Skip to content

Televīzijas programma 1994. gadā

1994. gadā man bija 10 gadi un es bieži skatījos televizoru. Bet ko tad citu? Ārā skraidīt es gluži visu dienu negribēju. Grāmatas visu laiku arī nelasīsi.

Televizori tolaik bija lielie CRT. Vai nu Krāsotāju ielas nomā noīrēts, vai pašiem savs, ja bija salabots. Televizori maitājās regulāri, vienīgi vecmāmiņas mazais, melnbaltais bija ilgdzīvotājs un strādāja bez problēmām vismaz pārdesmit gadus no vietas.

Kā redzams, Latvijas TV 1 darbdienā sāka raidīt tikai no 18:40 un beidza jau pirms pusnakts. Rādīti atkārtojumi “Kling, klang esam klāt!” un “Imantai – Babītei”. Pirmo es neatceros, kaut gan nosaukums šķiet pazīstams, bet Jarāna / Porganta pārraide ir Latvijas televīzijas zelta klasika. Varbūt šodien tas raidījums vairs neliktos tik smieklīgs, bet tolaik nekā cita nebija.

Multenes par Karlsonu un Kurmīti bez lielām grūtībām var atrast arī šodien un maniem bērniem arī nācies tās noskatīties. Karlsons viņiem tā ne ļoti, bet Kurmītis patīk diezgan labi. Man pašam līdzīgi.

Ziņas tolaik apzināti neskatījos, jo garlaicīgi, bet nejauši kaut ko gadījās redzēt. Kad ziņu temati mani sāka interesēt, sāku ar avīžu lasīšanu.

Otrajā kanālā jeb, kā te rakstīts, 2. tīklā no rītiem rādīja Picca Tv. Tās dalītais ekrāns izskatījās ļoti pievilcīgs. Skatījos to pirms iet uz skolu. Rādīja rozā panteru vai Papaiju. Pat horoskopus bija interesanti klausīties, jo, par katru zīmi stāstot, rādīja attiecīgu animāciju. Vēlāk Picca Tv radīja savu humorseriālu Pelikāns un izauga par pilntiesīgu televīziju, pārtopot par LNT. Bet tas vairs nebija tas. Interesanti, ka Piccai TV programmā nebija norādīts, cikos ko rāda, kaut gan sava iekšējā kārtība viņiem bija un es vienmēr zināju, cikos rādīs multenes. Atgriežoties pie Pelikāna, salīdzinoši nesen uzgāju, ka vismaz daļa no sērijām ir skatāma youtube. Paskatījos, pirmās sērijas liekas visai nebaudāmas, tālākajās šad tad vērojams kaut kas interesantāks. Tāda savdabīga laikmeta liecība.

Toties Latvijas Tv 2 vakarā rādīja “Glābējzvanu”. Pirmās tā sērijas neskatījos, ko vēlāk nožēloju. Lai vai cik muļķīgs brīžiem tas seriāls nebūtu, tas tomēr īstajā brīdī aizpildīja tukšu nišu. Tagad interneta laikos neesmu mēģinājis to meklēt un skatīties kādu sēriju vēlreiz, bet mazmazlietiņ tomēr gribētos.

3. tīkla Ostankinas Tv mani absolūti neinteresēja. Arī Rīgas 7. kanāls “Laine”, kanāls 4, NTV 5 mani neuzrunāja. Toties KS Video varēja redzēt ģitāras Gunču un Kriviku, kas it kā skatījās televizoru un komentēja tajā redzamo. Lai arī krieviski, tomēr, ja gadījās notvert, mēģināju skatīties un saprast.

Atsevišķi varbūt jāpiemin “Kanāla 2” Rīgas 31. kanālā redzamo Santabarbaru. Vecāki to pirms gadiem ar lielu interesi skatījās pa kādu no krievu kanāliem. Man tas traucēja multenēm, bet nācās piekāpties. Vēlāk pašam kļuva interesanti. Pēc tam ilgu laiku bija tāda muļķīga sajūta, ka nezinu, kas bija no sākuma. Kas bija beigās, arī nenoskaidroju, jo kādā brīdī to vienkārši pārstāja rādīt. Pēc gadiem mēģināju lasīt internetā, kas tur bijis, kaut kur pat pirmo sēriju atradu, bet sapratu, ka tas mani vairs galīgi neinteresē.

 

Savukārt sestdienā varēja skatīties, kā Mārtiņš Rītiņš taisa ēst. Ģimenē viņu skatījās, bet, šķiet, ne reizi nemēģināja atdarināt. Rādīja arī “Ķirzakas smaidu”, kur es neko interesantu vai vizuāli pievilcīgu nespēju saskatīt.

Latvijas Tv 2 pusstundu varēja paskatīties TV Shop. Tur piedāvāja brīnumainas adāmmašīnas, rīves un ko tikai vēl visu nē. Cenas arī bija fantastiskas, pilnīgi neiedomājamas mūsu ģimenei tajā laikā.

Vēl lasāma arī radio programma, bet to klausījāmies diezgan maz. Ja nu vienīgi virtuvē, ēst gatavojot.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

%d bloggers like this: