Skip to content

Rīgas putnu cīņa 2020

  • Putni

Pavisam neilgi pēc Latvijas putnu vērošanas sacensībām starts tika dots arī Rīgas putnu cīņai, kurā piedalāmies jau daudzus gadus. Bijām pieci kandidāti uz četrām vietām komandā. Kādu brīdi domājām par variantiem un izlēmām sadalīties divās komandās. Vienā būtu Vita, Elīna un Raimonds, otrā es ar Inesi. Izdomājām jau nosaukumus un pat paspēju pieteikties, bet izrādījās, ka Elīnai nav kur atstāt savu atvasi. Mainījām pieteikumu, saglabājot vienu komandu, bet vakarā pirms sacensībām izkrita arī Inese, jo nejutās pārāk labi un nevēlējās iedzīvoties nopietnākās veselības problēmās.

Nekāda lielā gatavošanās mums nesanāca. Putnu saucienus pats atkārtoju iepriekšējā vakarā vien kādas piecas minūtes. Maršruts bija tikai aptuveni skaidrs ar domu, ka procesa gaitā to koriģēsim.

Sākām tumsiņā ap 7:30 Mangaļsalā. Silti nebija, tomēr par laikapstākļiem žēloties būtu kauns, jo nebija stipra vēja un nelija lietus. Vispirms tumsiņā saklausījām melno strazdu un sarkanrīklītes. Pārlaidās kraukļi. Gājām mola virzienā gar Daugavas malu. Krūmiņos saklausījām pelēko strazdu. Gabaliņu tālāk Raimonds novēroja pūdeli, kurš par to dikti sadusmojās un gribēja ieklupt kājā. Arī iepriekšējās sacensībās tieši tajā pašā vietā mums sanāca domstarpības ar suņiem. Nepatīkami, tomēr, par laimi, bez paliekošām sekām.

Ronis novēro putnotājus

Varbūt tāpēc, ka īsti gaišs vēl nebija, diez ko daudz putnu, kuriem pievērst uzmanību, mums nesanāca. Pie mola uzreiz dabūjām gan lielo ķīri, gan citas plānotās kaijas un vismaz par to nebija vairs jālauza galva. Gaidījām kādus bridējputnus, bet nekā. Gar malām sazīmējām pa kādam cekuldūkurim, meža pīlēm un jūras krauklim. Brīžiem galvu no akmeņiem pabāza arī baltā cielava Latvijai netipiskajā ziemas tērpā. Bija arī pāris pelēkās pīles, viena no tām ar visai neparastu vaiga krāsojumu, bet citu variantu sugas piederībai mums nebija.

Pelēkā pīle noskatās perverso meža pīļu izdarībās

Atceļā no mola gala sastapām Pupuķotājas un Valteru un grapu. Sanāca visai veiksmīgi, jo Pupuķotājas nāca komplektā ar parasto un jūras šņibīti, bet Valters un grapa ar melnkakla gārgalēm. Kad bijām no mola pagājuši gabaliņu uz priekšu, mūs atkal panāca Pupuķotājas, tikai šoreiz komplektā ar garastītēm, kuras varējām arī nedaudz apskatīt.

Pa ceļam uz auto stāvlaukumu piefiksējām šādas tādas parastas sugas – zeltgalvīti, mizložņu, svilpi, lauku balodi. Bija arī bārdzīlītes.

Izlēmām, ka tā kā putni tuvumā ir labi saklausāmi, vajag mazliet uzkavēties un pastaigāt pa celiņu pie stāvlaukuma. Arī tas bija veiksmīgs lēmums, jo tikām pie purva zīlītes un dzilnīša. Saklausījām arī dzilnu, bet dalījās domas, kura tā ir. Tagad, kārtīgi paklausījies balss ierakstus, domāju līdzīgi komandas biedriem, ka pelēkā. Atzīmējām tomēr melno dzilnu, kuru sanāca arī vizuāli novērot.

Pelēkā vārna uz mola visādi pozēja, lai tikai tiktu kadrā

No migrējošajiem mazputniņiem Raimondam dažus izdevās nobildēt. Par vienu no tiem pirmajā brīdī teicu, ka ķeģis. Pamainot foto spilgtumu un ēnas, ķeģis palika mazāk pārliecinošs un to neatzīmējām. Vēlāk mājās dzīvesbiedrene, ieraugot foto, teica to pašu – ka ķeģis. Protams, datorā vieglāk izpētīt bildi nekā telefonā vai fotoaparātā.

Lidojošais ķeģa kandidāts

Daudzus migrantus pēc balsīm nepazinām. Vairums šķita ļoti dzirdēti, bet piemirsušies. Vismaz ziemas žubītes saucienu biju labāk ielāgojis un bez tām mēs nepalikām.

Jūras šņibītis un parastais šņibītis

Ar auto devāmies tālāk. Trīs reizes apstājāmies Mangaļsalā. Nobildējām zaļžubītes, bet pret gaismu, tāpēc kādu brīdi nebijām īsti pārliecināti par sugu. Ilgi kokā meklējām kādu dzeni, kurš izrādījās dižraibais. Ātri sadzirdējām sīli, cekulzīlīti un pelēko zīlīti. Tā mums meža sugu pieklājīgais komplekts faktiski bija savākts. Saskatījām mājas zvirbuli un Vecdaugavā lauci. Bija arī plēsīgais putns ļoti neveiksmīgā rakursā. Šķita, ka vajadzētu būt niedru lijai, tomēr tas būtu ļoti vēls novērojums un bez pārliecinoša pierādījuma to viennozīmīgi apgalvot negribējām.

Lielākā Eiropas kaija – melnspārnu kaija

Nākošā pietura bija Vecdaugavā. Bijām pa ceļam satikuši Kristeru, kurš šoreiz nepiedalījās sacensībās, bet vēroja putnus tāpat savam priekam. Viņš pastāstīja, ka Vecdaugavā redzējis daudz mērkaziņu un zosis. Mēs Vecdaugavā pavadījām daudz laika, jo bez mērkaziņas un niedru stērstes negribējām doties prom. Turklāt man svaigā atmiņā bija šī gada pavasaris, kad pļavās savācām pamatīgu putnu sugu ražu. Niedru stērsti kaut kā nebūt saklausījām, bet mērkaziņa rokās nedevās. Iespējams, konkurenti bija tās aizbaidījuši. Tomēr redzējām baltvaigu zosis, kuras tramdīja kāda īpaši nejauka vārna. Interesantākais Vecdaugavas novērojums mums tomēr bija bikšainais klijāns, kuram arī vārnas nelika mieru. Rīgā šo putnu redzēju pirmo reizi. Visticamāk, tas pats putns arī bija pirmīt novērotā “niedru lija”.

Bikšainais klijāns un pelēko vārnu svīta

Tālāk devāmies uz Sarkandaugavu. Plānotie turienes putni mums bija krīkļi un varbūt arī ūdensvistiņa. Pēdējo nedabūjām, bet par lielu pārsteigumu starp meža pīlēm izdevās sazīmēt garkakli. Man – pirmo reizi Rīgā un otro reizi mūžā. Piefiksējām arī ļoti tramīgu zivju gārni.

Veiskmīgā brīdī pagriežoties un paskatoties uz debesīm, tikām arī pie jaunā vistu vanaga. Nezinu, kur visi citi šo putnu bija dabūjuši, bet mums tā bija vienīgā reize, kad redzējām vistu vanagu.

Vistu vanags

Ar cerību uz vidējo dzeni aizbraucām palūkoties uz kokiem pie Sarkandaugavas parka, bet nekā.

Tālāk devāmies uz Ķīšezeru. Pirmajā apstāšanās vietā neko jaunu nedabūjām. “Pīļu kaktā” dabūjām klāt brūnkakli un baltvēderi. Cekulpīli bija grūti ieraudzīt un beigās sanāca, ka novēroju to vienīgais.

Priekšplānā garkaklis

Izbraucām ar auto cauri mazdārziņiem, neko jaunu nenovērojot. Tagad domāju, ka labāk būtu kādu mazdārziņu posmu nogājuši ar kājām, jo no automobiļa putnus pamanīt / saklausīt ir daudz grūtāk.

Visbeidzot aizbraucām uz Strazdumuižas parku. Tā ir lieliska vieta putniem, tikai man tur nekad neveicas. Parasti ar dzīvesbiedreni tur aizbraucam, uzstādām teleskopu, ātri nosalstam negantajā vējā un neko interesantu nepamanām. Tagad sacensībās mums bija ļoti daudz lauču un nevienas cekulpīles. Toties paveicās pamanīt ūdensvistiņu, ko tur nudien necerējām ieraudzīt.

Atlikušajā laikā devāmies uz Mežciemu – ja nu paveicas ieraudzīt kovārni vai krauķi? Nepaveicās un neko jaunu nenovērojām. Tā arī beidzām ar 58 sugām sarakstā. Vēl tikai izskatījām fotoattēlus ar šaubīgākajām sugām.

Pēc fotoattēlu audita atzinām, ka šīm būtu jābūt melnkakla gārgalēm

Starp citu, vienu no attēliem, kurš mums būtu devis papildus divas sugas, nemaz kārtīgi neaplūkojām. Domājām, ka tur ir jūras kraukļi, bet izrādījās, ka baltpieres un sējas zosis.

Noslēguma pasākums norisinājās mūsu LOB Rīgas grupas biedru mājas dārzā. Tur varējām drošāk distancēties cits no cita un neuztraukties, ja sapulcējamies vairāk par 30.

Pēc tējas un kaut kā stiprāka iebaudīšanas apkopojām rezultātus. Astoņu komandu konkurencē bijām ieguvuši piekto vietu. No pirmās vietas atpalikām vien par 13 sugām. Protams, tur vienmēr ir veiksmes faktors, bet 13 – tas nav daudz. Ja mēs būtu cītīgāk atkārtojuši saucienus un izvairījušies no dažām muļķīgām kļūdām, tad būtu daudz tuvāk.

Par aplūkojamajām bildēm liels paldies Raimondam.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *