Skip to content

T. Altbergs, K. Augustāne, I. Pētersone – Dzelzceļi Latvijā

Pirmo reizi šo palielo grāmatu ievēroju skaistā vāka dēļ, kad apmeklēju Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeju. Drīz par to piemirsu, bet pēc kāda laika, fotogrāfijas datorā kārtojot, par to atcerējos. Paskatījos, vai var vēl nopirkt, jā, tikai 28,55 eiro un grāmatu varot dabūt muzejā. Gandrīz 30 eiro maksāt par grāmatu, kuru pat rokās neesmu turējis, negrasījos. Noskaidroju, ka varu pašķirstīt grāmatas obligāto eksemplāru arī bibliotēkā. Devos uz Ķengaraga bibliotēku un paliku nedaudz vīlies. Jā, bildes bija, bet no manis interesējošajām stacijām nevienas tādas, kuru nebūtu jau agrāk redzējis. Teksta arī nebija daudz. Galu galā izlēmu, ka varētu jau tomēr iegādāties, bet lietotu un ne jau par 30 eiro. Man paveicās un dabūju pilnīgi jaunu, no plēves neizņemtu eksemplāru par 10 eiro.

Grāmatā 10 lappuses veltītas vispārējam Latvijas dzelzceļa vēstures aprakstam. Tālāk aprakstītas jau konkrētas līnijas to izveides hronoloģiskā secībā. Katrai līnijai ir sava karte, teksta daļa par līniju, tās tapšanu un reizēm arī nojaukšanu, atsevišķi aprakstītas līnijas stacijas vai pieturas punkti un ir samērā daudz attēlu.

Jāatzīst, ka mans pirmā mirkļa iespaids, kuru guvu bibliotēkā, izrādījās sasodīti precīzs. Neko daudz jaunu neuzzināju. Staciju apraksti reizēm bija viena tviterieraksta īsumā. Regulāri meklēju internetā, kas vēl uzrakstīts par kādu staciju, un vienmēr atradu plašāku informāciju nekā grāmatā. Turklāt grāmata publicēta 2009. gadā un daļa informācijas ir jau diezgan būtiski novecojusi. Piemēram, par Imantas staciju rakstīts Sākotnējā stacijas ēka ar nelielām pārbūvēm saglabājusies līdz mūsdienām. Tā vairs nepavisam nav taisnība, būtu pat interesanti palasīt, kā Latvijas Dzelzceļš šo veiksmes stāstu aprakstītu grāmatā.

Lasīju grāmatu kādus trīs mēnešus. Varbūt arī ilgāk, es bilžu grāmatas mēdzu lasīt lēni. Par saturu kopējā sajūta bija mazliet sērīga. Pirmajā Latvijas laikā dzelzceļu tīkls tika pamatīgi izvērsts. Tas prasījis prāvus līdzekļus, kuru tolaik nemaz tik daudz nav bijis. Karā dzelzceļš pamatīgi cietis, daudzas stacijas iznīcinātas, sliežu ceļi uzarti vai uzspridzināti, tilti sagrauti. Sešdesmitajos gados aizsācies dzelzceļa noriets, slēgti vairāki posmi. 1938./1939. gadā sliežu tīkla kopgarums bijis 3350 kilometru. 2017. gadā tas esot bijis 1860 km.

Lasīšanas gaitā šad tad iedomājos, ka visērtākais grāmatas formāts būtu tieši elektronisks, jo tad nebūtu tādu ierobežojumu teksta garumam un attēlu skaitam. Manuprāt, tēma ir pārāk plaša, lai to ar šādu dizainu būtu iespējams salikt tik mazā lappušu skaitā. Tad grāmata būtu jāizdod vairākās daļās. Vai arī var darīt līdzīgi kā grāmatas par Rīgas sabiedrisko transportu autori, iegūstot vietu tekstam uz attēlu lielumu rēķina.

Kā jau minēju, lasīšanas gaitā bieži ielūkojos internetā. Bieži vikipēdijā manīju citētu šo grāmatu, tikai tās staciju ieraksti parasti bija garāki un tajos bija vairāk bilžu.

Likšu grāmatu plauktā, varbūt kādreiz bērniem būs interesanti to pašķirstīt. Starp citu, meklējot papildinformāciju par stacijām, uzgāju caurulē ievietotu video no mašīnista kabīnes līnijā Rīga – Skulte. Bērni par to ļoti ieinteresējās, īpaši vilcienam braucot gar vietām, kuras viņiem ir atpazīstamas.

Subjektīvais baudījums 6/10. Grāmata nav slikta, bet biju gaidījis vairāk.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *