Skip to content

Mēmie lūgumi

Stāsts no Manfrēda Kibera grāmatas Dzīvnieku pulkā. Grāmatu var bez maksas lejuplādēt šeit.


Aitas satrauktas spiedās visas vienā barā.

Kāda veca aita stāstīja.

„Mana vecāmāte pati to bija redzējusi,” viņa sacīja, „tas ir kaut kas šausmīgs, kaut kas tā kā teika. Nav zināms, kas tas īsti ir. Viņa jau arī visu nebija redzējusi. Ejot uz ganībām, viņa tur bija garām gājusi. Tie bijuši vārti uz kādu tumšu telpu. Pie tumšās telpas vārtiem bijusi asiņu smaka. Redzams nekas nebijis. Bet iekšpusē viņa dzirdējusi auna brēcienu, šausmīgu brēcienu. Tad viņa trīcot atskrējusi atpakaļ pie pārējiem.” Visi nodrebēja.

“Nekas noteikts nav zināms,” sacīja aita, „bet kaut kam patiesam tur jābūt. Katrā ziņā tas ir briesmīgi.”

„Tava vecāmāte vairs nav dzīva?” jautāja kāds jauns auns. „Es nezinu,” sacīja aita, „tas jau ir krietni sen, kad viņu aizveda.” „Tas esot sākums, pēc tā vairs nekad neatgriežoties,” sacīja daži. Aitu suns rēja vaukšķēdams un dzina baru uz ganību otru malu. Tur stāvēja gans un runājās ar kādu svešu cilvēku, kurš neizskatījās pēc gana. Viņi kaulējās savā starpā. Tad svešais vīrs stingriem soļiem devās barā iekšā un ar zinātāja acīm pārskatīja atsevišķās aitas. Tās nebija gana acis! Tad viņa roka tvēra pēc jaunā auna, kurš pirmīt bija jautājis. Kustonim pārskrēja pār muguru saltas tirpas. Šī roka bija savādāk sajūtama nekā gana roka. Aunam apmeta valgu ap kaklu.

„Šo es ņemšu,” sacīja svešais vīrs un izvilka no kabatas netīru maku ar naudu. Viņš samaksāja. Dzīvība tagad piederēja viņam. Viņš to bija nopircis.

Viņš satvēra valgu stiepa aunu no ganībām prom uz lielceļu. Ganāmpulks izbiedēts neizpratnē noskatījās pakaļ.

Auns pagrieza galvu. Viņš acīm meklēja piederīgos un rotaļu biedrus. Kaut kas viņā sažņaudzās, kaut kas viņā mudināja izrauties un skriet atpakaļ.

“Tas ir sākums, ka tevi aizved,” viņš nodomāja.

Bet viņš nepretojās. Viņš bija nevarīgs. Ko tas būtu līdzējis? “Tam jau nemaz nevajag būt tam šausmīgajam,” viņš sevi mierināja. „Vēl jau ir citas ganības. Varbūt ka mani ved uz tām.”

Tā bija paļāvība, kāda piemīt piejaucētiem dzīvniekiem.

Tagad viņi pagriezās ap stūri. Ganāmpulks vairs nebija saredzams. Ganības nozuda. Tikai no tālienes varēja dzirdēt aitu suņa riešanu un gana stabules skaņas. Vējš tās aiznesa.

Tas bija tāls ceļš. Svešais vīrs gāja ātri. Viņš steidzās.

„Esmu noguris, es gribētu mazliet atpūsties,” lūdzās auns.

Tas bija mēms lūgums.

Viņi gāja tālāk. Bija karsts un putekļains.

„Lūdzu mazliet ūdens,” lūdzās auns.

Tas bija mēms lūgums.

Beidzot viņi nonāca mazā pilsētiņā. Viņi gāja pa šaurām, līkumotām ielām, kurās nebija nekādu ganību. Šī cerība tātad nebija piepildījusies.

Viņi apstājās pie kādiem vārtiem, kuri veda uz tumšu telpu. Riebīgi izgarojumi sitās kustonim pretim. Auns pagrieza galvu un vaimanājot blēja. Viņu atbaidīja izgarojumi un tumšā ieeja.

Viņā modās bailes, zemapziņas izjūta, ārkārtīgas bailes.

„Es gribētu uz mājām,” sacīja auns un uzlūkoja svešo vīru.

Tas bija mēms lūgums.

Mēmos lūgumus nedzird.

Vīri ar veiklu tvērienu apmeta valgu ap dzīvnieka pakaļkājām un vilka to uz priekšu. Virve griezās miesā.

„Jā, jā, es jau nāku,” izbijies sacīja auns. Stīvās nogurušās kājas pasteidzās.

Tie bija tikai daži acumirkļi, bet tie šķita ļoti gari. Tad viņš bija kādā tumšā telpā. Tur smacējoši oda pēc asinīm un atkritumiem – pēc viņam līdzīgo līķiem.

Tos papriekšu novākt netur par vajadzīgu. Jo tie jau ir tikai lopi -kaujamie lopi.

Tad aunu sagrāba nevarīgas stindzinātājas šausmas. Šausmas, kuras lika aizmirst visus mēmos lūgumus pirms tam. Palika vienīgi šausmas. Viss auna ķermenis trīcēja.

„Tagad nāks tas šausmīgais, kaut kas tā kā teikās,” viņš nodomāja.

Un tas nāca.

Pasaule ir pilna mēmiem lūgumiem, kurus nedzird. Tie ir cilvēki, kas tos neuzklausa. Šos mēmos lūgumus saskaitīt liekas neiespējami. Tik daudz to ir. Bet visi tie top skaitīti. Visus tos ieraksta dzīves grāmatā.

Lielas un jautājošas noraugās Gautama Budas acis uz Eiropas kultūru.

http://gramataselektroniski.wordpress.com/2010/09/11/dzivnieku-pulka-manfreds-kibers/