Staņislavs Lems – Solāris

Par Solāri biju dzirdējis, ka tā esot fantastikas klasika, izcila grāmata. Tā kā attiecīgais žanrs nav gluži manējais, tad nealku ar to iepazīties. Sanāca tomēr tā, ka ciemos pie mammas augstākajā grāmatu plauktā sniedzos pēc kādas bērnu grāmatas savām atvasēm un tur blakus bija arī Solāris. Nodomāju – tāpat bibliotēkas ciet, ņemšu vien mājās un izlasīšu.

Par Solāri sauc autobusu tāltālu planētu, uz kuras atrodas okeāns un dažas sauszemes saliņas. Planētai ir stabila orbīta, lai arī principā tas esot neiespējami, jo tā riņķo ap dubultzvaigzni. Uz planētas atrodas izpētes Stacija. Tās uzdevums ir nodarboties ar planētas un tās okeāna pētniecību. Pēc vairākām hipotēzēm okeāns esot dzīva būtne, iespējams, intelektuāli pārāka par cilvēku. Gadu desmitiem šis fenomens ticis pētīts, bet īsta skaidrība nav gūta.

Grāmatas galvenais varonis Kelvins dodas uz Staciju. Kādi tieši uzdevumi viņam tur jāveic, grāmatā nav atklāts, droši vien nodarboties ar zinātni. Diemžēl izrādās, ka viens no trim tur jau dzīvojošajiem zinātniekiem izdarījs pašnāvību, bet pārējie ir tādi kā garīgi nepieskaitāmi. Pēc tam, kad okeāns nelikumīgā kārtā ar maksimālu jaudu apstarots ar rentgena stariem, esot sākušās tādas kā halucinācijas, tikai pavisam īstas. Un te labāk tālāk vairs nestāstīt, bet lasīt pašiem.

Es sapratu, ka ar fantastikas grāmatām ir līdzīgi kā ar citām grāmatām neatkarīgi no žanra – ir labas un visai viduvējas. Šī pieder pie labajām. Ir interesanta ideja (gudrais okeāns). Nav primitīvs “atnācu, ieraudzīju, uzvarēju”, bet ir visnotaļ reālistisks redzējums uz iespējamu situāciju, cilvēkam sastopoties ar intelektuālu pārspēku. Grāmatās bieži notiek spēlēšanās ar cilvēku morāli un jūtām sarežģītos apstākļos, bet man kā lasītājam vairumā gadījumā šķiet, ka varoņi ir vai nu padumji, vai arī rīkojas pārspīlēti muļķīgi. Te tā nebija. Dumju varoņu tur vispār nav. Galvenā varoņa vietā es rīkotos atšķirīgi, bet nez vai daudz gudrāk.

Mazliet specifiski grāmatai ir, ka notikumu temps sākumā ir visai straujš, grūti saprotams un trauksmains kā trillerī. Diez ko ātri skaidrība arī nerodas, ļaujot lasītājam pašam apdomāt iespējamus izskaidrojumus.

Subjektīvais baudījums 8/10. Pilnākai laimes sajūtai man būtu gribējies redzēt grāmatu mazliet citādāk strukturētu. Lai jau no sākuma būtu vairāk skaidrs, kas ir Kelvins, ar kādu mērķi nosūtīts uz Solāri, šis tas no vēstures un tā tālāk. Autors izvēlējies mest lasītāju trauksmē bez ievada un vairāk (bet ne visu) atklāt tālākajā stāsta gaitā. Manuprāt, darbs nav tik garlaicīgs, lai vajadzētu ķerties pie tādiem intereses uzkurināšanas paņēmieniem, bet kā nu ir uzrakstīts, tā ir.

Tā kā mani ļoti interesēja, kā okeānu ar tā veidojumiem kāds varētu būt vizualizējis, nodomāju paskatīties filmu. Solārim tādu esot veselas divas, tiesa, Lemam tās neesot patikušas. No 1972. gada filmas varbūt tiešām neko daudz nevarētu gaidīt, bet no 2002. gada? Paskatījos. Varēju laiku arī netērēt. No darba paņemts attiecību aspekts un viss pārējais pārbūvēts tam apkārt. Nezinu, ko no filmas saprastu tie, kas grāmatu nav lasījuši. Bet tie, kuri ir lasījuši, domāju, piekristu – visai draņķīgs ekranizējums, lai neteiktu vairāk.

1 thought on “Staņislavs Lems – Solāris”

  1. Iesaku Tarkovska Solāri tomēr noskatīties!! Un Baņonis galvenajā lomā ir labāks par 100% par Klūniju.

Ir ko piebilst?