Skip to content

Z. Jauja, J. Perevoščikovs, A. Uzulniece – Zudušos kinoteātrus meklējot

Jau 20. gadsimta sākumā interese par kino izrādīšanu Rīgā bija milzīga. Posmā no 1907. līdz 1912. gadam Rīgas pilsētas būvvaldē uz kino skatīšanās vietu ierīkošanu vai jaunu kinozāļu būvēšanu tika iesniegts ap 60 projektu.

Grāmatā aprakstīti daudzi bijušie kinoteātri (kāds no tiem vēl ir “esošais”), šķiet, visi tie, kas savas gaitas sākuši vai beiguši okupācijas gados. Šis nav zinātnisks darbs, drīzāk tāds kā autoru savāktās informācijas apkopojums. Reizēm parādās arī atsauces uz informācijas avotiem, tomēr visbiežāk to nemaz nav.

Katram kinoteātrim ir pa attēlam grāmatas beigās. Daži ir vēsturiski attēli, citi vien dažus gadus veci. Es būtu gribējis redzēt vairāk bilžu, jo vismaz mūsdienu attēlu katram kinoteātrim taču varēja sarūpēt.

Vairums kinoteātru aprakstu ir stipri līdzīgi cits citam objektīvu apstākļu dēļ. Lūk, tipveida stāsts:

Latvijas neatkarības gados uzcelts / atvērts privāts kinoteātris. Pēc PSRS okupācijas nacionalizēts, rādīts okupantu repertuārs. Vācu laikā denacionalizēts, rādītas citu okupantu filmas. Sekojošajā PSRS okupācijā kinoteātris atkal nacionalizēts un atkal izrādīts okupantu repertuārs. Vēlajos okupācijas vai pirmajos neatkarības atgūšanas gados kinoteātris slēgts.

Ir dažas nelielas vispārīgākas nodaļas, kurās stāstīts par kinoteātru vēsturi plašākā mērogā. Grāmatas beigās aprakstīta arī kinofikācijas pārvalde.

Teikšu godīgi, gaidīju no šīs grāmatas vairāk. Šķiet, katru nodaļu varētu izvērst plašāku, sameklēt jaunus informācijas avotus un kopējo stāstījumu izveidot pilnīgāku. Piemēram, Iļģuciema kinoteātris Ilga (lai miers tā gruvešiem!) izpelnījies tikai nepilnu lappusi teksta.

Ir arī citas nepilnības, es bez pārspīlējuma kādu pusstundu ar karšu palīdzību centos saprast, kur tad tieši atradies kinoteātris Udarņik.

Gribētu teikt – jauki, ka ir kādi cilvēki, kas par šiem kinoteātriem rakstījuši, bet izpildījums tomēr ir tāds, ka gribētos, lai uzrodas kādi citi cilvēki un šo iesākto darbu pabeigtu jau pilnīgi citā līmenī.

Subjektīvais baudījums 6/10.

Centos atcerēties, kuros no uzskaitītajiem kinoteātriem esmu bijis. “Kino 52”, visai iespējams, arī tā pirmstecī “Lāčplēsis”. “Pionierī”, iespējams, arī tā pēctecī “Oskarā”. Visbiežāk, iespējams, “Rīgā” jeb “Splendid palace”. “Spartaks”, manuprāt, neskaitās, lai arī tā zālē kopš pievienošanas “Rīgai” esmu bijis vairākkārt. “Dailē” un “Gaismā” esmu bijis, bet tas arī viss.

“Palladium” logo mainīgās gaismiņas bērnībā mani vienkārši apbūra, bet internetā nemaz nav atrodams foto ar tā laika kinoteātra ieeju. Vai tiešām neviens to neiedomājās nofotografēt?

Leave a Reply

Your email address will not be published.

%d bloggers like this: