“Ilgais ceļš kāpās” droši vien redzējuši gandrīz visi. Es nē, pat nezinu kāpēc, droši vien, mazam esot, nebija nekādas intereses un vēlākos gados tāda arī neparādījās. Bet nesen ieraudzīju plauktā grāmatu ar tādu nosaukumu, domāju, palasīšu.
Grāmata nosaukta par kinoromānu, līdz ar to pieņemu, ka filma bijusi tieši tāda pati. Nezinu, cik tai sēriju, bet grāmatai ir 464 lappuses. Un izteikties par to grūti; sajūta tāda it kā par aizgājēju jāsaka kaut kas labs, bet nekas nenāk prātā.
Ciemā aug divi bērni – zēns un meitene. Draudzējas viens ar otru, bet, redz, Arturs ir no nabaga zvejnieku ģimenes, kamēr Marta ir pārtikuša uzņēmēja atvase. Protams, abi samīlās viens otrā, bet tēvs savu svētību nedod. Muļķīgas apstākļu sakritības dēļ Arturs nodomā, ka Marta viņu krāpj un visu uzreiz izbeidz. Marta aizjož pie “krāpēja” un paziņo, ka grib precēties. Apprecas arī – tā, vienā mirklī. Pēc tam Marta nožēlo, bet nu jau par vēlu. Uznāk karš, abi saprot, ka pārsteigušies, bet visādi apstākļi, ļauni vācieši, jāglābj sarkanie, izsūtīšana un tālāk. Beigu beigās Marta ar Arturu, atvainojiet par maitekli, laimīgi viens otru sastop vien pēc kādiem 20, 30 gadiem. Un ko? Neko, grāmata interesantākajā brīdī beidzas.
Nebija grāmata manā gaumē. Par filmu objektīvu iemeslu dēļ izteikties nevaru, bet man arī nav nekāda kārdinājuma to skatīties. Labie krievi, sliktie vācieši. Muļķīgi pārpratumi, neticami risinājumi, šausmīgi paredzamas beigas. Un tas viss vēl diezgan izstiepts garumā. Ticamības moments, piedodiet, kaut kur vienā līmenī ar Hariju Poteru vai zemāks. Neteiktu, ka riebās lasīt, bet nekādu īpašu baudījumu arī neizdevās gūt. Tā, apmēram 5/10.
Protams, ieinteresējos, kas tas maz dzirdētais Oļegs Rudņevs tāds bijis. Bagātīgākais informācijas avots ir krieviskā vikipēdija, ticamību un interpretāciju šajā gadījumā neņemos vērtēt. Cilvēks piedzimis Ukrainas PSR, tur arī audzis. Vai ukrainis? Ej, nu, sazini. 1961. gadā Rudņevs nosūtīts strādāt par partijas funkcionāru Latvijas PSR, vairākas reizes ievēlēts par deputātu. 1976. gadā vadījis LPSR Kinematogrāfijas komiteju, tad arī kā līdzautors uzrakstījis šo filmas scenāriju. Vēlāk esot ieguldījis ne mazums pūļu, lai to izsistu cauri Maskavai, jo līdz tam latviešu izsūtīšana rādīta kino netika. 1982. gadā aizbraucis uz Maskavu, tur arī miris 2000. gadā.
Lasīju un domāju pie sevis, ko ar tādu literatūru lai iesāk? Lasīs to kādi jaunāki cilvēki un būs pilnīgā neizpratnē, kāpēc latviešiem tāds naids pret krieviem? Redz, kādi labi cilvēki. Nav vis kā tie rīkļurāvēji vācieši un viņu pakalpiņi līdzskrējēji ultranacionālisti. Es tomēr negribētu, lai mani bērni lasa ko tādu.