Piepildīts ir stāsti par veco cilvēku dzīvēm un pieredzēm. Tos visus ar vienu izņēmumu vieno dzīve pansionātā.
Tēma, manuprāt, ļoti interesanta, tomēr stāsti nav gari. Pēdējais stāsts beidzas 78. lappusē un, ievadu ieskaitot, to ir 15, tātad vidēji viens stāsts nelielā formāta grāmatiņā aizņem 5 lappuses. Sākotnēji biju vīlies, jo nekāda iedziļināšanās neiznāca un stāsts, tikko sāku ielasīties, jau beidzās. Bet tad es pieradu un izbeidzās grāmata.
Lai ilustrētu pašus stāstus, pastāstīšu par kādu nejauši izvēlētu. Atvēru uz labu laimi 42. lappusi. Tajā onkulis cīnās ar elpas trūkumu un jūt tuvojamies nāvi. Viņš ir pakritis tualetē un ar pēdējiem spēkiem cenšas aizrāpot līdz sarkanajai podziņai, lai pasauktu palīdzību. Viņš atceras sievu, kura bija izdarījusi pašnāvību, jo vīrs vienmēr bijis pārāk aizņemts ar darbu vai piekusis. Līdz podziņai vīrs tiek, tiek aiznests uz gultu un turpmākās dienas pavada tajā. Reizēm viņu iesēdina ratiņkrēslā un izved ārā paskatīties rozes, kuras viņam ir pilnīgi vienaldzīgas. Prāts kavējas pie sievas. Galu galā viņam aptrūkstas spēka pat elpot.
Laimīgā kārtā uzrunājošākie un gaišākie stāsti pulcējas grāmatas beigu daļā. Ja tie būtu sakārtoti pretējā secībā, grāmata atstātu ne pārāk labu noskaņu. Citādi grūti pat ko piebilst. Ar tādiem “no dzīves norakstītiem” stāstiem tā ir. Kā tad vērtēt pastāvošu realitāti? Varētu atzinīgi izteikties par dokumentēšanu / stāstīšanu, bet, ja katrai situācijai ticis tikai pa dažām lappusēm, tad arī to grūti teikt. Tomēr tas mazumiņš ir iznācis labi un nav sajūtas, ka stāsti būtu vienādi. Subjektīvais baudījums 7/10.
Rakstīju komentāru, bet viss pazuda. Pa jaunu to visu nevaru uzrakstīt. Varu tikai piebilst, ka šo arī gribēju lasīt, jo tēma interesanta, taču pēc izlasīta viena izdevniecībā pieejamā stāsta pārgāja gribēšana. Nebija tas, ko gaidīju. Gan jau kaut kad izlasīšu. 🙂
Jā, varu saprast. Daži stāsti nudien ir tādi, kas neiedvesmo lasīt tālāk.