Par nākotnes kolaboracionismu

Kolaboracionisms (no franču: collaboration — ‘sadarbība’) šaurākā nozīmē ir jebkura sadarbība ar okupācijas varu, savukārt starptautiskajās tiesībās ar šo terminu saprot apzinātu, brīvprātīgu un tīšu sadarbību ar pretinieku, darbojoties tā interesēs pret savu valsti. Terminam ir izteikti negatīva nokrāsa, saistot to ar pakalpību, līdzskrējējiem un oportūnismu. Daudzās pasaules valstīs kolaboracionisms tiek atzīts par noziedzīgo nodarījumu, kuru kvalificē kā valsts nodevību. (https://lv.wikipedia.org/wiki/Kolaboracionisms)

Kolaboracionismu Latvijā visbiežāk uztver kā tālu pagātni, kas beigusies līdz ar PSRS impēriju. Ļoti vienkāršoti to var uztvert šādi – ja indivīds savulaik sadarbojies ar čeku un bijis tās maisos, tad viņš bijis kolaboracionists.

 

Domāju, ka tuvākajā nākotnē mēs atkal varēsim runāt par kolaboracionistiem. Visticamāk, ar šo jēdzienu apzīmētie to pat nesapratīs, bet tas nemainīs lietas būtību.

Latvijā mēs to tik izteikti neizjūtam, bet pasaulē politkorektuma aizsegā būtiski samazinās vārda brīvība. Jau labu laiku vairs nav iespējams pētīt rases, nacionālus jautājumus vai dzimumu atšķirības, ja vien pētījuma mērķis un rezultāts nav “pamatot pareizo nostāju”. Savā būtībā tāda nostādne ir absurda. Pētījums var būt objektīvs vienīgi tad, ja pirms pētniecības vēl nav skaidrs, ar ko tā beigsies.

Arī mums šīs nedienas neiet garām. Par to liecina kaut vai Rūjienas saldējuma ražotais Melnītis, kur tika sacelta liela brēka par neko. Skatoties, kas notiek pasaulē, jādomā, ka būs tikai trakāk.

Mēs Latvijā visvairāk piederam pie Rietumu civilizācijas. Eiropas savienībā esam ne tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, bet arī tāpēc, ka mūs vieno līdzīga vērtību sistēma. Vairumam tuvāka liekas rietumu demokrātija, nevis austrumu totalitārisms.

Dažādu iemeslu dēļ rietumos vērtību sistēma ir uzņēmusi kursu uz pakāpenisku pašiznīcināšanos, nostādot citu civilizāciju indivīdu tiesības par prioritārām. Pie mums to īpaši nejūt, bet nekur neizvairīsimies. Latvija ir par mazu, lai eksistētu viena pati starp pasaules lielvarām. Kādai no tām zināmā mērā ir jāpiemērojas. Turpinot piemēroties brūkošajiem rietumiem, mēs uzņemam kursu uz kolaboracionismu.

Ja cilvēks apgalvo, ka tagad jānožēlo sena vēsture, jānojauc pieminekļi, ka neizglītoti bandīti ir vienlīdzīgi ar inteliģentiem vīriešiem vai ka (bioloģiskie) dzimumi ir sociāla konstrukcija, tad viņš ir dumjš. Mūsdienās tā un līdzīgi runā pārāk daudzi, lai to varētu ignorēt kā atsevišķu dīvainīšu izpausmes. Tā vietā, lai nosauktu stulbeņus par stulbeņiem un neliešus par neliešiem, notiek gļēva piemērošanās viņiem. Esmu drošs, ka pēc daudzdesmit gadiem skolās uz mūsdienām raudzīsies kā pārsteidzošu morāla pagrimuma laikmetu.

Var saprast, kāpēc Latvijas redzamākajiem cilvēkiem ir bailes publiski paziņot, ka rietumu pasaule nodarbojas ar buļļa kakām. Ko par viņiem padomās? Varbūt viņus individuāli izstums no “civilizētās sabiedrības”?

Ja individuālā līmenī nav bail, tad ir arī kolektīvais baiļu līmenis. Ko tad, ja NATO un / vai ES paziņo, ka neaizstāvēs mūs no Krievijas? Ne tikai Krievija, arī Ķīna pēdējā laikā ir sevišķi agresīva. Apturēt tās ar pirksta kratīšanu nav iespējams.

Kamēr mēs stipri neesam, nāksies vien nodarboties ar kolaboracionismu vienā vai otrā virzienā. Bez garantijas, ka tas izdosies veiksmīgi. Var sanākt finlandizācija līdzīgi Somijai pēc otrā pasaules kara. Var arī sanākt kā Latvijai 1940. gadā, kas tik ilgi ieturēja absolūtu neitralitāti lielvalstu savstarpējos konfliktos, līdz tika okupēta.

Lai bailes neliktu locīt mūsu morālo stāju, pašiem ir jābūt stipriem. Intensīvi jāstrādā pie scenārijiem valsts aizstāvēšanai bez NATO vai ES. Jāveido savienība ar līdzīgi domājošām valstīm, pakāpeniski jāatgriežas pie Intermarium tādā vai citādā formā. Nevar zināt, vai nav jau par vēlu, bet, ja nedarīsim neko, tad nekas arī mūs neglābs.

Ir ko piebilst?