No Torņakalna līdz Zasulauka depo

Neplānotā kārtā sanāca, ka tiku pie brīvas pēcpusdienas. Ārā spīdēja saulīte, bija salīdzinoši silts. Putniem par vēlu, bet kādai urbānai ekskursijai pilnīgi piemērots laiks.

Pie Torņakalna stacijas atrodas purvaina teritorija, kuru ļoti iecienījušas dažādas dzīvas radības. Esmu tur redzējis gan ūdensvistiņu, gan zivju dzenīti. Bebrs arī uz stacijas perona esot savulaik novērots, gan jau turpat arī dzīvo.

Pie Torņakalna stacijas. Attēlā ir arī zivju gārnis, bet saskatīt praktiski neiespējami, jo tālu.

Šoreiz izdevās pamanīt zivju gārni. Latvijā atšķirībā no Rietumeiropas tie ir diezgan nervozi putni. Šis bija gatavs laisties lapās uzreiz, mani ieraugot, lai arī biju kādu 100 metru attālumā un nekā nespētu līdz viņam tikt, jo pa ūdens virsmu staigāt neprotu.

Mans tālākais maršruts bija plānots paralēli dzelzceļa sliedēm vai tiešā to tuvumā. Jāiemūžina esošie skati, kamēr vēl Rail Baltica visu nav pamatīgi pārvērtis.

Torņakalna stacija ir interesanta vērtība pati par sevi. Par tās saglabāšanu būtu jāpacīnās, jo mūsdienu dzelzceļa stacijas vairāk izskatās pēc baismīgām kastēm. Stacijas atrašanās vieta, manuprāt, ir stipri novecojusi, jo atrodas tādā kā nekurienes vidū. Tiesa, tas tai piešķir vēl īpatnējāku šarmu, bet kā tūrisma objektam, nevis ikdienišķu transportēšanās vajadzību apmierināšanai.

Ar Torņkalna staciju saistīts arī vēsturisks idiotisms. Legāli nav iespējams pāriet pāri sliedēm, lai nonāktu Arkādijas parkā un tālāk uz Āgenskalnu. Situāciju grūti raksturot maigākiem vārdiem, jo nav jau tā, ka cilvēkiem uz to pusi nevajag doties. Turklāt, ko iesākt, ja jāstiepj bērnu ratiņi pāri sliedēm? Tas ir bīstami un neērti, bet nav kur likties un cilvēki to arī dara. Gandrīz vai bail pievērst šim šķērsojumam uzmanību, jo viegli iztēloties dzelzceļnieku / Rīgas domes risinājumu – uzsliet pamatīgāku žogu. Likvidēs cilvēku kustību un nebūs problēmu.

Sprauga uz Arkādijas parku

No Torņakalna stacijas var redzēt desmito tramvaju, kura pietura atrodas tieši uz tilta. Arī desmitā tramvaja maršruts ir gana īpatnējs, jo tālāk kursē pa tām pašām sliedēm abos virzienos. Nespēju iztēloties tur kursējam jaunos, garos tramvajus. Šķiet, ka drīzāk tiktu paziņots par tramvaja likvidēšanu un aizvietošanu ar autobusiem. Tas gan būtu bēdīgi.

Gājēju kustība paralēli sliedēm ne tikai nav paredzēta, bet nenotiek arī praktiski. Nav iemītas takas, tādai pat īsti nav vietas. Ar austiņām tur vazāties nedrīkst, jo līkuma dēļ tuvojošos vilcienu būtu jāsaklausa.

Zem Friča Brīvzemnieka ielas tilta. Pa labi uz Jūrmalu, pa kreisi uz Jelgavu.

1962. gada svetofors

Tiltiņš, sliedes un baznīca veido tipisku skatu uz Torņakalnu

Aizgājis aiz Torņkalna ielas, kādu brīdi pabrīnos par pelēko ēku, pie kuras plīvo ES un ASV karogi. To ierobežo žogs, kas aprīkots ar novērošanas kamerām vai kustības detektoriem. Kad paeju gabaliņu tālāk, ieraugu uzrakstu Printful un viss kļūst skaidrs.

Ojāra Vācieša iela 6B

Tālāk atrodas milzīgs tukšs laukums. Pret vilciena sliedēm ir pamatīgs uzbērums.

Valnis paralēli sliedēm

Mājās paskatījos bing maps un pabrīnījos. Kopš 2011. gada te nojauktas kādas septiņas lielākas un mazākas ēkas.

Kādreizējā apbūve Ojāra Vācieša ielā 8. Saglabājusies vienīgi apakšējā ēkā krustojumā un pelēkais pentagons augšējā kreisajā stūrī

Ojāra Vācieša iela 8 2020. gada oktobrī

Lai tiktu atpakaļ pie sliedēm, jālaužas cauri zariem. Tajos ievijusies arī dzeloņdrāts, kuru sākumā nemaz nepamanu un trāpu ar plaukstu uz asuma. Par laimi, plauksta vesela. Arī dzeloņdrātij tikt pāri nav grūti.

Aiz Altonavas ielas paralēli sliedēm pēdējos gados uzsliets žogs.

Skats uz Altonavas ielas tiltu virzienā uz Torņakalna staciju

Vienuviet žogs pamatīgi cietis, šķiet, to sabojājis nolūzis koka zars.

Gabaliņu tālāk atrodas garāžas, izskatās, ka tās arī kāds izmanto. Diezgan praktiska lieta tāda garāža. Ne visus remontdarbus gribas veikt zem klajas debess. Ir kur nolikt dažādas mantas, kuras negribas turēt dzīvoklī. Nezinu gan, kā ar fizisko drošību. Diez, rietumvalstīs arī ir (vai ir saglabājušās) tādas garāžu virtenes pie daudzdzīvokļu namiem?

Uzreiz aiz garāžām sākas krūmaina, purvaina teritorija.

Pa labi Mārupīte, pa kreisi purvaina teritorija un kravas vilciens

Pamanu žurku un daudzus, mazliet tramīgus putniņus. Tā kā putniņi ir klusi, tad nākas ieskatīties, lai sazīmētu, ka tie ir ķivuļi un zvirbuļi. Ķivuļi parasti ir saklausāmi, nevis saredzami, jo visbiežāk barojas ar sēkliņām tuvu koku galotnēm.

Ķivuļi

Blakus ir visai aktīvs gājēju / divriteņu ceļš. Turpat tek Mārupīte, kas drīz vien aizlokās zem dzelzceļa sliedēm.

Mārupīte zem dzelzceļa sliedēm

Tālāk gar sliedēm ved samērā iestaigāta taka. Labajā malā ir žogs un aiz tās vizuāli slikti apsaimniekota rūpnieciska teritorija. Gabaliņu tālāk divi vīri iekūruši ugunskuru un cītīgi rosās. Necenšos pētīt, ko viņi tur dara un dodos tālāk.

Kreisajā maliņā manāma ugunskura liesmiņa

Novērošanas postenis

Kādā vietā zem žoga atrodas aizrestots kanāls. Paskatos sliežu otrā pusē, bet turpinājumu tam neredzu. Pēc kartes spriežot, tādam tomēr jābūt. Bet otrā pusē ir pamatīgi brikšņi un neko daudz saskatīt tur nevar.

Caurteka

Nonāku pie Liepājas ielas pārbrauktuves. Ievēroju, ka viens sliežu pāris, kuram spiesti kratīties pāri divriteņi, automobiļi un bērni ratiņos, ir dekoratīvs.

Liepājas ielas pārbrauktuve

Tālāk paralēli sliedēm blakus Atpūtas ielai ir labi iemīta taka. Savulaik tur bija skandāls, ka Stradiņu slimnīcas apmeklētāji salikuši automobiļus Atpūtas ielā. Dežūrēja policija, lika sodus. Izskatās, ka atraduši kompromisu, daļā ielas atļaujot novietot automobiļus paralēli. Manuprāt, varēja jau gan mazliet labiekārtot stāvvietas un tuvumā ierīkot vārtiņus uz slimnīcu.

Atpūtas iela

Šur tur žogs jau drupās. Te noderētu vārtiņi, bet tā vietā ielikts drāšu žogs.

Gabaliņu tālāk pa kreisi ir neparasta, stāva ēka. Cik izdevās noskaidrot, tur atrodas VAS Latvijas Dzezceļš elektroapgādes saimniecība.

Var aplūkot Ventspils ielu vienā un otrā sliežu pusē. Abas ielas puses savieno bieži lietota gājēju pāreja diezgan briesmīgā izpildījumā. Visērtāk, šķiet, visiem ir par šo vietu aizmirst, pieņemot, ka gājēju tur nav. Tāds pats šķērsojums mazliet tālāk ir arī Mazajai Nometņu un Kalnciema ielai.

Ventspils iela virzienā uz Ventspili

Ventspils iela virzienā uz Āgenskalna tirgu

Vilciens pie Atpūtas ielas

Tālāk Atpūtas iela aizlokās pa labi un man jāiet paralēli Nomales ielai. Paradoksālā kārtā visdrošākā iešana ir tieši blakus dzelzceļa sliedēm, jo nekāda trotuāra Nomales ielā nav.

Novēroju trīs metāla garāžas. Diez vai tajās kaut ko turēt ir droši. Palūkojos, ka tās atrodas uz pašvaldības zemes un kadastrā nemaz nav atzīmētas. Tad varbūt tas ir pašvaldības pienākums tās aizvest un teritoriju sakopt?

Kalnciema iela un tās tilts diezgan labi ilustrē, ka nepietiek vienkārši uzbūvēt kaut kādu tiltu pāri sliedēm. Kalnciema tilta trotuārs ir ekstrēmi augsts un šaurs. Esmu mēģinājis pa to braukt ar velosipēdu. Nespēju, netur nervi. Uz brauktuves ar intensīvu satiksmi jūtos drošāk. Prātīgākā alternatīva te ir kratīties apakšā pāri sliedēm.

Kalnciema iela zem tilta

Nonāku pie Zasulauka stacijas. Tās uzraksts laika gaitā diezgan izbalojis.

Zasulauka stacijas ēka ir otra lielākā dzelzceļa stacijas ēka Rīgā.

Zasulauka stacija

Līdzīgi kā centrālajā dzelzceļa stacijā, arī šeit darbojas tirgotāji. Var nopirkt, piemēram, baltas čībiņas.

Dzirkstošo dzērienu ēka laika gaitā praktiski nav mainījusies.

Tā kā sen šeit neesmu bijis, nolemju izmest mazu līkumu pa kreisi. Mani interesē vieta, kuru ģimenē saucam par Līķu dīķiem. Kādreiz ar dzīvesbiedreni savās Rīgas pastaigās tur nonācām. Grūti aprakstāma vieta, nekam nav pa ceļam. Pa kreisi grausts, no vairākām malām žogs, aiz tā nekārtīga paskata industriāla teritorija.

Ēka Bārtas ielā 6

Mani pārsteidza, cik sakopta izskatās Līķu dīķu teritorija. Praktiski nekādu atkritumu. Pa takām pastaigājas vecāki ar bērnu ratiņiem, tante ar sunīti. Viss tīrs un kārtīgs.

Volejbola laukums

Viens lielāks gruzis ūdenī tomēr atradās. Droši vien daudzi manas un jaunākas paaudzes cilvēki nemaz nespēj iedomāties, kas tas tāds ir. Manuprāt, šim būtu vieta muzejā vai jākalpo kā rekvizītam teātrī.

Lai būtu vēl dīvaināk, turpat tālāk aiz dīķiem pamanīju publisku dobi ar aicinājumu stādīt un kopt savus augus šeit. Diviem kokiem pievienotas pat plāksnītes ar sugu nosaukumiem. Un šai palielajai, pašvaldībai piederošajai teritorijai nav pat sava nosaukuma!

Tālāk dodos gar žoga malu, īsti nezinot, kur nāksies apstāties un griezties atpakaļ.

Tur ir daudz priežu, to galotnēs čivina zeltgalvīši. Dzirdu netipisku lielās zīlītes dziesmu. Kad putniņš laižas prom, tas iedziedas tieši tāpat kā meža zīlīte. To es Rīgā nekad neesmu redzējis vai dzirdējis. Arī šoreiz paklausos telefonā dažādus zīlīšu saucienus un nenosveros par labu meža zīlītei.

Iznāku Zasulauka ielā un nogriežos pa labi, lai ietu pa Šampētera ielu.

Zasulauka iela

Šampētera iela virzienā no dzelzceļa sliedēm

Abās Šampētera ielas pusēs ir industriālas teritorijas. Lielākā daļa izskatās nīkulīgas vai pamestas.

Afišu stabs rāda, ka tuvākajā apkaimē nekas interesants nenotiek

Bijusī vilnas manufaktūra savā laikā tikusi pat pie plastmasas logiem, bet tie jau labu laiku kā izdauzīti.

Bijusī vilnas fabrika

Atgriežos pie sliedēm un turpinu iet paralēli tām pa visai platu taku.

Gandrīz uzkāpju kailgliemezim. Nezinu, vai tas ir invazīvais Spānijas vai vietējais. Manam puikam patīk pētīt gliemežus, ņemt rokās, pat vizināt ar mašīnīti. Esmu bērniem mācījis, ka darīt pāri gliemezīšiem un kukainīšiem nedrīkst, viņi to arī ņem vērā. Man tomēr pašam nesen gadījās nejauši uzkāpt gliemezim un tad nācās savam divarpusgadniekam attaisnoties “kāpēc uzkāpu gliemezim”, pie tam tas tika atgādināts vēl un vēl arī nākošajās dienās. Pamatīgi tiku nokaunināts.

Nonāku pie Zasulauka depo. Tiltiņš pār to nav lietojams. Trūkst kāpņu fragments, tālāk kāpnēm piemetināts žogs. Neteikšu, ka esmu par to pārsteigts, bet šim tiltam kājāmgājēju satiksmei ir bijusi un būtu diezgan liela nozīme. Var jau teikt, ka gājēju te gandrīz nav. Protams, nav, ko tad viņi te vairs darīs?

Tilts Zasulauka depo

Zasulauka depo

Paskatos kartē. Nākošā iespēja tikt pāri sliedēm ir pēc vairāk nekā kilometra, kur es nonāktu starp Imantas 6. un 7. līniju. Tā kā man uz to pusi vispār nevajag, dodos atpakaļ.

Pēc 400 metriem atkal nonāku pie Šampētera ielas. Gribu ceļu turpināt pa Gregora ielu, bet sliedes šķērsot nedrīkstot.

Tas ir nopietni? Pilnīgs stulbums. Nākošā puslīdz legālā sliežu šķērsošanas vieta būtu vēl pēc 300 metriem pie Zasulauka stacijas. Man pretī nāk kāda sieviete ar vīrieti, protams, soļoju vien pāri sliedēm arī es.

Par atceļu līdz Torņakalnam man nav daudz ko stāstīt.

Allaž apbrīnoju šo dzīvžogu pie Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas Āgenskalna un Vīlipa ielu krustojumā. Cik lielas pūles prasa tik regulāras formas dzīvžoga uzturēšana?

Onkulītis ar tantiņu vizinās žigulītī

Pamanīju, ka Jaunatnes dārzā pie Ernestīnes ielas bez pēdām pazudušas visas bērnu atrakcijas. Starp citu, šis dārzs, no kura tikai daļu esmu nobildējis, ir vismaz uz pusi mazāks nekā teritorija pie Līķu dīķiem.

Jaunatnes dārzs. Tur, kur smiltis, agrāk bija slidkalniņi, šūpoles utml.

Ēka Lapu ielā 1 tikusi pie jaunas dzīvības.

Lapu iela 1

Par graustu Amālijas un Lapu ielas krustojumā diemžēl nevar teikt to pašu. Kādreiz ēkas izskatījās šādi.

Amālijas iela 17

 

Noslēgumā teikšu, ka visai bieži, vairāk gan Grīziņkalna puses un veco karšu iespaidots, domāju, cik ļoti dzelzceļa sliedes Rīgu ir sabojājušas! Pamēģiniet atvērt karti un iedomāties, ka Rīgas centru nešķērso dzelzceļš, nav Vagonu parka, nav Zasulauka depo, nav mākslīga pārrāvuma pilnīgi atsevišķās teritorijās! Normālu šķērsojumu gan gājējiem, gan automobiļiem ir ļoti, ļoti maz. Ideālā gadījumā gribētos tās sliedes ar visiem vilcieniem izraut ārā vai vismaz iedzīt tuneļos. Tas nav diez ko reāli, jo ļoti dārgi. Attiecīgi jāstrādā pie labiem dzelzceļa sliežu šķērsojumiem.

Man arī patīk doma par velosipēdistu un gājēju celiņiem gar sliedēm. Tādiem tur būtu jābūt un ieguvēji būtu gandrīz visi – gan gājēji, gan velosipēdisti, gan autobraucēji, kuriem velosipēdisti mazāk traucētu dzīvi. Vienīgi dzelzceļa un tam piegulošo teritoriju apsaimniekotāji nebūtu priecīgi. Tā arī šobrīd izskatās pēc lielākās problēmas, jo jebkādām pārmaiņām būs liela pretestība no dzelzceļnieku puses. Tā kā viņus daļēji ietekmēt spēj vienīgi Satiksmes ministrija, kurai galva par Rīgas velosipēdistiem un gājējiem galīgi nesāp, tad atrisinājuma šīm samilzušajām problēmām, visai iespējams, nemaz nebūs.

Šajā sakarā man rodas arī citas pārdomas. Jā, kravas vilcienus mūsdienās redz un nekur tie nav pazuduši. Bet, ja politisku apsvērumu dēļ kravu kustība Krievijas un Baltkrievijas virzienā pilnībā apstājas (un tas nav nekas nereāls), vai dzelzceļa kravu pārvadājumiem Latvijā maz paliek kāda ekonomiska jēga?

3 thoughts on “No Torņakalna līdz Zasulauka depo”

  1. Starp citu 10.maršrtua tramvajam Vienības gatvē atkal ir divi sliežu ceļi un tad pēc Telts ielas pārslēdzas atkal uz vienvirziena sliežu ceļiem ar samainīšanās iespēju pieturvietās.

    1. Jā, tā ir. Var jau būt, ka to visu saglabās, ja palaidīs zemās grīdas tramvajus. Bet vai tikai pārbūve neizmaksās tik dārgi, ka izdevīgāk būtu laist autobusus.

  2. Šoruden apmeklēju dažas no Tevis aprakstītajām vietām, un secināju, ka man tik ļoooti patīk Āgenskalns dienā. Naktī tas pārvēršas par kaut kādu vampīrromānu.
    Un, Jā, es biju ar bērna ratiem, un, izejot cauri Arkādija parkam, domāju, kā gan lai es tieku līdz tieku uz Torņakalna staciju.

Ir ko piebilst?