Skip to content

Par alkatību

Man vienmēr bijis mazliet pagrūti saprast, kāpēc cilvēki, kuriem pieder lielāka bagātība, tikpat kā nekad neapstājas saraust vēl vairāk. Tā sakot, ja tev jau ir viens miljons, nu priekš kam tev vēl otrs? Tāpat diez vai jelkad tu to iztērēsi. Pieļauju, ka viena daļa ar naudas krāšanu nodarbojas kā ar interesantu sportu. Kaut kāda daļa varbūt vienkārši darbojas aiz inerces, nemaz nedomādami, kādēļ īsti to dara. Bet pavisam dīvaini ir, kad bagātākie žmiedz nost nabadzīgākos. Konkrēti uzņēmēji, kuriem jau praktiski pieder monopols, bet vienalga agresīvi smacē sīkos konkurentus, un mīļie Saeimas deputāti, kuri neliekas ne zinis par trūcīgākajiem cilvēkiem, bet tā vietā sacer un bīda cauri balsojumiem likumprojektus, kas ļautu legalizēt viņu kāpu joslā saceltās “klētis”.

No vienas puses varētu apgalvot, ka katrs pats sev laimes kalējs un lai tad tie nabaga cilvēki kļūst par veiksmīgajiem uzņēmējiem, atrod savas nišas, izglītojas utt. Kaut vai lai kļūst par deputātiem un stumda sev izdevīgus likumprojektus. Bet no otras puses – ja tā darīs visi, kas tad strādās par sētniekiem, konduktoriem un pārdevējiem? Tieši tāpēc īpaši būtu jārūpējas par nabadzīgāko sabiedrības slāni. Lai visi neaizbrauc uz Īriju sēnes lasīt un lai būtu, kas apkalpo tos pašus pie varas esošos. Bet tas tā nenotiek. Liekas, ka bezmaz visi pie varas esošie ir tiktāl pašuzbudinājušies no savas varenības pār citiem, ka viņiem vienalga par visu pārējo. Ka tikai saglabājas milzīgā starpība starp sevi un trulo sabiedrības vairākumu. Man ir lielas aizdomas, ka par deputātiem parasti (bet ne vienmēr) kļūst tie cilvēki, kuriem apliecināt sevi ir īpaši svarīgi. Bet to izdarīt var gandrīz tikai un vienīgi uz citu rēķina. Salīdzinot sevi ar citiem cilvēkiem, ar viņu sasniegto. Līdz ar to, jo lielāka starpība starp parastu mirstīgo un deputāta vai ministra labklājību, jo labāk (un jo mazāk deputāts vai ministrs jūtas motivēts kaut ko mainīt).

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *