Vilhelms Šmids – Rimtums

Laikā, kad bibliotēka bija slēgta, bet mājās esošajām nelasītajām grāmatām saņemties šķita pārāk grūti, ielūkojos 3td.lv piedāvājumā un izvēlējos grāmatu par mirtumu rimtumu. Diemžēl nācās secināt, ka atšķirībā no Plikajiem rukšiem grāmata uz poketbuku nav viegli nogādājama. Attiecīgi lasīšana bija iespējama datorā vai telefonā. Sapratu, ka telefonā lasīt man nepatīk. Tam īpaši jāmaina uzstādījumi, lai lasīšanas laikā ekrāns paliktu ieslēgts. Tāpēc grāmatu lasīju datorā, pārsvarā darba laika pauzēs, kad nācās gaidīt izpildāmies tehniskus procesus.

Atgriežoties pie Rimtuma, grāmata ir samērā plāna un izlasīt to var ātri. Būtībā tas ir stāstījums 10 nodaļās, kā vecumā nonākt pie gaišas un mierpilnas attieksmes pret dzīvi. Grāmatā tā dēvēta par rimtumu. Savā ziņā nodaļas ir autora monologs, tāpēc man grūti noprast, kas bija iecerētā grāmatas mērķauditorija. Autors Vilhelms Šmids ir filozofs un, šķiet, savus novērojumus un sevis gūto pieredzi vispārina uz visiem cilvēkiem. Diemžēl šķiet arī, ka tas viņam izdodas sasodīti precīzi vai vismaz ticami. Kāpēc “diemžēl”? Tāpēc, ka vecums, kurā rimtums būtu jāiemanto, nav neko iedvesmojošs, bet garām tas nevienam nepaies. Ja vien, protams, nesanāks nobeigties jau ātrāk, kas gan diez vai būtu labāks scenārijs.

Autors mēdza lietot dažādus gudrus izteicienus svešvalodās, kas mani personīgi nedaudz kaitināja, jo, manuprāt, daudz lielāka meistarība ir izskaidrot savu domu iespējami vienkārši, necenšoties zīmēties ar savām augstajām zinībām. Pieļauju, ka tas autoram sanācis neapzināti. Bet kopumā grāmata nav grūti saprotama, vairums domu ir mulsinoši skaidras un nav diez ko ērti par tām domāt. It kā varētu teikt, ka grāmata paredzēta vecākiem cilvēkiem, bet tieši lielākā vecumā šo darbu lasīt varētu būt diezgan sāpīgi.

Precīzākam ieskatam īsi ieskicēšu autora idejas, kā pie rimtuma būtu jānonāk.

  1. Jāatzīst, ka dzīve, kas vēl tikko bija tik perspektīva, kļuvusi retrospektīva un tuvojas savai izskaņai.
  2. Jāizprot, ko praksē nozīmē vecums – pakāpenisku spēku izsīkšanu, zūdošas spējas kustēties utml.
  3. Jāturas pie ieradumiem, kas atvieglo ikdienu un neliek tērēt spēkus domāšanai, ko un kā tagad vajadzētu darīt.
  4. Apzināti jāļaujas nodarbēm, kas sagādā prieku un laimi.
  5. Jāiemācās sadzīvot ar sāpēm, nelaimi un veselības kaitēm.
  6. Jāļaujas pieskārieniem – gan garīgiem, gan fiziskiem.
  7. Jākopj mīlestība un draudzība.
  8. Jānonāk pie apjēgsmes par savu dzīvi un tās jēgu.
  9. Jātiek skaidrībā ar savu attieksmi pret nāvi.
  10. Jāpārdomā, kas notiks pēc nāves, iespējamā pēcnāves dzīve.

Vilhelms Šmids necenšas nevienu mācīt. Tiesa, viņš nav arī norādījis, ka tās ir tikai viņa paša receptes un ka katram būtu jāmeklē savējās. Biedējoša ir precizitāte, ar kādu tiek aprakstītas dažādas vecuma izpausmes un jautājumi, par kuriem ērtāk būtu šobrīd nedomāt.

Jo vairāk lasītājam būs sajūta, ka viņš tuvojas savas dzīves otrajai pusei, jo izjustāka būs grāmatas lasīšana. Citādi domāju, ka divdesmitgadniekus darbs varētu arī īpaši neuzrunāt. Subjektīvais baudījums 8/10.

Ir ko piebilst?