Skip to content

Roja – Bērzciems

Tā kā laiks brīvajās dienas pieturējās samērā jauks, izlēmām šogad turpināt gājienu gar jūru. Plānotais maršruts bija Roja – Bērzciems vai Roja – Engure.

Ceļojums iesākās ar īsti neskaidra jautājuma izpēti – vai pie jūras ir atļauts palikt teltī pa nakti un dedzināt ugunskuru. Cilvēki forumos mēdz uzskatīt, ka atļauts tas nav. Ir atrodama pat visai muļķīga Rīgas Pašvaldības policijas atbilde uz šo jautājumu, kuru viens otrs mēdz citēt.

Uz jūras piekrasti attiecās Aizsargjoslu likuma 36.panrtā noteiktie ierobežojumu, t.i. kurt ugunskurus ārpus šim nolūkam iekārtotām vietām un māju pagalmiem, izņemot gadījumus, kad jāiznīcina sausie, vēja izgāztie vai lauztie koki un slimību inficētie vai kaitēkļu invadētie materiāli. Vietas, kas paredzēti ugunskuru kurināšanai piekrastu zonā ir atzīmētās ar speciālām zīmēm.

Kādēļ man tā šķiet muļķīga? Jo Aizsargjoslu likuma 36. panta 3. daļa attiecas uz krasta kāpu aizsargjoslu un pludmali, kamēr 4. daļa, kur arī rakstīts par teltīm un ugunskuriem, tikai uz krasta kāpu aizsargjoslu. Manuprāt, ja ierobežojums attiektos arī uz pludmali, tam būtu jāatrodas likuma 3. daļā. No otras puses, ja RPP pamanās uzrakstīt tik neskaidru atbildi, iespējams, viedokļi par likuma interpretāciju var arī atšķirties.

Nonākuši Rojā, pēc pārtikas iegādes labu brīdi meklējām izeju uz jūru. Pa ceļam satiktā tante teica, ka pa mūsu izvēlēto ceļu līdz jūrai tikt varot, bet tur esot grūti tikt uz priekšu. Pārbaudījām un ievērojām, ka vismaz simts metrus nāktos brist cauri biezam niedrājam. Vieglāk šķita meklēt apkārtceļu.

Pie jūras nonākuši, ievērojām pamatīgu smaku, vēlāk pieņēmām, ka droši vien aļģes vainīgas. Šur tur bija akmeņi, pludmales vietā kārtējās niedres, bet pieņēmām, ka šķēršļi droši vien drīz beigsies. Tā gluži nebija. Visai bieži mēs dabūjām rāpties pāri akmeņiem, meklēt takas niedrājos vai pašiem lauzt ceļu cauri niedrēm. Savā ziņā tas šķita interesanti, tomēr arī nogurdinoši un visai lēni. Skatoties pulkstenī un GPS, sāku uztraukties, vai maz tiksim līdz Bērzciemam, par Enguri nemaz nerunājot. Daudzas reizes vilkām apvus nost, lai ietu pa smiltīm vai aļģēm un atkal virsū, lai ietu pa akmeņiem vai cauri niedrēm.

Pludmale, vel tīri ejama

Pludmale ar labu caurejamību

Netālu no Rojas

Jau diezgan draņķīgi ejama pludmale

Akmeņainais ceļš uz mērķi

Par aļģēm runājot, to tur bija daudz un smirdīgas. Virskārta saulē bija nožuvusi un sakaltusi, bet, ja gadījās izkrist tai cauri, kājas gribējās nomazgāt drīz vien. Droši vien varētu rasties jautājums – kāpēc tad vispār vajadzēja aļģēs līst. Atbilde ir vienkārša – vietām nebija īsti citur kur likties. Pa jūru arī nekāda komfortablā iešana nebūtu sanākusi, jo aļģes pie krasta bija arī tur, turklāt akmeņu dēļ nāktos mērcēt apavus, ko lāgā negribējās darīt.

Ej kur gribi

Diezgan slikti caurejama pludmale

Cita jūras malas savdabība bija tai blakus saceltās mājas. Tik tuvu jūras malai tās vēl līdz šim nebijām redzējuši. Daļēji tas noteica arī mūsu nakšņošanas vietas izvēli, jo blakus mājām negribējām palikt. Vienu reizi pagājām vien pāris metru atstatumā no dārzā vakariņojošiem cilvēkiem, jo pa pašu pludmali normāli paiet nebija iespējams tur esošo niedru biezokņa dēļ. Nekāda žoga starp mums nebija, vispār žogus uzslietus pret jūru, šķiet, nekur neredzējām. Pārgājienu gar jūras malu tādu nebijām iedomājušies.

Pagalms pie jūras

Visvairāk izcēlās uz mola uzslieta māja.

Skārdene

Pirmajā brīdī nodomāju – kas tie par idiotiem, kas ļāvuši tajā vietā uzsliet māju? Pašu ēku atpazinu redzētu filmā par Seržantu Lapiņu. Vēlāk internetos atradu, ka māja ir Gaiļu īpašums, kas tapis, rekonstruējot kādu kādu padomju laiku celtni. Nezinu, kā tā būve tur agrāk izskatījusies, bet šī ēka apkārtējā ainavā ar mežiem un jūru man liekas ļoti neiederīga. Es saprotu, ka mūsdienās dienvidos mēdz celt mājas jebkur pie ūdens un manis pēc lai viņi to arī dara, bet Latvijā es negribu redzēt, kā jūra tiek aizbūvēta.

Jaukākais džungļainajā piekrastē bija putni. Loģiski – ja pludmale aizaugusi, cilvēki pa to nestaigā un var netraucēti uzturēties jūrā vai uz akmeņiem tajā. Redzējām ļoti daudzus gulbjus, jūras kraukļus, kaijas un vairākus zivju un baltos gārņus. Īpaša optiska aprīkojuma putnu vērošanai mums līdzi nebija, tādēļ pieņemu, ka daudz ko interesantu arī neidentificējām.

Jūras krauklis un citi

Ilgi noņēmāmies ar slēpņa meklēšanu pie putnu vērošanas torņa, bet tā arī to neatradām. Toties sastapām dažādus citus ievērības cienīgus objektus.

Tējoklis

Altāris

Puķu pods

Kompozīcija

Grīvas upe, kura no tilta, braucot ar autobusu, izskatījās pavisam viegli šķērsojama, pie jūras izrādījās laivu vajadzībām īpaši padziļināta un paplašināta. Ja nebūtu jau tik vēls, būtu mēģinājuši tāpat brist pāri, bet nu nācās meklēt apkārtceļu. Gar vienu krastu kaut kā aizgājām, atpakaļ gar krastu netikām izplētušos privātīpašnieku dēļ. No vienas sētas izskrēja arī nikns taksis, kurš gan tā arī nesaņēmās doties uzbrukumā. Nācās līkumot pa ceļu, cerot, ka kaut kad atkal tiksim pie jūras.

Grīva

Kādu gabalu tālāk uzslējām ugunskuru un sakūrām telti. Vai kaut kā tā.

Nākošajā rītā cēlāmies ap astoņiem, lai slikta ceļa dēļ nepaliktu pusceļā. Līdz Mērsragam pludmale bija ērti ejama, bet uzreiz pēc tam atkal sākās brikšņi, aļģes un akmeņi. Putnu gan tur bija ļoti daudz. Radās atšķirīgi viedokļi par to, vai turpināt mīcīties gar jūras malu, vai doties uz šoseju. No sākuma virsroku guva mīcīšanās, bet, kad beidzot ieraudzījām jūras malu labu gabalu uz priekšu, gājām uz šoseju.

Pie Mērsraga

Mērsraga ģerbonī esot bāka, droši vien liela, skaista, varena, bet, ejot gar jūru, mēs to tā arī nepamanījām. Pēc tam jau vairs negribējās iet atpakaļ. Veikalam gan nepagājām garām un iegādājāmies pa diviem saldējumiem katram no pārgājiena dalībniekiem. Vēl labu brīdi pacīnījāmies ar jauniegādātās ūdens pudeles atskrūvēšanu, kas civilizētā veidā tā arī neizdevās. Labi, ka līdzi bija nazis un iepriekšējā ūdens pudele.

Fishy, fishy, fishy fish

Mērsrags

Ieturoties uz soliņa pie veikala, novērojām

1. kā jaunieši krāso autobusa pieturu un cilvēki droši vien no pašvaldības dodas viņu darbu pavērot un paslavēt,

2. kā vietējie velosipēdisti pie veikala atstāj divriteņus nepieslēgtus,

3. kā kopā ar mazu meiteni atbrauc, ieiet veikalā un vēlāk aizbrauc Margarita Vilcāne,

4. kā ar Talsu autobusu ierodas paprāva jauniešu grupa, kura pēcāk devās tajā pašā virzienā, kurā mēs.

Ar tikšanu pie jūras atkal negāja gludi. Nogājuši labu gabalu līdz jūrai, ievērojām, ka tālāk ir žogs, pļava, tālumā niedrāji un īsti nevar saprast, vai tālāk arī varēs tikt. Aizgājām atpakaļ, lai meklētu citu ceļu. Sekojošā jauniešu grupa gan neatkāpās un brida vien uz priekšu.

Nākošā taka vijās cauri mežiņam paralēli jūrai. Labu brīdi palasījām brūklenes.

Ogas, odziņas

Cik tālu varēja redzēt, jūras piekraste bija tikpat neejama kā pirms tam. Kaut kur labu gabalu atpakaļ ūdenī, gar jūras malu ejam, varēja redzēt jauniešu grupu.

Skats atpakaļ

Paskatījušies GPS, uzzinājām, ka mūsu temps bijis diezgan labs un ka, ja negribam iespringt ar rikšošanu līdz Engurei, varam nedaudz atlaist tempu. Tā kā ceļojuma mērķis bija nevis sportiski sasniegumi, bet labi pavadīts laiks, mierīgi ielīdām jūrā un drusku paslinkojām. Vēlreiz mēģinājām palaist pūķi, kas pēc kāda laika izdevās tik sekmīgi, ka izritinājām visu auklu. Kamēr nesāka traucēt koki, pūķis tā arī tusējās savu 40 metru augstumā, ar auklu piesiets pie somas.

Bērzciemā izrisinājām pa šaha un dambretes partijai, sagaidījām autobusu un devāmies mājup.

Bērzota māja Bērzciemā

Tālāk iesim citugad.

Iepriekš paveiktais:

http://stacija.org/kolka-roja/

http://stacija.org/liepaja-palanga/

http://stacija.org/ventspils-kolka/

http://stacija.org/celojums-lidz-ventspilij/

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *