Viktors Freibergs – Kinomāna slimības vēsture

Kinomāna slimības vēsture ir grāmatiņa, kuru bibliotēkā dabūt nemaz nav tik vienkārši. Speciāli necentos to medīt, bet, kad ieraudzīju, ka filiālē starp darbu un mājām viens eksemplārs kļuvis pieejams, rezervēju un devos pakaļ. Bibliotekāre labu brīdi nespēja grāmatu atrast. Noteica vēl, ka laikam tad jau pavisam neliela. Nezināju, nebiju agrāk to redzējis. Bet, kad grāmata atradās, neslēpu pārsteigumu par grāmatas izmēru arī es. Tā ir tikai drusku lielāka par telefonu, tas ir, 17,5 cm * 10,5 cm * 120 lpp.

Ar Viktoru Freibergu vienīgā saskare man bijusi pirms kāda kino seansa K Sunī, kad viņš visai jūsmīgi un gari stāstīja par filmu. Palika pozitīvs iespaids. Savukārt grāmatai ļoti pozitīvas atsauksmes biju lasījis jau pirms laba laika. Citādākas atsauksmes nemaz neesmu redzējis.

Daļu grāmatas biju lasījis jau agrāk publicētu internetā. Šķiet, bijusi publicēta kāda trešā, ceturtā daļa no grāmatas, jo nevarēju vien sagaidīt, kad būs kas jauns. Bet šajā ziņā nemaz tik interesanti nebija. Autors mazāku uzmanību pievērsis notiekošajām fizioloģiskajām norisēm, tā vietā daudz vairāk pievēršoties savām domām un pārdomām. Neteiktu, ka tās būtu garlaicīgas, tomēr gaidīju ko mazliet citādāku.

Pašam negaidot, nonācu pie atklāsmes, ka autors domā jūtami citādāk nekā es. Esmu ļoti racionāls, kā saka, prāta cilvēks ar izteiktu realitātes sajūtu un ļoti cenšos turēties pie precizitātes. Savukārt autoram sapņu / realitātes nodalījums nav tik izteikts. Varbūt tas ir arī medikamentu ietekmē, bet ne tikai. Par savu kaiti vai kaitēm autors īpaši daudz nerunā. Varētu teikt, ka ar vēzi slimojoša cilvēka fizioloģisku izjūtu un notiekošo procesu apraksts nav nekas neparasts, tomēr es to lasīt neatteiktos. Turklāt paša autora personība un pasaules redzējums ir tādi, kas jebkurā gadījumā dotu papildus dimensiju. Bet man sanāca tā, ka nelielā grāmata šķita pat mazliet par garu. Likās, ka beigu daļa pierakstīta klāt, lai apjoms būtu publicēšanai pieklājīgāks.

Par filmām grūti ko teikt. Daļu no nosauktajām zināju un tad, protams, bija patīkamāk lasīt, jo tiešāk varēju uztvert autora domu. Par tām, kuras neesmu redzējis, man viedokļa nevar būt. Vāka foto man jau pirms lasīšanas atgādināja Fotopalielinājumu, kaut arī šo filmu diez ko labi neatceros.

Man šķiet, ka šis darbs ir tāda kā miniatūra autora autobiogrāfija savam lielajam radu, draugu un paziņu pulciņam. Jauki, ka tāds darbs vispār ir tapis. Tomēr literāru pērli es tur neredzu un pats gaidīju mazliet vairāk. Subjektīvais baudījums 6/10.

Ir ko piebilst?