Vēsturiskā Daugavas gultne Rīgā. Vējzaķsalas grāvis

Pirmajā ierakstā stāstīju par dīķīšiem Vējzaķsalā. Tagad paskatīsimies, kas atlicis no kādreizējā Vējzaķsalas grāvja.

Vējzaķsalas grāvis (saukts arī par līci) atdalījis Vējzaķsalu no pārējās Rīgas. Vēl 1936. gadā Vējzaķsala bija īsta sala.

Atdalošais grāvis daļēji likvidēts okupācijas gados. Mūsdienu kartēs redzami nosacīti trīs dīķīši. Garš un izstiepts dienvidos ar sākumu pie Rankas ielas, īsāks, divdaļīgs pa vidu apmēram pretī Rāmuļu ielai, un platāks ziemeļos netālu no 1. trolejbusu parka. Zemāk kartē tās ir divas apvilktās teritorijas pa vidu, paralēli Ganību dambim.

Vēsturiskās Daugavas gultnes atliekas. Attēls no balticmaps.eu

Vējzaķsalas grāvja dienvidu dīķim piekļūt bija ļoti vienkārši. Vajadzēja tik vien kā aizbraukt ar divriteni līdz Rankas ielai un šķērsot nelielu pļaviņu, karte.

Par tur redzamo, atklāti sakot, biju pārsteigts. Teritorija nopļauta, salīdzinoši tīra un maz piemēslota. Varbūt tāpēc, ka tādā nomalē mēslotāji nesper kāju?

Lai arī dīķis vizuāli šķiet ļoti garš un cilvēki to apmeklē reti, apmēram 10 minūšu laikā nemanīju nevienu pašu ūdensputnu. Nebija pat parastas meža pīles. Var jau būt, ka kāda no tām tobrīd tupēja uz olām vai bija ielīdusi necaurskatāmajās niedrēs. Bet nedzirdēju arī pēkšķēšanu.

Meģināju izpētīt, vai nav iespējams noiet gar vienu no krastiem. Īsti nevar vis. Varbūt vienīgi ar gumijniekiem mīcoties pa niedrēm. Abās dīķa garajās pusēs ir žogi, aiz kuriem atrodas industriālas teritorijas.

Mans mēģinājums noiet gabaliņu gar vienu no dīķa malām beidzās ar blakus mītošā sargsuņa pamodināšanu. Gandrīz 10 minūtes vācu aitu kvekšķis nebija mani ievērojis, bet nu sāka aizgūtnēm riet tādā ļoti aizsmakušā un paklusā balsī. Sapratu, ka iespējamā cilvēku atpūta pie dīķa suņa dēļ varētu būt diezgan nekomfortabla.

Sunītis ar sagurušu balsi redzams attēla vidū

Dodoties prom, gabaliņu tālāk Rankas ielā ievēroju pavisam vecu mājiņu ar uzrakstu 1860. Diemžēl ēka pamatīgi cietusi ugunsgrēkā. Turklāt tas nav bijis sen, jo 2019. gada Google maps attēlā tā vēl ir kārtībā. Žēl skatīties, ēkai tomēr 160 gadi, sētā vismaz trīs siltumnīcas. Acīmredzot, tā celta vēl laikā, kad Vējzaķsala bija īsta sala.

Ēka Rankas ielā 1, 2021. gada aprīlis

Tālāk nācās saskarties ar grūtībām. Kartē varēja redzēt vairākus celiņus, kas ved no Ganību dambja dīķu virzienā. Diemžēl tie visi veda uz dažādu uzņēmumu teritorijām.

Vējzaķsalas grāvja vidējā un dienvidu daļa. Sarkani ietonētas blakus esošās juridisku personu īpašumā esošas teritorijas. Ar gaiši zaļo iezīmētas valsts / pašvaldības īpašumā esošas un vismaz pagaidām brīvi pieejamas teritorijas.

Braucot garām celiņiem, noskatīju vienu tādu, kas veda uz teritoriju ar vairākiem uzņēmumiem. Attiecīgi turienes cilvēki varētu būt pieradušāki pie svešām acīm. Tā arī bija. No teritorijā esošajiem cilvēkiem neviens nelikās ne zinis par tipu uz divriteņa, kuru nez kādēļ interesēja fotografēt krūmus vai varbūt blakus nomestu riepu un citu atkritumu kaudzes. Tā es tiku pie Vējzaķsalas grāvja dienvidu puses grāvja dīķa otra gala. Neko daudz gan tur redzēt nevarēja.

Skats uz Vējzaķsalas grāvja dienvidu dīķi no ziemeļu puses

Saauguši koki, sakuplojuši brikšņi. Blakus autoserviss, apkārtne piemēslota. Dziedāja paceplītis, viņam tādas krūmaines patīk.

Skats uz Vējzaķsalas grāvja vidējo dīķi no dienvidu puses. Neko īsti nevar redzēt.

Uz ziemeļu pusi vajadzēja būt vidējam Vējzaķsalas grāvja dīķim, bet to es nevarēju saskatīt. Pieņemu, ka ar gumijniekiem, lielu apņēmību un bez divriteņa droši vien varētu līdz tam izlauzties.

Vējzaķsalas grāvja vidējais dīķis

Principā vidējam dīķim varētu mēģināt piekļūt no Ilzenes ielas puses, bet tur būtu jāšķērso privātas teritorijas. Tā kā līdz Ilzenes ielai būtu jāiet vai jābrauc paprāvs gabals, nemēģināju aplūkot, kā tur šobrīd izskatās un vai ir iespējams kaut ko sarunāt.

Pavisam teorētiski dīķi varētu sasniegt arī no Rankas ielas, jo visi zemes gabali pieder pašvaldībai. Praksē tas īsti nav iespējams, jo malas blīvi aizaugušas ar krūmiem un niedrēm. Nav arī izslēgts, ka dažviet ūdens piekļaujas kādam no žogiem pavisam klāt.

Devos uz priekšu pa Ganību dambi. Nolūkoju spraugu žogā ar tukšu teritoriju aiz tās. Ja teritoriju šķērsotu, tiktu pie vidējā dīķa. Tomēr negribēju tā brutāli lauzties iekšā un nolēmu vispirms pabraukt gabaliņu tālāk un aplūkot teritoriju rūpīgāk.

Diez ko aicinoša teritorija neizskatījās, lai arī vārti bija vaļā.

Tā kā neredzēju nevienu cilvēku, kam varētu palūgt atļauju ieiet teritorijā nobildēt dīķi, un sestdienā tādu sagaidīt nebūtu lielas cerības, devos prom.

Atgriezos kādā darbdienas rītā un man veicās labāk. Cik var noprast, tur atrodas divu dažādu juridisku personu teritorijas. Vēl paralēli grāvim stiepjas siltumtrase. Nezinu, vai tās kāds mēdz regulāri apsekot, bet, ja jā, tad apsekotājam šajā teritorijā jāiekļūst.

Piegājis pie dīķa malas un iztraucēju ūdensvistiņu. Tas ir samērā izplatīts putns, kuru nemaz tik vienkārši nav ieraudzīt. Vismaz Latvijā, ieraugot cilvēku, tas pazūd niedrēs un nerādās.

Ejot gar dīķa rietumu pusi, nekur tālu netiku, jo pretī bija vecs žogs, kas norobežoja vienu pašvaldības īpašuma daļu no otras tā paša pašvaldības īpašuma daļas.

Kādreiz tur bijusi pat laipa. Grūti gan saprast – peldētājiem vai kādam citam nolūkam, varbūt grāvja šķērsošanai?

Kartē vidējam dīķim var redzēt tādu kā pārrāvumu, kas savieno vidējā dīķa divas daļas. Dzīvē tas izskatās šādi.

Vēl tālāk ejot, dīķa apmēri sāka izskatīties aizvien cienījamāki.

Tālāk nedevos, jo sākās jauna industriālā teritorija, savukārt krastam pieiet brikšņu dēļ ne visur bija iespējams.

Atgriezos pie šaura grāvīša, kas savieno Vējzaķsalas grāvja vidējo un ziemeļu dīķus. Balticmaps.eu kartē tas nemaz nav iezīmēts, bet kadastra kartē norādīts, ka grāvīša teritorija pieder kādai juridiskai personai.

Ar dzelteno krāsu iezīmēts juridiskai personai piederošais grāvītis. Apakšā Vējzaķsalas grāvja vidējais, augšā – ziemeļu dīķis.

Nezinu, vai ir kāda caurule, kas savieno grāvīti ar vidējo dīķi, bet dzīvē grāvīša dienvidu gals izskatās šādi.

Grāvīša dienvidu gals no dienvidu puses

Grāvīša dienvidu gals no ziemeļu puses

Pats grāvītis ir pamatīgi aizaudzis ar niedrēm. Ūdens lielākoties ir vien nojaušams, nevis redzams.

Šo daļu no grāvīša var redzēt arī no būvmateriālu tirgotavas teritorijas.

Tālāk grāvītis paiet zem siltumtrases un savienojas ar ziemeļu dīķi.

Vējzaķsalas grāvja ziemeļu dīķis

Kartē tikšana pie ziemeļu dīķa izskatījās cerīga. Praksē izrādījās citādāk. Sestdienā vārti uz celiņu bija slēgti un aiz tiem, cik varēja spriest, darbojās aktīvs un labi pieskatīts uzņēmums. Attiecīgi, ja vēlas piekļūt pie dīķa un apskatīt to, bez saskaņošanas neiztikt.

Sākotnēji atmetu ar roku, bet tā kā man drīz vien tajā pusē bija darīšanas arī darba laikā, tad atgriezos vēlreiz un ar labākām sekmēm.

Ceļš pie dīķa.

Dīķa malās aug niedres un koki, zāle nopļauta.

Ūdensputni netika novēroti.

Apkārtne ir kopta, nemētājas atkritumi. Arī krūmāji apzāģēti.

Interesanti gan, kurš to darījis? Jo, tāpat kā pārējie Vējzaķsalas grāvja dīķi, arī šis ir pašvaldības īpašums. Tomēr dīķis no visām pusēm ir juridisku personu īpašumu ielenkts.

Kā pašvaldības darbinieki tam tiktu klāt? Drīzāk šķiet, ka šefību pār dīķi uzņēmies tā kaimiņu teritorijas uzņēmums. Ja tā, tad tas varbūt nemaz nav tik slikti. Nevienam jau nav labuma no tādas nekoptas pašvaldības īpašumā esošas dīķa teritorijas. No otras puses, nekāda lielā labuma nav arī no koptas teritorijas, varbūt vienīgi paša uzņēmuma darbiniekiem vai pārstāvjiem. Man neskauž, bet situācija tomēr ir muļķīga.

Trešajā ierakstā būs par Ūdru grāvi.

Ir ko piebilst?