāk, ja mēs tomēr būtu iepriekš patrenējušies būtu. Tas pat nav tik svarīgi rezultāta ziņā, jo uz augstu vietu mēs tik un tā nebūtu pretendējuši, bet mēs būtiski uzlabotu ātrumu, ar kādu noteikt mazos dziedātājus vai klusētājus. Tas savukārt mums ļautu justies komfortablāk un sniegtu papildus laiku, kurā mēs varbūt ievērotu kādu agrāk nemanītu sugu.

Līdzīgi pagājušajām Torņu cīņām arī šajās mums nācās piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu, slimības dēļ paliekot trijatā. Šoreiz mēs par tādu varbūtību tikām brīdināti dažas dienas iepriekš un teorētiski būtu varējuši sameklēt arī aizvietotāju. Bet paņemt maz zināmu vai svešu cilvēku no malas uz 24 stundām tornī? Tā vietā izvēlējāmies cerēt uz brīnumainu atveseļošanos, kura diemžēl nenotika. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, nebija jau slikti, bet slodze trijatā ir lielāka. 24 stundās to izjūt visai būtiski. Ja kāds izdomā apmeklēt krūmus un pārējie augšā piefiksē jaunu sugu, tad vai nu čurātājam jāmet iesāktais pie malas un labi ātri jājož uz torni atpakaļ, vai arī jaunums jānoraksta zaudējumos jāieraksta īpašā sarakstā, kurš netiek ņemts vērā, skaitot rezultātus.

Pirms izlozes satikām daudzus pazīstamus, bet ikdienā reti satiktus cilvēkus. Ļoti patīkami. Īsi pirms torņa izlozes komandā apspriedām dažādus variantus, tai skaitā Sātiņu dīķu torni. Komandas biedri teica, ka esot tur bijuši un ļoti paticis. Dažas minūtes vēlāk pie šī torņa tiku izlozē. Visi komandā par to bijām priecīgi un drīz vien braucām uz Saldus pusi.

Pa ceļam rūpīgi iepazināmies ar pagājušā gada novērojumiem Sātiņu dīķu tornī. To bija daudz – veseli 90. Tas nozīmēja, ka mums ir tornis ar visaugstāko vidējo rādītāju. Bet, papētot novērotās sugas, aina vairs tik briesmīga nelikās. Gulbjus un pīles mēs pazīstam. Labi, pie ķīķa un mazā ērgļa mēs droši vien saminstinātos pieredzes trūkuma dēļ. Tilbītes pa ceļam var atkārtot. Dzeņus mēs zinām, ķauķu arī tur nemaz tik daudz nav. Tā nu mēs gājām cauri sarakstam un atkārtojām tās putnu balsis, par kurām visi nejutās pilnīgi droši.

Bija saskaņots, ka drīkstam piebraukt ar auto līdz pašam tornim. Citos gadījumos būtu kāds kilometrs jāiet ar kājām. Ar visu iedzīvi un optiku to pievarēt nebūtu nemaz tik ātri. Pa ceļam redzamie dīķi izskatījās ļoti interesanti, bet nebija laika pievērsties to izpētei un devāmies tieši uz torni. Mudīgi izkravājuši visu nepieciešamo un piestiprinājuši pie torņa informatīvo paziņojumu par torņu cīņu norisi, 13:40 ķērāmies pie novērojumiem.

Pirmajā stundā varējām aplūkot daudz ziemeļu un paugurknābja gulbju. Vēlāk arī tie nekur nepazuda. Vēl ūdenī sazīmējām vairākas meža pīles, cekuldūkurus. Mazliet samulsu pie brūnas pīles ar pamatīgu baltumu, bet pēc izpētes klasificējām to kā cekulpīli.

Cekulpīle

Lidinājās lielie ķīri, ķīvītes, pa kādai upes tilbītei un mājas strazdam, kā arī niedru liju pāris. Šķita, ka ir arī mazie ķīri, bet pie pārliecības netikām un neatzīmējām. Tālumā sazīmējām dzērves un pelēko vārnu. Ūdenī pamanījām arī lauci, meža zosis, lielo balto gārni, platknābju pāri un gaigalas.

Lielais baltais gārnis, meža zosis un augšā lielais ķīris

Par spīti vējam saklausījām lielo zīlīti, brūnspārnu ķauķi, žubīti, mazo svilpi, zeltgalvīti, dzelteno un niedru stērsti. Netālu no torņa omulīgi tarkšķēja ceru ķauķu pāris vairāku vītīšu piedziedājumā. Tas pamatīgi apgrūtināja citu putnu klausīšanos, bet torņos tā laikam vispār mēdz būt. Paveicās ar koku čipsti, jo tās uzstāšanās nebija neko ilga. Grāvī uzkavējās meža tilbīte. Kopā pirmajā stundā 28 putni. Bija ko iesvīst gan ar vērošanu, gan klausīšanos, gan pierakstīšanu. Ne velti meža pīle un ceru ķauķis aizmirsās atzīmēties, ko pamanīju tikai, pārlasot protokolu atpakaļceļā.

Mūsu uzticamais draugs ceru ķauķis

Otrajā stundā turpinājām intensīvi vērot putnus. Šoreiz atzīmējās arī divi plēsēji – jūras ērglis un peļu klijāns. Jūras ērgļi pēcāk bija novērojami visu laiku, izņemot nakti. Lūk, tālumā bija redzama tāda jauka pļaviņa, kur neredzētajam stārķim izstaipīt kājas, bet tur tupēja jūras ērglis vārnu ielociņā. Pat vārnām šis statiskais putns apnika. Ūdenī konstatējām brūnkakļus. Pārlūkojot attālākās teritorijas, pamanījām zivju gārni un tādus parastus putnus kā mājas balodis un sudrabkaija. Garām mēdza lidot arī pa kādam upes zīriņam. Uz brīdi saklausījām zilzīlīti un ezera ķauķa vienmērīgo trelli. Otrajai stundai 9 sugas, kopā 37.

Mazinoties jaunu novērotu sugu skaitam, trešajā stundā atminējāmies par pusdienām. Ar tām neklājās nemaz tik viegli, jo, kolīdz biji piesēdis kaut ko iekost, nācās lekt kājās un vērot kārtējo aizdomīgo putnu. Neskatoties uz cītīgo vērošanu, sarakstam varējām piepulcināt vien bezdelīgu un zivju ērgli, kuru turklāt identificējām vienīgi pēc pamatīgākas fotoattēla izpētes. Saklausījām dzeguzi un ķivuli (beidzot). Raimonds vienīgais pamanīja dižraibo dzeni. Trešajai stundai 4 sugas, kopā 41.

Zivju ērglis. Šis uzņēmums tapa, kad otro reizi novērojām šo putniņu, pirmais bija tumšāks.

Ceturtajā stundā piepulcinājām tikai balto cielavu. Redzēju krūmos pazūdam žagatu, diemžēl es vienīgais. Tālumā sazīmēju pelēko pīli, bet komandas biedri nejutās pārliecināti par tās noteikšanu. Rietumpusē tumsnēja mākoņi, bet pāri mūsu galvām tie tomēr nedevās. Kopā 42 sugas.

Piektajā stundā garām palidoja klusējošs krauklis. Ietarkšķējās un arī parādījās pelēkais strazds. Koku biezoknī ar grūtībām saklausījām dziedātājstrazdu. Kārtējo reizi pārskatot Grebūtnieku dīķa ūdensputnus, konstatēju, ka divi putni cekuldūkuru bariņā izskatās mazliet atšķirīgi. Kad kāds no tiem izvilka knābi no spārna apakšas, varējām nešaubīgi atzīmēt pelēkvaigu dūkuri.

Pelēkvaigu dūkuri, vismaz tas viens pa labi

Pavisam tuvu Lieknas dīķī parādījās pelēkās pīles un šoreiz tās visi varējām labi apskatīt. Piecas sugas klāt, kopā 47.

Pelēkā pīle

Sestajā stundā vējš bija mazliet mitējies, bet neko daudz mums tas nedeva. Pagaidām klāt nāca vien čuņčiņa un cekulzīlītes dziesmas. Cekulzīlīti vēlāk uz brīdi varējām arī aplūkot. +2 sugas, kopā 49.

Arī septītajā stundā varējām pieskaitīt divas sugas. Garām palidoja lauku balodis, kurš vēlāk mūs izklaidēja ar dziesmu. Atnāca pirmie apmeklētāji. Uzdāvinājām viņiem grāmatzīmes, parādījām dažus putnus un mazliet aprunājāmies. Pēcāk devāmies īsā kāju izlocīšanas pauzē un, lai arī ar lielām grūtībām, tomēr saklausījām lielo dumpi. To izdevās sadzirdēt arī augšā tornī. Divas klāt, kopā 51.

Atradums netālu no torņa

Astotajā stundā ap pusdesmitiem vakarā krūmos pāris reizes sadzirdējām ko līdzīgu cūkai un atzīmējām dumbrcāli. Viena suga, kopā 52.

Devītajā stundā pēc desmitiem vakarā tālumā saklausījām seivi ķauķi. Iespējams, tobrīd dziedāja arī lakstīgala, bet tā vairs savu dziesmu neatkārtoja. Toties izdevās sadzirdēt sarkanrīklīti. Ezera malā pamanījām lielu, tramīgu zaķi. Tuvu tornim garām palidoja sloka. Gar grāvja malu pamanījām soļojam āpsi, kurš ātri pazuda grāvī. Plus trīs, kopā 55 un ar to arī pirmās dienas putnu sarakstu varējām slēgt.

Desmitajā stundā bija jau tumšs. Gatavojāmies naktsmieram, pirms tam vēl mazliet izlocījām kājas. Piegājām tuvāk putnam, kurš man šķita aizdomīgs, bet neko citu bez ceru ķauķa saklausīt neizdevās. Paspīdinājām lukturīti un, iespējams, kādu iztrūcinājām, jo dzirdējām skaļu plunkš. Šī skaņa atkārtojās vēl divas reizes un izvirzījām dažādas versijas, sākot ar bebru un beidzot ar zombijiem.

Nakts iestāšanās

Būtu diezgan interesanti uzzināt, kā citām komandām ir ar novērojumiem diennakts tumšajā laikā. Mēs gan visi devāmies pie miera, uzlikuši modinātāju uz četriem. Gulēju diezgan trauslā miegā, bija karsts un visu nakti skaļi taurēja ziemeļu gulbji. Vairāk uz rīta pusi skaļāki kļuva pelēkie strazdi. Vēlāk apspriedām arī jautājumu par ceru ķauķi – kāpēc viņam ir visu laiku jādzied? Vai tad jātaupa enerģija nemaz nav?

Sešpadsmitajā stundā 4:40 beidzot atzīmējām ļoti ilgi gaidīto melno meža strazdu. Pārskatot ūdens klajumu, ievēroju tajā peldam divus mazus putniņus ar dzelteniem pušķīšiem, kuri pacēlās virs galvas. Pirmo reizi dzīvē redzējām ragainos dūkurus! Nekur tie negrasījās pazust un bija labi novērojami arī, kad braucām jau prom. To, ka tā ir visai reta suga, mēs nemaz nezinājām. Divas sugas klāt, kopā 57.

Ragainie dūkuri

Septiņpadsmitajā stundā pāri tornim pārlaidās zvirbuļvanaga tēviņš ar savu sarkanīgo vēderu. Garām tornim palidoja un ūdenī nosēdās prīkšķe, pēc brīža pazūdot niedrājā. Saklausījām vālodzi. Pamanīju sīli, diemžēl vienīgais. Plus trīs, kopā 60.

Astoņpadsmitajā stundā beidzot izdevās sadzirdēt garāku niedru strazda dziesmu. Pa laikam viņš iedziedājās arī agrāk, bet apklusa pirms visi sākām tam pievērst uzmanību. Netālu pamanījām gaišo ķauķi. Beidzot visi redzējām dižraibo dzeni. Atlidoja jūras krauklis, kurš, pamanot jūras ērgli, ātri vien savicināja spārnus un pazuda. Garām aizlaidās sīlis, kuru šoreiz redzēja visi. Papildus piecas sugas, kopā 65.

Kur divi jau ir, tur trešais lieks.

Tālākās sacensības pēc 7:40, godīgi sakot, nebija vairs diez ko aizraujošas. Jaunas sugas sarakstam piepulcinājām pa vienai stundā. Saklausījām pelēkās zīlītes saucienu. Uzreiz neatpazinām, bet sameklējām atbilstošu balss ierakstu. Sadzirdējām svilpjus. Komandas biedri novēroja žagatu, kuru tagad varējām iekļaut sarakstā. Vienubrīd starp ceru ķauķiem varēja saklausīt dārza vai melngalvas ķauķi, bet mēs to atstājām neidentificētu. Klausoties ierakstītos un neatpazītos balss ierakstus, klāt pielidoja varen pikta pelēkā un purva zīlīte. Mums tiešām nebija nodoma putniņus provocēt un telefons jau nemaz tik skaļš arī nav.

Pelēkā zīlīte

Pusdesmitos ar auto atbrauca nākošais apmeklētājs, kuru interesēja, vai mēs esot ornitologi, cik ilgi mēs vēl tornī būšot un vai no putniem arī kaut ko saprotot. No auto tā arī neizkāpa un devās prom.

Interesanti bija pavērot, kā niedru lija centās ieķert ar nagiem brūnkakļa mammai mugurā. Pielidoja klāt, izstiepa kājas un pikēja no neliela augstuma. Pīle nekavējoties ienira, lai pēc brīža turpat atkal iznirtu. Un tā vairākas reizes.

Brūnkaklis, niedru lija un ieniris brūnkaklis.

No reāli dabūjamajām sugām mums trūka vēl baltais stārķis. Tad nu pa laikam pavērsām teleskopus uz tālumā esošajām mājām. Kad 12:00 balto stārķi pamanījām tālu, tālu, augstu, augstu debesīs, iestājās iekšējs atslābums. Jo ko tad vairs?

Iespējams, pelikāna ola

Pēdējo sugu saklausījām, kad jau kravājām mantas. Tikai tajā brīdī sapratu, cik atslābis biju, jo “žīds” taču skanēja jau kādu brīdi. Tā mēs kā pēdējo sugu 13:05 atzīmējām zaļžubīti. Kopā nu bija 71 suga un devāmies atpakaļ uz Rīgu.

Pārskatīju pagājušajā gadā atzīmētās putnu sugas, lai saprastu, kur tad mums pietrūka tās 19. Baltvēderis, krīklis un mazais dūkuris. Ķīķis, vistu vanags un mazais ērglis. Gugatnis, mērkaziņa, pļavu un purva tilbītes. Mazais ķīris, melnais zīriņš. Ūbele, lauku cīrulis, mājas un krastu čurkstes. Pelēkā un melnā dzilna, baltmugurdzenis. Peļkājīte, lakstīgala un plukšķis. Purva un melngalvas ķauķi. Melnais mušķērājs, somzīlīte un dadzītis. Riekstrozis un kovārnis. Daudz un no visa kā pa druskai. Vismaz svirlītis, kura trūkums man mazliet kremta, nebija bijis arī iepriekš.

Atgriezāmies Rīgā uz rezultātu apkopošanu un pasludināšanu. Par mūsu ieņemamo vietu lielu ilūziju nebija. Labākajā gadījumā būtu pirmspēdējie, bet arī tas bija maz ticams. Galu galā teicu runu kā sešpadsmitās un pēdējās vietas pārstāvis. Komandas biedros saskatīju nelielu rūgtumu, bet neko darīt. Kā ir, tā ir. Mūsu komanda vismaz nebija tā, kura piedzīvoja lietusgāzi.

Pie mūsu galdiņa, kur sēdēja trīs komandas, izraisījās neliela diskusija, vai tas maz ir jēdzīgi uzskatīt par torņa vidējo rādītāju pagājušo sacensību rezultātu? Pēc nolikuma, ja tornis piedalās pirmo reizi, rezultāts jāsalīdzina pret visu torņu vidējo rezultātu. Varbūt tā jādara arī otrajā reizē. Tas, ka šī īpatnība izšķīra pēdējās vietas likteni, manuprāt, nav nozīmīgi, bet, ja runa ir par pirmo vietu? Uzvarētāju Mērsraga pļavas tornis bija ar 47 novērojumiem 24 stundās pagājušajā reizē. 2017. gadā mūsu tobrīd tikko radusies komanda Mērsraga pļavas tornī noteica 46 putnu sugas četrās stundās. Nekādā ziņā gan nenoniecinu uzvarētāju nopelnus un visu cieņu gan viņu, gan visu pārējo komandu paveiktajam.

Vispatīkamāk apbalvošanā ir klausīties, kā citas komandas dalās savos iespaidos. Vienmēr ir ļoti interesanti klausīties, kā citiem gājis. Varbūt nākošajos gados būtu vērts komandu stāstus nofilmēt un saglabāt vēsturei.

Mājās dodoties, garām braucošajā hoverboard saklausīju ceru ķauķi. Ieraugot debesīs plēsēju, roka automātiski stiepās pēc binokļa, kurš jau bija atstāts mājās. Un, dodoties gulēt, pulksteņa tikšķēšana raidīja signālu apziņai par kārklu ķauķi.

Ceru, ka nākošajā gadā būsim pilnā sastāvā, jo tā būtu pilnīgi jauna pieredze. Centīšos arī atcerēties atziņu par iepriekšējās trenēšanās svarīgumu, jo ar zināšanām par ierastajiem pilsētas putniem tomēr nepietiek.

Skats no Sātiņu torņa

P.S. Ja kādā no attēliem esmu klasificējis kādu putnu nepareizi, ļoti atvainojos un nokaunos, bet lūdzu tomēr uz manu kļūdu norādīt.

Sadzīvošana ar migrēnu

Kādreiz man šķita, ka migrēna ir izdomāta sieviešu slimība. Tāds man iespaids radās, lasot grāmatas. Attiecīgi biju gan samulsis, gan uzjautrināts, kad man ārsts to diagnosticēja. Bet par visu pēc kārtas.

Bērnībā man regulāri sāpēja galva. Kāpēc – nu, kas to lai zina? Varbūt tas bija stress. Varbūt neveselīgs miega režīms, citu slimību izpausmes vai kas cits. Vai jau tolaik to varētu diagnosticēt kā migrēnu? Iespējams, bet tad lēkmes nebija pārlieku smagas. Par savām galvassāpēm es īpaši nesatraucos. Tā bija pierasta lieta.

Kaut kas jauns notika, kad mācījos pirmajā kursā. Kādu rītu es piecēlos, devos uz lekcijām un sapratu, ka nespēju vairs lasīt un rakstīt. It kā es būtu apžilbis spilgtā saulē, redzēju tikai vienu burtu vienlaicīgi. Pārējais bija tādā kā miglā. Mans redzes fokuss bija ārkārtīgi šaurs. Burti galvā bija jāliek kopā pa vienam un tas prasīja milzīgu piepūli. Vajadzēja izlasīt pirmo burtu. Atcerēties. Otro burtu. Atcerēties. Un tā tālāk. Bet sāpēja galva un uz tādiem vingrinājumiem prāts nemaz nenesās. Pēc kādas stundas man palika labāk. Jau varēju kaut ko izlasīt. Vēl pēc stundas jau bija daudz maz labi, tikai galvassāpes nerimās. Kursa biedri uzjautrinājās, ka mani no kājām nogāzusi nieka pilīte alkohola iepriekšējā vakarā.

Pēc kāda mēneša vai diviem tas viss atkārtojās. Turpmāk lēkmes neregulāri turpinājās. Kopīgais vienmēr bija redzes traucējumi, apgrūtināta spēja lasīt vai pat pilnīga neiespējamība to darīt. Šis stāvoklis rimās pakāpeniski, pilnībā izzūdot pēc apmēram divām stundām. Redzes traucējumus pakāpeniski nomainīja spēcīgas galvassāpes. Bija reizes, kad galvassāpes bija ārkārtīgi spēcīgas. Tu sēdi vai guli un pilnīgi neko neesi spējīgs izdarīt. Tu pat neko nekontrolē. Tas ir it kā tevi būtu sasējuši un urbtu galvā. Cik ilgi, par ko – tu nezini. Tu esi kā pasažieris savā organismā un vienkārši nespēj izdomāt, ko tagad lai dara. Tādās sāpēs padomāt īsti nav iespējams. Tad ir labi, ja vispār pietiek spēka aiziet kaut kur nostāk no visiem.

Reiz es tā sēdēju darbā un jutu, ka tuvojas lēkme. Kolēģei bija maza svinēšana viņas pēdējā darbdienā, ofisā bija svarīga kliente un man vajadzēja turpināt ļoti intensīvi strādāt. Tuvojās mans “pasažieris savā ķermenī” laiks un es ar šausmām sapratu, ka nu ir pilnīgs vāks. Bailes mani pārņēma tik tālu, ka sapratu, ka vairs nespēju parunāt.

Ikdienā to neapzinās, bet, kad cilvēks domā, viņš to dara it kā vārdos. Es to tajā brīdī vairs nespēju izdarīt. Pilnīgi apzinājos visu, kas man notiek apkārt, bet biju pārbijies un parunāt nespēju. Rakstīt arī nē. Neviens no kolēģiem nezināja, ka man ir migrēna. Galvā radās vīzija – kāds no kolēģiem uzrunā mani, es, pārbijies līdz nāvei, neko nespēju atbildēt, viņi jautā, vai man ir slikti, es joprojām neko nespēju atbildēt, šie krīt panikā, runā par insultu, zvana ātrajiem…

Es, protams, gribēju atvadīties no kolēģes viņas pēdējā darbdienā, bet sapratu, ka tas ir absolūti neiespējami. Es varēju mēģināt tikai vienu – pa kluso aizlaisties prom. Centos sagaidīt īsto brīdi, bet sapratu, ka tāda vienkārši nav un nebūs. Cēlos kājās un devos uz durvīm. Kāda cita kolēģe mani uzrunāja. Es nesapratu ko viņa teica. Viņa mani uzrunāja vēlreiz. Es joprojām neko nesapratu. Neko neteicu, tikai stāvēju un skatījos viņai virsū. Tad viņa teica apmēram “labi, tad ej” un es, protams, ne mirkli nevilcinājos. Spēju domāt vārdos atguvu pēc apmēram piecpadsmit minūtēm. Tālāk jau ierastās galvassāpes, viss labi zināmais.

Kad tiku pie veselības apdrošināšanas polises, apņēmos noskaidrot, kas tas īsti ir. Ģimenes ārsts nosūtīja pie acu ārsta, kurš veica dažādus testus.

Bērnībā man teica, lai acis pārlieku nebolot, varot sākties šķielēšana. Zināju vienu šķielējošu meiteni un tas man likās tik šausmīgi, ka uztvēru brīdinājumu ļoti nopietni. Šķiet, iebraucu pretējā galējībā. Tika konstatēts, ka acīm ir problēmas fokusēt skatienu uz tuviem priekšmetiem. Man ieteica regulāri veikt vingrinājumus, kuri, iespējams, palīdzēs. Bet galvassāpes – tā, lūk, esot migrēna. Izārstēt to nevarot, bet katram ir savi individuāli lēkmes izraisītāji, kurus tad vajadzētu atrast.

Izraisītāju meklēšana bija vienkārša un sarežģīta vienlaikus. Brīdi, kurā sākās redzes traucējumi, vienkārši nebija iespējams palaist garām. Izraisītājs varēja būt apžilbināšana, bet ne vienmēr. Centos ielāgot visus apstākļus pirms migrēnas lēkmēm un pakāpeniski nonācu pie lielākas skaidrības.

Visdrošākais veids, kā tikt pie lēkmes, bija maz gulēt un lietot alkoholu. Kad šo atklājumu pastāstīju draudzenei, viņa smējās, ka dakteri pēc pamatīgas izpētes secinājuši, ka man esot paģiras. Neapvainojos, jo tā gluži nav. Migrēnas galvassāpes ar parastām galvassāpēm nav sajaucamas. Migrēnas sāpju lokalizācija ir konkrētāka, komplektā nāk nelaba dūša un ir raksturīgas sāpes, kustinot galvu. Šķiet, ka galvā kāds uzstādījis žiroskopu, kurš, konstatējot kustību, dod signālu nervu sistēmai. Visgrūtāk ir noliekt galvu, lai, piemēram, sasietu kurpes. Žiroskopiskās sāpes jūt vēl trešajā dienā pēc lēkmes.

Uzzināju, ka migrēna esot bijusi arī manam tēvam. Iedzimtība esot diezgan būtisks faktors.

Tiešais izraisītājs man gandrīz vienmēr bija vizuāls apžilbinājums, uz kuru tajā brīdī nebiju fokusējis skatienu. Tā varēja būt saules gaisma, sveces liesma, vienā reizē pat monitors. Reiz man lēkme sākās, braucot autobusā. Es vienlaicīgi dzirdēju trīs skaļas, savā starpā nesaistītas sarunas. Es nespēju tās ignorēt, jo tās bija pārāk skaļas, un nespēju uz tām fokusēties, jo tās notika vienlaicīgi.

Tāpat ievēroju, ka lielākā nozīme ir nevis tiešajiem izraisītājiem, bet gan blakus faktoriem. Tie ir stress, pastiprināta garīga slodze, alkohola lietošana, neizgulēšanās vai pārmērīga gulēšana. Interesanti, ka, esot ārā, migrēnas lēkmes uznāca daudz retāk nekā telpās. Varbūt tas tāpēc, ka laukā pārsvarā jāskatās tālumā, kas man šķiet mazliet vieglāk nekā koncentrēt skatienu tuvumā.

Teorētiski tātad viss sanāk ļoti vienkārši. Jāizvairās no stresa, jāievēro stingrs režīms un jāmūk no alkohola. Dzīvē diemžēl nemēdz būt tik vienkārši. Es esmu disciplinēts, bet ne tik ļoti.

No stresa es patiešām cenšos izvairīties, cik spēju. Reizēm neizdodas, bet kopumā man tas šķiet samērā vienkārši. Ne vienmēr es varu mainīt lietas sev apkārt, bet varu mainīt savu attieksmi pret tām. Arī apziņa, ka esi darījis visu, kas bijis tavos spēkos, lai situāciju uzlabotu, ļauj naktīs gulēt mierīgāk.

Stingrs režīms patiesībā arī nav nekas ļoti sarežģīts. Ir tikai jāapgūst viena ļoti nozīmīga lieta. Nu, labi, divas. Jābūt kā hokeja vārtsargam spēles laikā. Maksimāla koncentrēšanās un maksimāla atslābināšanās. Tas ne vienmēr izdosies. Bet uz to ir jātiecas. Pārējais nāk it kā pats no sevis. Ja vien tas nav absolūti nepieciešams, tad mājās es nestrādāju. Par darbu gadās domāt, bet es nekad nemēģinu mājās tā koncentrēties darba jautājumiem, kā to daru darba laikā. Es neprotu meistarīgi apstādināt savas domas, kad tās aizklejo man netīkamos virzienos, bet varu vismaz tās neuztvert pārlieku nopietni. Tas man dod tādu kā distanci, tādu kā atelpas brīdi. Ja mani domās klusībā nomoka kāds jautājums, tad tas nozīmē, ka man kādā brīdī tam jāpievēršas ar maksimālu koncentrēšanos. Ja tas nelīdz, tad tas jāatkārto, līdz domas liek mieru.

Doties gulēt pēc pulksteņa nemēdzu. Darbdienās, protams, sanāk celties pēc pulksteņa. Bet ar miegu vispār ir interesanti. Varētu domāt, ka ļoti svarīgs ir dziļš, netraucēts miegs. Patiesībā man migrēnas lēkmes uz ilgāku laiku periodu pazuda reizē ar bērna piedzimšanu. Zīdaiņa regulāro nakts aktivitāšu dēļ sevišķi dziļi gulēt nebija iespējams.

Ar alkoholu ir sarežģīti. Lietoju to reti, bet neesmu absolūts atturībnieks. Izrādās, ka pirms tā lietošanas jāņem vērā vēl viens ļoti būtisks apstāklis. Pašsajūta. Ja jūtos sasprindzis, noguris vai citādā veidā ne pārāk labi, tad par alkohola lietošanu jāaizmirst.

Tik smagas reizes, ka zūd spēja runāt, man ir bijušas labi ja piecas. Ja nenoguļ lēkmes sākumu un apstākļi to pieļauj, tad principā var paspēt kaut kur aizlaisties uz pārlaist kritiskāko periodu vientulībā.

Bet tikai nesen sapratu, kas ir vissvarīgākais. Tās ir bailes. Tieši bailes ir tās, kas padara lēkmes neizturami mokošas.

Bailes – tā ir neziņa. Un tu par savu lēkmi nezini – cik smaga tā būs, vai tu paspēsi tikt pie zālēm, vai neviens nepiefiksēs, vai atkal neuznāks nespēja runāt, kā tagad vispār būt tuvākās pāris stundas, ko iesākt ar mašīnu, ja gadījumā esi uz darbu aizbraucis ar auto utml.

Nedrīkst ļauties bailēm. Nekādā gadījumā. Tās ir vissliktākais, kas migrēnas lēkmē vispār ir. Bailes sasprindzina nervu sistēmu vēl vairāk un lēkme patiešām kļūst smagāka. Tas ir dažu sekunžu jautājums. Ir vienkārši jāatslābinās – zibens ātrumā, cik intensīvi vien to ir iespējams izdarīt.

Vispār migrēna ir individuāla sērga. Kādam lēkmi varot izsaukt šokolāde. Bieži lēkmes laikā mēdz būt izteikta nepatika pret gaismu, skaņu vai noteiktām smaržām. Attiecīgi mani lēkmi izraisošie faktori citam var būt pilnīgi vienaldzīgi. Arī zāles, kuras palīdz vienam, citam var nelīdzēt. Ārsti iesaka pacientu likt mierā. Tas šķiet universāls padoms, jo lēkmes laikā pat runāšana var būt pat praktiski neiespējama, kas sirdzējam sagādā lieku stresu.

Efektīvus medikamentus man atrast tā arī nav izdevies. Tomēr aspirīns vai ibumetīns, kad beidzot iedarbojušies, neizturamas galvassāpes pārvērš spēcīgās galvassāpēs. Tas ir ļoti daudz, tāpēc kādu pretsāpju līdzekli allaž cenšos turēt pa rokai gan darbā, gan mājās, gan somā, ja kur tālāk jādodas.

Esmu lasījis, ka varot līdzēt stipra lavandas tēja. Es personīgi neesmu jutis vērā ņemamu efektu, varbūt par vāju bija. Pats esmu izmēģinājis arī ļoti skaļas mūzikas klausīšanos. Nezinu, vai man tas līdzētu vienmēr, bet vienu reizi tiešām palika vieglāk. Domāju, ka tas tāpēc, ka mūzika (arī ļoti skaļa) man palīdz atslābināties.

Brīdi, kurā saproti, ka migrēniskās galvassāpes atkāpušās, dodot vietu parastajām galvassāpēm, var raksturot kā patiesu laimes sajūtu. Tas parasti ir 3-4 stundas pēc lēkmes sākuma. Jā, paliek tās žiroskopiskās sāpes, kustinot galvu, bet salīdzinoši tas ir tīrais sīkums.

Migrēna – tās nav galvassāpes. Bet galvassāpes ir viens no migrēnas simptomiem.

Kopīgais visiem sirdzējiem ir tas, ka migrēnu pilnībā izārstēt nevar un ar to ir jāiemācās sadzīvot. Mana nākošā lēkme var būt pēc desmit minūtēm vai dažiem mēnešiem. Es to nezinu, bet nedrīkstu no tā baidīties. Ar disciplīnu un pareizu attieksmi es to varu attālināt vai padarīt daudz vieglāk panesamu. Varbūt, ja man migrēnas nebūtu, mana vispārējā dzīves kvalitāte būtu pat sliktāka, jo man nebūtu tik spēcīgas motivācijas parūpēties par sevi.

Manas lēkmes ir aizvien retākas, ar vairāku mēnešu atstarpi, turklāt pēdējās bijušas pavisam vieglas. Viss, protams, var negaidīti mainīties, bet kamēr mana prevencijas recepte strādā, tikmēr man nav iemesla to mainīt.

Sabildētie putni 2018

Turpinot pagājušajā gadā iesākto, apkopošu šajā gadā uzņemtās putnu bildes. No katras sugas pa vienai bildei.

Šis gads man nav bijis tik ražīgs kā pagājušais, tomēr arī ļoti jauks.

Latvijas teritorijā man sanāca 111 sugas (neķertie putni). Galerijā būs par 12 vairāk, jo parādīšu arī dažas interesantākās ķerto putnu (noķerti tīklos, izņemti no putnu būrīša utml.) bildes un dažus lidoņus no Igaunijas. Kvalitāte lielākoties nav neko izcila, jo apzināti veidotam labam kadram vajag daudz laika.

No galerijas bildēm 85 uzņemtas dažādās ekskursijās vai pastaigās, kuru galvenais mērķis bijis skatīties putnus, tajā skaitā LOB putnu dienas. Pavisam tie bijuši 17 pasākumi – putnu vērošanas sacensības, individuālas pastaigas, LOB Rīgas grupas pasākumi utml. Manuprāt, ne īpaši daudz.

Pastaigās, kuru mērķis nav bijis vērot putnus, sabildētas 38 sugas 21 dienā. Sešas fotogrāfijas no tām pat nebūtu pieskaitāmas pie pastaigu bildēm, drīzāk pie nejaušībām, kad putns pats atlidojis klāt.

Mājas zvirbuļus, zilzīlīti u.c. īpaši neesmu centies bildēt, kaut arī redzēti tie ir ļoti bieži.

Vēl kopš aprīļa vidus skaitīju Rīgā novērotās sugas. Uz to pamudināja nejaušs jūras ērgļa novērojums. Neskaitīju putnus, kurus pats neatpazītu, piemēram, zaļo ķauķīti. Īpaši šī saraksta dēļ nevienā ekskursijā gan nedevos, tikai piefiksēju, kas gadījies pa ceļam. Kopā sanāca 101 suga. Starp citu, labākais rezultāts būs ap kādiem diviem simtiem.

Paldies visiem, kuri devās līdzi, aicināja ekskursijās vai citādi palīdzēja! Īpašs paldies Inesei, Vitai, Raimondam, Elīnai un Imantam!

Attēli sakārtoti hronoloģiskā secībā pēc to uzņemšanas datuma.

« 1 of 5 »

 

Autortiesības blogā. 3. daļa. Saruna ar AKKA/LAA

Turpinot noskaidrot, kā ar autortiesību pārkāpumiem cīnās citi, devos aprunāties ar KI fonda sabiedrisko attiecību speciālisti Ievu Kolmani un Vizuālo darbu nodaļas vadītāju Ingu Mūrnieci no Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības.

 

Īsumā – ar ko AKKA/LAA nodarbojas?

Ieva Kolmane. Ne visi autori paši tiek galā ar savu darbu pieskatīšanu. Principā autors ir pirmais, kurš drīkst atļaut vai aizliegt sava darba izmantojumu. Darbs ir viņa īpašums. Bet ir autori, kuriem darbu ir ļoti daudz. Mūzikas vai dziesmu tekstu gadījumā katra kafejnīca nevar tev pavaicāt atļauju, vai drīkst atskaņot to, kas radio skan. Līdz ar to visā pasaulē ir spēkā tā saucamais kolektīvais pārvaldījums – autori apvienojas organizācijās. AKKA/LAA ir pašu autoru dibināta biedrība. Autors, kurš biedrībai uztic pieskatīt viņa darbus, slēdz ar mums līgumu, un mēs viņa vietā izsniedzam atļauju darbu izmantotājiem. Par atļauju iekasējam autoram atlīdzību, arī par attēliem.

Inga Mūrniece. Mēs esam starpnieks starp autoru un darba izmantotāju, turklāt autors var izvēlēties, kādas tiesības mums uzticēt.

Tātad autors var izvēlēties gan pieskatītāja, gan iekasēšanas funkciju? Vai vēl kādas?

I.M. Tieši tā. Autors var izvēlēties pats administrēt sava darba izmantojumu un pieprasīt par to atlīdzību. Var arī uzticēt tiesības pārvaldīt kādam aģentam, kā tas notiek pasaulē, vai fondam. Mūsu gadījumā – autoru biedrībai, kas noteikusi visiem autoriem vienādus tarifus par noteikta darbu veida noteiktu izmantojumu.

Ja runa ir par blogiem, tur iekļauti divi dažādi darbu veidi. Ir teksts, kas ir literārs darbs, un attēli – vizuāli darbi. Katram darba veidam ir atšķirīgs pārvaldījuma veids. Piemēram, attēliem, sevišķi fotogrāfijām, tas ir visai sarežģīti – šis ir vairāk individuāli administrējams darba veids.

I.K. „Individuāli administrējams” nozīmē, ka izmantotājs, piemēram, vēršas pie mums, un mēs viņa vēlmi saskaņojam ar paša attēla autoru.

I.M. Blogu veido autors, ievieto tur pats savus darbus un pēc likuma var ar tiem iesākt visu, ko pats vēlas. Kopš brīža, kad darbi tapuši materializētā formā, tas nozīmē – attēls ir tapis, teksts ir uzrakstīts, tos aizsargā Autortiesību likums. Taču to ievietošana blogā ir paša autora atbildība. Autoram par saviem darbiem ir jārūpējas. Ja tos vēlas izmantot kāds cits, vajadzīga jūsu atļauja. Ja esat noslēdzis līgumu ar mums, jūsu vietā atļauju izsniedzam mēs.

I.K. Ja līguma nav, jums jādara viss, lai tas, kurš darbu gribētu izmantot, varētu jūs atrast un pavaicāt pēc atļaujas.

I.M. Pēc likuma viņam ir jābūt rakstiskai atļaujai pirms jūsu darba izmantošanas.

I.K. Tāds arī ir mūsu darbs. Jo mēs nodarbojamies ar tā saucamajām mantiskajām tiesībām. Proti, runa ir par atlīdzības iekasēšanu un atlīdzības izmaksu par to, ka darbs tiek izmantots. Bet ir vesels tiesību bloks, tā saucamās personiskās tiesības, kuras neviens nevar citam deleģēt.

I.M. Tās ir neatņemamas autora tiesības.

I.K. Piemēram, ka vārds jānorāda, ka nevar tavu darbu pārveidot bez tavas atļaujas.

I.M. Ir jānošķir divas lietas. Tiesības, par kurām rūpējas pats autors, un tās, par kurām var parūpēties kāds cits. Kad darbi ir ievietoti internetā, tos ļoti viegli var nokopēt, pārsūtīt, izmantot un tā tālāk. Tāpēc, pirms darbus ievietojat internetā, jums ir jāsaprot, kas ar tiem tālāk notiks. Ja vēlaties, lai jūsu darbi vienkārši būtu pieejami, lai tos apskatītu un lietotu pēc iespējas vairāk cilvēku, – varat arī nepieprasīt nekādus īpašus izmantojuma noteikumus. Bet, ja vēlaties, lai ar jums saskaņotu katra jūsu darba katru izmantojuma reizi, par to ir jāparūpējas.

Piemēram, fotoattēliem var norādīt speciālas fotoattēla zīmītes, likt ūdenszīmes, lietot sliktāku izšķirtspēju, attēlu „sagriežot gabaliņos”, vai bloķēt labo taustiņu, lai nevar nokopēt. Jo internetā ir ļoti daudz rīku, kā var uzlikt aizsardzību attēliem. Protams, nebūsim naivi. Ir arī programmas, kas atbloķē aizsardzību. Bet parastais lietotājs, ja saskarsies ar grūtībām konkrētu attēlu nokopēt, nelauzīsies tālāk.

I.K. Jebkurā gadījumā vienmēr var arī skaidri un gaiši savā vietnē ielikt universālu atļauju – ja vēlaties izmantot manus darbus, dariet, ko gribat.

I.M. Jūs kā autors nosakāt, kas jādara lietotājam. Lai es, ieejot jūsu mājaslapā, skaidri saprastu, ko es varu darīt. Principā viss, kas atrodas internetā, protams, ir brīvi pieejams. Bet tas nenozīmē, ka visu drīkst brīvi izmantot.

I.K. Ļoti daudzos gadījumos visi šie noteikumi ir vietnē atrodami, jo katra sevi cienoša vietne rūpējas, lai lietotājs saprot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kā rīkoties, ja lietotājs grib attēlu likt reklāmā vai vēl kur citur.

Tad, ja es, teiksim, esmu bloga autors, es varu pie jums nākt un teikt, ka, lūdzu, pārstāviet manas tiesības, es jūs pilnvaroju?

I.M. Jā, bet kādam nolūkam?

Ja, teiksim, kāds neatļauti nokopē kādu fotogrāfiju vai veselu rakstu un publicē pie sevis, tad jūs ar viņu tiekat galā?

I.K. Tā nav mūsu primārā funkcija. Pilnīgi nemaz. Mums nav ne tādu resursu, ne kompetences, ne tādu tiesību. Autortiesību likums un AT kolektīvā pārvaldījuma likums mums nedod tiesības kādu vajāt, sodīt. Mēs šādos gadījumos rīkojamies tieši tāpat kā kurš katrs cilvēks. Mēs ziņojam policijai. Tā mēs darām, ja konstatējam, ka ir kādi pārkāpumi vai, ja autors signalizē, ka ir kas tāds noticis, un runa ir nevis par personiskajām tiesībām, bet nesankcionētu izmantojumu. Turklāt – par atkārtotu izmantojumu, nevis pirmreizēju, kur autors pats slēdz līgumu ar darba pasūtītāju. Tur arī mēs nedrīkstam jaukties.

I.M. Autoram ir visas tiesības darīt tāpat, un prakse rāda – ja ar iesniegumu vēršas fiziska persona, process parasti norit ātrāk nekā gadījumā, kad to dara juridiska persona. Kā jau teikts – ar mums līgumu ir vērts slēgt tikai tad, ja pats vairs nespējat izsekot savu darbu izmantojumam.

I.K. Un tādēļ, lai mēs iekasētu atlīdzību par jūsu darbu legālu izmantojumu un jūs to saņemtu.

I.M. Attēlu autoriem ar mums būtu izdevīgi slēgt līgumu par mantisko tiesību pārstāvēšanu arī tāpēc, ka tad autora vārds automātiski parādīsies arī starptautiskajā autoru datubāzē. Visā pasaulē ir māsu organizācijas, kas strādā līdzīgi kā mēs.

Ja runājam par vizuālajiem darbiem, ar visām lielajām un arī daudzām mazajām organizācijām mums ir noslēgti savstarpējās sadarbības līgumi. Tas nozīmē – ja jūsu darbs tiek izmantots kādā konkrētā valstī, ar kuras organizāciju mums ir noslēgts līgums, šī organizācija mūsu vārdā rīkojas un administrē šo izmantojumu viņu teritorijā, viņu valstī. Tad var slēgt līgumus, ko mēs jau minējām sākumā, ka autors var izvēlēties, tieši kādas mantiskās tiesības nodot mūsu pārvaldījumā.

Tā kā esam kolektīvās pārvaldības organizācija, mēs administrējam arī tādas tiesības, kuras likums pieprasa pārvaldīt tikai kolektīvi, proti, neatkarīgi no tā, vai autoram līgums ar biedrību noslēgts vai ne. Sīkāk par tiesībām ir arī aprakstīts mūsu mājaslapā. Doma ir tāda – to nevar pats autors izdarīt, to dara tikai organizācijas. Tas ir darbu publisks izpildījums, bibliotēku izsniegumi, retranslēšana pa kabeļiem uc., tai skaitā vizuālo darbu „tālākpārdošana” – autoram pienākas daļa atlīdzības, ko katrs nākamais pircējs samaksā pārdevējam.

Bet jūsu mājaslapā autora līguma paraugā ir minēts, ka AKKA/LAA ir tiesīga pārstāvēt autoru tiesību aizsardzības iestādēs.

I.K. Ja esam ar autoru līgumattiecībās, mēs, protams, nevaram nelikties zinis par viņa darbu nelikumīgu izmantojumu. Bet tas nenozīmē, ka mēs strādājam kā advokātu birojs. Varam, piemēram, ieteikt advokātu autoram, kurš grasās uzsākt tiesvedību. Bet mēs paši nevaram atļauties vairāk kā vienu juristu, kas lielākoties strādā ar lielām tiesu lietām pret tādām organizācijām, kas ļoti lielā apmērā izmanto autoru darbus, atlīdzību nemaksājot vai maksājot to par daudz niecīgā apmērā.

Vai pareizi saprotu, ka, ja ārzemēs kāds grib izmantot manu fotogrāfiju, kuru viņš kaut kur ieraudzījis, viņš vispirms kontaktējas ar savas valsts attiecīgo biedrību vai pārstāvi un tad viņi kontaktējas ar jums?

I.M. Tā būtu jādara. Jo, vēlreiz uzsverot to, ka autora vārds parādās starptautiskajā datubāzē, principā var zināt, vai šeit tiek izmantots Latvijas, Francijas vai ASV, vai Austrālijas autors. To var uzzināt ļoti vienkārši ar pāris klikšķiem.

Es daudzus biedēju ar Vācijas advokātiem, bet principā taisnība. Jūs, piemēram, blogā gribat izmantot cita autora darbu, līdz ar to automātiski kļūstot par šā darba izmantotāju jeb licenciātu, kā tas noteikts mūsu licencēs. Tad nāk jautājums – kas ir jādara darba izmantotājam. Viņam būtu jādara tas, ko jūs jau minējāt – jāsazinās ar konkrēto organizāciju savā valstī, vai arī jāatrod vietnē, kas ir konkrētās bildes autors. Ja tas nav zināms, lietotājs riskē ar to, ka viņš izmanto nenoskaidrota autora darbu, un tad var rēķināties ar dažādām sekām.

Latvijā ir bijuši vairāki gadījumi, kad zvana blogu autori, kas izmanto citu autoru darbus. Viņi ir internetā nejauši nokopējuši attēlu un ielikuši savā mājaslapā, lai gan pie attēla, piemēram, rakstīts, ka darbs var būt aizsargāts ar autortiesībām.

Ir dažādi attēlu meklēšanas attēli. Vācijā ir izstrādāta sistēma – strādā aģenti, ar kuriem autori slēdz līgumus. Aģenti meklē konkrētos attēlus internetā un, piemēram, atrod to tādā un tādā mājaslapā, kas ir reģistrēta Latvijā. Uzreiz top e-pasts: jūs izmantojat savā mājaslapā tāda un tāda autora darbu, lūdzam samaksāt tādu un tādu summu. Summas ir nopietnas, un cilvēki man ir zvanījuši un jautājuši, vai tiešām tā var būt? Tur vēl ir brīdinājums – ja prasītā summa netiks samaksāta līdz tādam un tādam datumam, lieta tiks iesniegta Vācijas tiesā. Jautājums – vai šo lietu var izskatīt Vācijā? Atbilde ir – jā, var. Jo internetam nav teritoriāla ierobežojuma. Prasītājam ir visas tiesības to darīt. Šeit [Latvijā] ir tas pats. Ja kāds izmanto jūsu darbu bez atļaujas, jūs arī varat tieši tāpat rīkoties, nosakot summu par morālo un materiālo kaitējumu. Autora tiesības īstenībā ir ļoti plašas.

Kā jūs rīkojaties, ja konstatējat darba nesaskaņotu izmantošanu?

I.M. Mēs cenšamies visu risināt miera ceļā. Sarunu ceļā, vēstuļu ceļā, vienojamies, mēģinām pārliecināt. Lielākoties izmantotāji piekrīt vienoties, samaksā autoratlīdzību, mēs pārskaitām autoram, un visi ir laimīgi. Bet gadās, protams, visādi. Likums ir autora pusē, mēs pārstāvam autorus. Mēs esam autoru dibināta biedrība, mēs neesam valsts organizācija.

Jā, man vienmēr bijis tāds jautājums, vai tad es nevaru dibināt pats savu AKKA?

I.M. Jā, jūs varat.

Vai jums jau nav konkurence Latvijā?

I.K. Kolektīvā pārvaldījuma likums Latvijā jau kopš zināma laika nosaka, ka noteiktu darbu izmantojuma veidus var pārvaldīt tikai viena organizācija. Līdz ar to mēs neesam vienīgā, bet mums ir, varētu teikt, māsu organizācijas Latvijā. Piemēram, mēs nestrādājam ar mūzikas izpildītājiem, ar mūzikas producentiem. To dara LaIPA – Latvijas izpildītāju un producentu asociācija. Mēs, piemēram, nestrādājam arī ar darbu kopēšanu personiskām vajadzībām. Ar reprogrāfisko reproducēšanu nodarbojas LATREPRO. Profesionālajiem aktieriem sava organizācija. Sava organizācija, izrādās, ir arī pornofilmu industrijai, arī viņi administrē savas tiesības un iekasē atlīdzību par darbu izmantojumu. Bet Latvijā nevar būt otras organizācijas, kas dara tieši to pašu, ko mēs darām. Tas tāpēc, lai neiestātos nepārskatāms haoss.

I.M. Tā ka nav tik vienkārši. Jūs varat būt aģents, piemēram. Mēs esam krājuši pieredzi nu jau 25 gadus, noslēguši līgumus ar daudzām ārvalstu un starptautiskām organizācijām, tās mums uzticas.

I.K. Latvijā mūsu jumta organizācija ir Kultūras ministrija. Eiropas un pasaules mērogā esam saslēgušies tīklā ar mūzikas autoru apvienību apvienībām, piemēram, GESAC un CISAC. Ir lielas organizācijas, kas savukārt rūpējas par rakstniekiem, kinorežisoriem, kinoproducentiem. Sistēma ir izaugusi laika gaitā. Līdz ar to iedibinājies zināms līdzsvars starp autoru un darbu izmantotāju interesēm. Nevar teikt, ka Latvijā autortiesību ziņā nav kārtības – ir gan, turklāt tāda pati kā gandrīz visur citur pasaulē. Dažviet kārtība ir daudz mazāka.

I.M. Iestrādes ir jau vairāku gadu desmitu garumā.

I.K. Mums desmitu, bet Eiropā ir simt gadu un vairāk.

I.M. Piemēram, vizuālo darbu organizācijai Francijā, kur tradīcijas ir nostiprinājušās. Mēs esam mācījušies no viņu pieredzes. Sistēma ir pietiekami vienota visā pasaulē, un mēs esam paņēmuši vislabākos variantus.

I.K. Jo ir bijusi iespēja paskatīties, kurš variants Latvijai varētu būt piemērotākais.

 

 

Ceturtajā daļā atgriezīšos pie pirmajā daļā aprakstītā gadījuma ar Rīga TV24. To es publicēšu tikai, kad būs kas nozīmīgi mainījies vai šai lietai būs pielicis punkts tādā vai citādā veidā. Šobrīd es nevaru pateikt, kad tas būs.

Autortiesības blogā. 2. daļa

Turpinot stāstu par autortiesībām, apjautājos, kā gājis Ikaram Kubliņam, kurš publicē savas fotogrāfijas vietnēs Photoplaces.eu, Fotovietas.com un photoriga.com. Šīs vietnes nav tipiski blogi, jo vairums ierakstu ir fotogrāfijas ar aprakstu. Ņemot vērā, cik rūpīgi autors attēlos norāda savas vietnes adresi, secināju, ka viņam droši vien ir pieredze ar bilžu zagļiem.

Cik apmēram tādu gadījumu un cik ilgā laika posmā Tev bijuši? Kā atklāji zādzības faktu?

Paskaitīju e-pastos, un pēdējo trīs gadu laikā ir bijuši vismaz 19 gadījumi – taču tikai bezkaunīgākie, jo parasti e-pastus rakstu tikai tad, kad bilde izmantota komerciālā lapā vai zagšana bijusi redzami tīša (piemēram, aizmālētas vai nogrieztas ūdenszīmes). Gadījumos, kad bildi bija paņēmis, piemēram, kāds medijs un vismaz norādījis atsauci uz avotu, parasti nekasījos. Zādzības faktus sākotnēji atklāju nejauši, meklējot kaut ko internetā un atklājot savas bildes citos saitos; vēlāk sāku to darīt jau mērķtiecīgi, dažām no savām publicētajām bildēm izlases veidā veicot “Image reverse search” (lai gan pārāk aktīvi to nedarīju).

Vai vienmēr ir izdevies kontaktēties ar vainīgo pusi? Ko esi darījis, ja tas nav izdevies?

Nē, ne vienmēr. Citkārt vienkārši neatbild. Dažreiz, lai gan nekomunicē, bildi tomēr izņem, bet, ja nē, tad dažos tādos gadījumos esmu ielicis informāciju par šo komersantu “sudzibas.lv“.

Kādu risinājumu tādās sarunās centies panākt? Nozagto foto iegādi par tās norādīto cenu savā lapā? Vai ir runa par vēl kādu kompensāciju?

Kā kuru reizi, skatījos arī pēc apstākļiem – cik bezkaunīgs bijis bildes zagšanas veids, kā uz manu pretenziju atbild. Apzinātas, tīšas zādzības gadījumos standarta prasība ir kompensācija – un vismaz divreiz lielāka nekā bildes pirkšanas cena mājaslapā, jo nevar pielīdzināt legālu iegādi ar kompensāciju pēc zādzības fakta – ja kaut ko nozags lielveikalā vai kur citur, tad arī, visticamāk, zaglim būs tomēr krietni lielākas nepatikšanas (vismaz lielāka soda nauda) nekā tikai nozagtās preces veikala plaukta cenas atmaksa, pretējā gadījumā jau tas vispār nevienu zagli neatturētu, jo viņam nebūtu, ko zaudēt. Ja redzu, ka cilvēks tiešām nav zinājis, nav sapratis, komunicē godprātīgi, atvainojas – tad bijuši dažādi varianti: kompensācija bildes cenas apmērā, vai arī tikai bildes izņemšana no lapas, neprasot atlīdzību.

Kāpēc, Tavuprāt, vainīgajai pusei būtu izdevīgāk atrisināt konfliktu miermīlīgā ceļā?

Ja vainīgā puse vēlas būvēt kaut cik ilgtspējīgu biznesu, tad būtu muļķīgi desmit vai pārdesmit eiro dēļ (ja nozagtas vairākas bildes) riskēt ar reputācijas bojāšanu vai tiesvedību. Konstatējot sava darba neatļautu izmantošanu, fotogrāfam ir visas tiesības pieprasīt no uzņēmuma kompensāciju un, ja neizdodas vienoties, viņam tikai atliek vērsties tiesā pēc būtībā garantētas uzvaras. Iespējams, vēl lielāku skādi var nodarīt tas, ja fotogrāfs nevis dodas uz tiesu, bet gluži vienkārši informē publiku par to, ka jūsu uzņēmums ir pārkāpis autortiesības un atsakās par to atlīdzināt – šādā veidā var ātri vien sabojāt gadiem būvētu reputāciju. Sudzības.lv ir vietne, kas ļoti labi kotējas Google meklēšanas rezultātos – tur ielikta sūdzība par uzņēmuma negodprātīgumu var būt pirmais, ko potenciālais klients par šo uzņēmumu atrod.

Un, protams, muļķīgi vispār ir zagt bildes laikmetā, kad tās maksā faktiski centus vai pāris eiro, un ir visdažādākās iespējas tās ērti iegādāties. Vai arī izmantot bildes, kuru autori tām pielikuši CC licenci, kas ļauj tās izmantot par velti.

Kāda bijusi Tava rīcība, ja vainīgā puse vainu noliedz vai kādu citu iemeslu dēļ nav izdevies sarunu ceļā rast kompromisu?

Nopietnākos gadījumos (ja nozagta ne tikai viena, bet vairāk bilžu) izdaru spiedienu un diezgan bieži tas tomēr rezultējies ar kompensācijas saņemšanu. Mazāk svarīgos esmu ielicis informāciju Sudzības.lv vai arī citreiz vienkārši atmetis ar roku – katrā ziņā neesmu gluži vienas bildes dēļ mēģinājis papildus noslogot Latvijas tiesu sistēmu 🙂

Vai Tevi apmierina veicamā juridiskā procedūra, kas jāiziet, lai atrisinātu sarunu ceļā neatrisināmas situācijas? Vai normatīvajos aktos būtu jāveic uzlabojumi? Citi ierosinājumi?

Būtībā juridiskā procedūra nav korekta. Atstāt intelektuālā īpašuma (ne vien autora autortiesību, bet arī mantisko tiesību) zādzību tikai civiltiesiskajā atbildībā, manuprāt, nav pareizi. Salīdzinām ar to pašu lielveikala piemēru – ja tur pieķer pie rokas zagli, vai tad lielveikalam tas jāsūdz tiesā, lai iegūtu vismaz kompensāciju? Nē, ir zādzības fakts, un ar to pietiek, lai nodotu zagli policijai. Būtībā kaut kam līdzīgam būtu jābūt arī intelektuālā īpašuma jomā, īpaši tad, ja zagtais intelektuālais īpašums izmantots peļņas gūšanai (biznesa reklamēšanai utt), nevis tikai privātām vajadzībām (man nav lielu pretenziju pret tiem, kas paņem internetā bildi, lai uzliktu to uz mājas datora “desktopa” vai izdrukātu fotogleznai mājās pie sienas). Pozitīvi ir tas, ka par autortiesību pārkāpuma sūdzības iesniegšanu vismaz nav jāmaksā tiesas nodeva, diemžēl tiesāšanās tomēr ir un paliek smagnējs birokrātisks process. Drīzāk vajadzētu izveidot kādu pavisam nelielu nodaļu, kaut vai viena vai dažu cilvēku sastāvā Valsts policijā, kas nodarbotos arī ar šādiem “mazajiem” intelektuālo tiesību pārkāpumiem, reāli reaģētu uz sūdzībām. Tad fotogrāfa rokās būtu krietni “smagāks” trumpis sarunās ar bilžu zagļiem – ja nemaksāsiet kompensāciju, tad rēķinieties, ka ziņošu policijai. Ja ar torrentiem utml. lietām cīnās, tad ar ko fotogrāfa tiesības ir sliktākas par lielo Holivudas kinostudiju vai mūzikas izdevniecību tiesībām? Manuprāt, tām jābūt tieši prioritārākām, jo atsevišķs fotogrāfs ir daudz mazāk aizsargāts nekā lieli industrijas milži.

 

Trešajā daļā būs saruna par autortiesībām ar AKKA/LAA.