Torņu cīņas mūsu komandai ir skaista tradīcija vairāku gadu garumā. Esam amatieru komanda un uz lieliem panākumiem nepretendējam. Vēsturiski lielākie panākumi līdz šim bijuši tautas klasē – pirmā un otrā vieta. 24 stundu formātā vienreiz esam bijuši pēdējie, trīsreiz pirmspēdējie, un mūsu labākais rezultāts ir 7. vieta no 11 komandām.
Pirms torņa izlozes pārrunājām, ka negribētos tikt pie Liepājas (jo tālu un pilsētā), Kolkas (jo augstu un putni jāķer lidojumā) un varbūt arī Kaņiera (jo daudz cilvēku). Gods izvēlēties torni loterijā tika man. Protams, trāpīju uz Liepāju.
Aši apspriedāmies ar komandu un nolēmām pārlozēt. Tikām pie Kuivižu torņa, tas ir, starp Salacgrīvu un Ainažiem.
Kuivižu tornim ir bagātīga vēsture. Tas ir piedalījies 16 sacensībās no 20 un tā vidējais rezultāts ir visaugstākais starp visiem torņiem – 90 sugas. Sākotnēji sugu skaits likās biedējoši liels, bet, pārskatot agrākos novērojumus, šķita, ka nav nemaz tik traki. Lielākā daļa sugu bija labi pazīstamas.
Atšķirībā no citām reizēm, mazliet pat mēģināju gatavoties.
Saņēmu novēroto putnu sugu sarakstu un nedaudz to pārkārtoju, lai būtu pēc novērošanas biežuma. Tādā veidā mēs procesā varētu ērti sekot līdzi sugām, ko novērot ir lielākās izredzes. Šī taktika sevi daļēji attaisnoja. Veidojot sarakstu, to pēc tam diezgan labi atcerējos, bet praksē to izmantot vismaz no sākuma nesanāca. Ja sugas nav sakārtotas pēc alfabēta vai ierastās sistemātikas, 177 rindiņās meklēt vajadzīgo aizņem pārāk daudz laika, tāpēc sarakstam rūpīgāk pievērsāmies vēlāk.
Biežāk sastaptajam sugu simtniekam izrakstīju arī dažas atpazīšanas pazīmes putniem, ko visdrīzāk redzēsim tikai pa lielu gabalu.
Lielākās bažas bija par lietu un vēju. Nedēļas gaitā prognozes mainījās, bet neko mīlīgu nesolīja. Aptuveni bijām jau sarunājuši, cikos brauksim, bet stipri lietainajā piektdienas rītā, uz darbu ejot, aizdomājos, ka varbūt jādara citādāk. Pēc pēdējām prognozēm sestdienā lietu nesolīja nemaz, bet svētdienas rītā no tā gan laikam neizvairītos. Tad taču jābrauc sestdien, cik agri iespējams, un vakarā varam vienkārši braukt prom! Jā, 24 stundas nebūtu, bet pēc nolikuma mums tās visas nav obligāti jāiztērē un par augstām vietām mēs tāpat nekonkurējam.
Tā arī darījām. Plānu sarežģīja fakts, ka viens no mums ielidoja Rīgā tikai piektdienas vakarā 23:00. Tik un tā izbraucām no Rīgas divos naktī.
Uz torni no stāvvietas bija jānoiet kādu kilometru ar kājām, protams, nesot visu nepieciešamo līdzi. Par laimi, bez teltīm un guļammaisiem. Pa ceļam klausījāmies sarkanrīklīti, kārklu ķauķi un citus putnus. Sasnieguši torni, 4:30 uzreiz ķērāmies pie lietas. Līdz saullēktam bija vēl pusstunda, bet saraksts pildījās ļoti ātri un bija grūti piefiksēt visas sugas. Pirmajā stundā reģistrējām 51 sugu. Pēc sacensībām, pārskatot sarakstu, secinājām, ka šo to redzētu vai dzirdētu steigā esam aizmirsuši reģistrēt, teiksim, pelēko vārnu vai melno meža strazdu.
Bija daudz zosu. Tās gan ātri posās prom un varējām tās pētīt lidojumā. Ātri vien tikām pie baltvaigu, sējas un baltpieres zosīm. Uz meža zosīm nācās vēl dažas stundas pagaidīt. Neviena no zosīm nav tornim parasta suga. Novērotas ir, bet tikai dažos gados.
Bija arī daudzas it kā vienkāršas sugas, kas parādījās no rīta, bet vēlāk nebija. Tās pašas zosis pazuda diezgan ātri. Kuitalu uz brīdi tikai saklausījām. Sāmsalas pīlēm atradās citas darīšanas, paceplītim, prīkšķēm un vēl, un vēl.
Parasti blakus tornis atrodas kāds ceru ķauķis vai varbūt vardes, kas ar savu izteikto tenoru, baritonu vai ko nu katram dieviņš dāvājis, aizpilda visu ēteru tik intensīvi, ka neko citu lāgā saklausīt nevar. Lūk, šoreiz mums paveicās! Skaļākie bļauri bija gabaliņu nost no torņa un nebija ne tik intensīvi, ne skaļi. Pievakarē bija gandrīz klusums. Tik un tā vēlāk, gulēt ejot, galvā nespēja apklust koku čipste. Bet tas jau tā normāli, tāpat kā nākošās dienas izteikti straujā reaģēšana uz garām lidojošiem putniem, lai arī sacensības jau galā.
Šādus tādus putnus sākumā noteicām ar šaubu ēnu, bet, par laimi, tie visi sevi apstiprināja uzskatāmākā veidā. Zilzīlīti dabūjām pat apskatīt, tāpat peļu klijāns atlidoja arī otro (un pēdejo) reizi. Arī dadzīši pārlidoja vairākas reizes. Balto stārķi vispirms redzējām pret sauli un nevarējām pilnībā izslēgt, ka tas ir tieši baltais, nevis melnais stārķis, bet vēlāk arī tas atlidoja vēl.
Otrā stunda 5:30 sākās ar tikai otro novērojumu tornim – akmeņtārtiņu. Ļoti tālu, bet sajaukt ar kaut ko grūti. Vērojām cekulzīriņu baru, diemžēl bez citiem zīriņiem tajā. Mulsumu sagādāja lauku lijas mātīte, sākotnēji turēju to aizdomās, vai nebūs purva pūce. Te bez noteicēja palīdzības neiztikām.
Bija arī pilnīgi jauna suga tornim – gaišais šņibītis parasto šņibīšu barā. Attālums milzīgs, bet noteikšanai talkā nāca arī veiksmīgs foto kadrs.
Trešajā stundā mūs mulsināja melngalvas ķauķis, jo ļoti gribējās saklausīt arī sarkanrīklīti. Tas mums tomēr neizdevās.
Piektajā stundā, īstajā brīdī paskatoties uz īsto vietu, ieraudzīju lapsu. Mēģinot atrast lapsu teleskopā, 8:30 pamanīju pupuķi. Pēc tam mēs to vairs ne reizes nemanījām. Saklausījām kaņepīti, bet nepārliecinoši. Par laimi, uz brīdi tas atlaidās tuvumā un varējām apskatīt. Tas ir tikai otrais novērojums tornim!
Tālumā, pētot tumšo un upes tilbīti, saskatījām ļoti žiperīgu putneli, kas neizskatījās ne pēc kā pazīstama. Es tādu patiešām nekad nebiju redzējis. Pētījām ilgi, cilājām noteicēju, meklējām attēlus internetā. Galu galā vienojāmies, ka redzam šaurknābja pūslīti. Attālums tiešām milzīgs, bet balts vaidziņš un šaudīga uzvedība lāgā neatstāja citus variantus. Jauna suga tornim!
Mēģinot noregulēt teleskopu uz tālumu, pamanīju, ka tuvumā pašaujas garām bezdelīgveidīgais ar baltu muguru. Kliedzu, saucu, lai visi skatās. Par laimi, visi pamanīja, un drīz vien mājas čurkstes pazuda uz neatgriešanos.
Ilgi šaubījāmies par kāda uz stabiņa tupoša mazputneļa sugu. Par to pilnīgi pārliecinājāmies, kad pārmaiņus gājām mazliet izlocīt kājas. Vēl viena jauna suga tornim – zilrīklīte! Komandas biedri pirms sacensībām ļoti gribēja pie tās tikt, bet es biju ļoti skeptisks, jo nekad taču nav bijusi. Un tomēr!
Septītajā stundā pa lielu gabalu 10:30 saskatījām melno zīriņu un turpat blakus arī divus mazos ķīrus. Atrādījās arī mazais ērglis, par ko brīdi padiskutējām, jo bilde neiznāca diez ko sakarīga, bet daudz citu variantu nebija.
Komandas biedri, ejot netālu no torņa, bija pamanījuši citroncielavu. Es to nekad agrāk nebiju redzējis. Biedri mudināja, lai eju to skatīties, bet es to gribēju ieraudzīt no torņa! Galu galā aizgāju tomēr uz minūtēm 10, bet neko nepamanīju. Nācu atpakaļ un pēc kādas pusstundas saskatīju pa lielu gabalu teleskopā. Trešais šis sugas novērojums tornī 16 gados.
Astotajā stundā 11:48 mums bija tikai viens jauns novērojums – pļavu tilbīte. Pa lielu gabalu, bet vairākas un sajaukt ar ko citu diezgan grūti. Šī suga tornī agrāk nebija novērota.
Līdz nākošajai sugai – jūras ķīvītei – nācās gaidīt gandrīz 3 stundas. Un divarpus stundas līdz atkal nākošajai – dzeltenajam tārtiņam. Ap to laiku jau diezgan intensīvi nāca apmeklētāji, vismaz kaut kāda izklaide. Viens no apmeklētājiem stāstīja, ka brauc ar divriteni no Vācijas uz Nordkapu Norvēģijā, Igaunijā viņam būšot pusceļš. Kopā saskaitījām 18 apmeklētājus.
Netrūka ko darīt, tikai sugas nenāca klāt. Varēja pētīt mežiņu pretī jūrai, pārskatīt jūras krastu, pārbaudīt pļaviņu vai ūdens līcīšus, kur allaž bija kādas pīles vai lielie ķīri. Varēja arī vērot jūru tālumā, gaidot alkus vai gārgales.
Labu laiku pavadījām, mēģinot teleskopā starp gaigalām sazīmēt kādu cekulpīli. Ļoti savdabīga nodarbe, jo katru individuālo putnu viļņu dēļ varēja redzēt mazāk par sekundi. Tā arī nekas nesanāca.
Kādu brīdi varējām papriecāties par ronīti, kas gulēja uz akmens. Tikai tālu gan.
Labu brīdi prātoju, kā, diez, citas komandas šajā tornī agrāk atpazinušas melno erickiņu. Rīgā šī urbānā putniņa dziesmu dzirdu diezgan bieži, bet viņa radinieci lukstu čakstīti arī ārpus Rīgas sastopu ļoti reti. Tad, lūk, tornī man ik pa laikam sanāca saklausīt melno erickiņu, kas atkal turpināja dziedāt kā lukstu čakstīte.
17:20 blakus tornim nolidoja zvirbuļvanags.
Vēl pēc divām stundām beidzot viennozīmīgi identificējām jūras zīriņu. Un vēl pēc stundas jau 20:46 pamanījām purva tilbīti, un pēc pusstundas saklausījām lielo tilbīti, kas arī bija mūsu sacensību pēdējā suga. Kravājot mantas, vēl pamanīju milzīgu svīri, domājams, vakarlēpi, bet šis putns bija pārāk kluss un steidzīgs, un tā arī palika citu neapskatīts.
Automobilī caurskatījām konstatētos putnus un savedām kārtībā protokolu. Zinājām, ka būtu jābūt virs 90, bet tikpat labi kāda suga varēja sarakstā iesprukt arī divas reizes vai iztrūkt. Galu galā sanāca ļoti iepriecinošs rezultāts – 97 sugas! Pirmo reizi mūsu komanda pieredzējušo konkurencē bija uzrādījusi rezultātu, kas ir virs torņa vidējā rādītāja.
Atceļā sāka līt. Mājās bijām mazliet pēc divpadsmitiem naktī. Gan jau kāda suga gāja mazumā, bet neviens no mums par to nebēdāja.
Ja sadala novērojumus pa laika periodiem, var redzēt tukšo pēcpusdienu un vakaru. Kaut kas jau visu laiku bija, bet nekā jauna. Bet nebija jau arī tā, ka apkārt visu laiku ganījās 50-70 sugu putni. Daudzi atlidoja uz brītiņu pabaroties un tad nemanāmi nozuda.
Par nenovērojumiem runājot, mums, par laimi, nebija nevienas tādas sugas, ko visi agrāk būtu novērojuši, bet tikai mēs nē. Tomēr viena suga bija, kas novērota 15 gados no 16, un arī mums netrāpījās – upes tārtiņš.
No citiem biežākiem nenovērojumiem var minēt brūno čaksti (14 līdzšinējie novērojumi), ziemeļu gulbi (13), cekuldūkuri (13), krauķi (13), cekulpīli (12), reņģu kaiju (12), melnspārnu kaiju (12), sarkanrīklīti (11), tumšo pīli (10) un bezdelīgu piekūnu (10).
Uz sacensību noslēgumu devāmies ar tramvaju, saspiežoties tajā ar maratona skrējējiem, viņu līdzjutējiem un parastākiem pasažieriem. Neganti lija.
Bija pamatota cerība, ka ar savu +7 šoreiz nebūsim pirmspēdējie. Un, jā, tā arī bija. Negatīvs rezultāts bija vairumam komandu. Mums mūsu rezultāts nodrošināja ļoti stabilu ceturto vietu.
Neticami. Paskatoties, kādus meistarus esam atstājuši aiz sevis, un, zinot mūsu relatīvi maz koordinēto un vāji disciplinēto putnu vērošanas stilu, tas tiešām ir brīnums. Acīmredzami laikapstākļi mūs pažēloja atšķirībā no citiem. Zināšanas noderēja. Protams, veiksme. Optika – tai lielā attālumā ir milzīga nozīme. Un arī tornis – ļoti piemērots veidam, kā mēdzam vērot putnus sacensībās. Mums slikti iet ar pārlidojošajiem, bet labi ar teleskopā konstatētajiem.
Visbeidzot, salīdzinājums ar citos torņos novērotajām sugām, kas iespējams, pateicoties Māra Jaunzemja veiktajam apkopojumam.
24 stundu klasē mēs vienīgie bijām novērojuši dzelteno tārtiņu, akmeņtārtiņu, gaišo šņibīti un šaurknābja pūslīti. Dzelteno tārtiņu gan bija izdevies novērot arī četru stundu klases komandai Dunduru pļavu tornī.
Smilšu tārtiņu novēroja mūsu un vēl viena komanda, tie mums bija vismaz pieci. Arī jūras zīriņu, akmeņčakstīti un zilrīklīti novēroja vēl viena komanda bez mūsējās.
Savukārt “kauna sugas” mums bijušas bezdelīgu piekūns (novērots 12 citos torņos), žagata (12), cekuldūkuris (10) un kovārnis (10).
Pilnīgi visos torņos tika novēroti paugurknābja gulbji, meža pīles, svīres, lielie ķīri, sudrabkaijas, lielie baltie gārņi, pelēkās vārnas, bezdelīgas un baltās cielavas.
Spectatores Avem rezultāti Torņu cīņās
| Gads | Sugu skaits | Vieta | Komandu skaits | Formāts (h) | Tornis |
| 2025 | 97 | 4 | 16 | 24 | Kuivižu jeb Randu pļavu tornis |
| 2024 | 69 | 13 | 14 | 24 | Durbes tornis |
| 2023 | 84 | 7 | 11 | 24 | Dvietes rietumu tornis |
| 2022 | 75 | 10 | 11 | 24 | Dvietes rietumu tornis |
| 2021 | – | – | – | – | Nenotika |
| 2020 | 49 | 2 | 4 | Brīvs | Engures ezera tornis pie Ornitoloģijas bāzes |
| 2019 | 71 | 16 | 16 | 24 | Sātiņu dīķu tornis |
| 2018 | 46 | 1 | 4 | 4 | Slampes kurgāna tornis |
| 2017 | 47 | 2 | 6 | 4 | Mērsraga pļavas tornis |