Vladis Spāre – Tu nevari dabūt visu ko gribi

No Spāres kunga daiļrades līdz šim nebiju lasījis neko, bet biju ievērojis, ka par viņa grāmatām vienmēr ir pozitīvas atsaukmes. Turklāt nevis “pieklājīgi” pozitīvas, bet var redzēt, ka cilvēkiem tiešām paticis lasītais.

Par “Tu nevari dabūt visu ko gribi” biju sapratis, ka nekāda lielā smadzeņu piepūle, to lasot, nebūs nepieciešama. Tā arī bija.

Ir trīs nenoteikta vecuma (laikam starp 20 un 30) cilvēki – Villijs, Pepiņš un Sofija. Vēlāk parādās arī Betija. Viņi visi tusē pa Rīgu un daudz laika pavada sarunās. 80-90% grāmatas satura ir viņu sarunu atreferējums. Tās nemēdz būt pārāk gudras. Neteiktu arī, ka dumjas vai pārlieku sadzīviskas, vai pārmērīgi kaitinošas. Varoņi viens ar otru mazliet rīvējas, atceras vai apspriež dažādus notikumus, reizēm satiek kādu nejaušu varoni un tā tālāk.

Villijs strādā krematorijā par kurinātāju (tā ir korekti saukt darbinieku, kurš dedzina līķus?). Reizēm viņam ir haltūriņas, kad džeki no pārdaugavas vai vēl nez kurienes atved kaut ko nosvilināt neoficiālā kārtā.

Sofija strādā masāžas salonā par administratori. Nav gan pilnīgi skaidrs, vai tiešām viņa tur tikai administrē un it nemaz nedara neko citu. Vēl viņai ir mamma, kas aizlaižas uz ārzemēm ar kādu nēģeri. Vēlāk viņa atkal uzrodas, bet par to jālasa pašiem.

Savukārt Pepiņš ir tāds kā naivs, neizdevies mākslinieks. Viņš mīl Sofiju, bet abu attiecības ir nedaudz neskaidras. Naudu pelnīt ar savu mākslu viņam nesanāk, tad nu daļēji dzīvo uz Sofijas rēķina, lai arī pats to nemaz nevēlas un ir apņēmības pilns daudz strādāt, lai gādātu par savu mīļoto.

Ir arī apaļīgā dzejniece Betija, kura ledusskapī glabā beigtu kaķi. Villijs viņai šķiet simpātisks, bet ar Sofiju attiecības viņai ir sievišķīgi indīgas.

Lasot liekas, ka ar šiem varoņiem var notikt jebkas, ja nu vienīgi maz ticams, ka viņi dosies nāvē, jo citādi grāmatas otrajā vākā nebūtu rakstīts, ka varoņu dzīve turpinās. Tā arī ir liela grāmatas vērtība. Autoram sanākuši spilgti, iekšēji brīvi tēli. Nav “parasta stāsta” sižeta, kas varoņiem dod daudz vairāk izpausmes brīvības. Kā lasītājam aprakstītais man liekas dzīvīgi neparedzams.

Pa laikam parādās pagari apraksti par, piemēram, garāmgājējiem. Vai arī Villijs par kaut ko izsakās gari un parastam ikdienas cilvēkam neraksturīgi literāri izsmalcināti. Brīžiem tas ir mazliet nogurdinoši, bet ar laiku pie šīs īpatnības pieradu. Vienā paņēmienā parasti izlasīju ne vairāk par vienu nodaļu, līdzīgi kā vīna glāzi neiztempj uzreiz sausu.

Nākotnē gribēsies izlasīt vēl kādu autora darbu.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Ir ko piebilst?