Ideāls premjera kandidāts šajā situācijā, manuprāt, būtu privātajā sektorā un mazliet arī valsts darbā labi pieredzējis vadītājs, kurš nav politiķis.
Politiķi likt nevar, jo, ja pat salīdzinoši nekaitīgo un miermīlīgo Straujumu “izēda”, jebkuram pēctecim draudēs tieši tas pats. Nepieciešams vadītājs, kurš neuztrauktos par savu politisko karjeru.
Tā kā par ministrijām atbildīgās joprojām, visticamāk, būs tās pašas trīs partijas, tad tām arī ir jāatstāj pilna atbildība par to lēmumiem. Nevis premjers uzņemas atbildību “par Zolitūdi” stilā. Tas tāpēc, lai mazinātu partiju kārdinājumu taisīt cūcības un vainu novelt uz premjerministru.
Pieredze privātajā sektorā ir būtiska, lai vadītājs panāktu savu padoto ministru darba efektivitāti. Pieredze valsts darbā vajadzīga, lai vadītājs jau iepriekš zinātu, kā vispār valsts aparāts strādā.
Realitātē gan visticamāk dabūsim kārtējo politiķi, kurš mēģinās atstāt iespaidu, ka kaut ko vada.
Sadas idejas jau ir bijusas un attiecigais scenarijs ari LV vesture jau ir izspelets. Tas bija A.Skele, kad kluva par premjeru. Nepolitikis, uznemejs, pieredzejis privataja sektoraa. Iznakumu – sodienas situaciju un kas tajaa ir “makonu Andris” mes zinam.
Jā, bet uzņēmēji taču ir dažādi. Ne visi ir Šķēles (ir arī Šleseri :)). Šodien ir citādāka situācija. Kaut vai ar to, ka viens otrs lielajā pīrāgā ar ministra palīdzību ir iekodies tik cieši, ka premjerministram būtu ļoti sarežģīti kaut ko izmainīt. Galu galā arī Šķēle ātri saprata, ka bez savas partijas neko nevarēs izdarīt.