Lūiss Bromfīlds – Lieti nāk

Lieti nāk bija viena no daudzajām apbružātajām grāmatām, kuras pie pārvākšanās cilāju rokās, mēģinot saprast, vai ir vērts tai pievērst uzmanību. Pašķirstīju to un tā kā neredzēju neko par komunistiem, krieviem vai fašistiem, kā arī valodas stils nebija pārspīlēti vulgārs, nolēmu tai dot iespēju. Nevarēšu gan par to pastāstīt bez maitekļiem, bet tur neko nevar darīt.

Grāmatas notikumi risinās britu Indijā. Grāmatas sākumā nekas īpašs nenotiek. Bariņš ar britiem un Maharadžas sievu spēlē pokeru, kāda skotiete slimnīcā pieņem indietes dzemdības, cita dāma lenc kādu kungu, lai uzaicinātu viņu uz savām viesībām un tamlīdzīgi. Notikumi iešūpojas ļoti lēni. Rodas intriga dēļ pusaudzes, kurai apnikusi sava māte un viņa nolēmusi bēgt uz ASV, lai kļūtu par aktrisi. Viņa dodas vakarā meklēt vietējā dižciltīgā skota palīdzību un pamatīgi kungu sakompromitē.

Tālāk beidzot kaut kas notiek. Tas ir, visus pārsteidz pamatīga zemestrīce. Sagrūst upes aizsprosts, izceļas milzu plūdi, ir arī ugunsgrēki. Ir ļoti daudz bojā gājušo.

Katastrofa izmaina tur mītošos cilvēkus vai, ja ne izmaina, tad parāda, kādi viņi ir patiesībā. Kāds spēj saņemties tik ļoti, ka atmet alkohola lietošanu. Kāda cita dāma toties dzer vairāk un kļūst aizvien neciešamāka. Sanīstas vietējās tenku vāceles un kādreiz labākās draudzenes. Citi dodas palīdzēt slimnīcā, kur plosās tīfs, holera, trūkst medikamentu un darbaspēka. Vēl kāda dāma vienkārši sajūk prātā, zaudējusi kolēģi un dzīvesbiedreni, kas viņai bijusi kā vecākā māsa.

Autors ļoti mīl Indiju, nosoda indiešu māņticību un viņa darbs ir kā redzējums, kā Indijai vajadzētu attīstīties nākotnē. Romāna beigas īpašus pārsteigumus nesola. Nav pārlieku sacukurotas, bet visai paredzamas gan. 

Visu cieņu autora aprakstītajiem tēliem, viņu grūtībām, katastrofas attēlojumam, cerīgajam, bet ne pārlieku cukurainajam skatienam nākotnē, tomēr tagad, rakstot šo atsauksmi, romāns liekas mazliet naivs. Šaubos, ka cilvēki, kas nekad agrāk lāgā nav strādājuši, pēkšņi dabū spēkus un izturību rukāt diennaktīm ilgi gandrīz bez gulēšanas un žēlošanās. Arī epidēmijas notiek gandrīz zibenīgi pēc plūdiem, kamēr citā gadījumā sižeta līnijas noderīgumam saslimšana notikusi krietni agrāk. Negribu būt pārlieku skeptisks, bet arī cerība gaišās Indijas nākotnes spēcīgajiem cilvēkiem liekas pamatota vienīgi autora optimismā. Var jau būt, ka tam bijis pamats.

G. Aņikina rakstītajā grāmatas pēcvārdā dāsni tiek sadots sapuvušajiem kapitālistiem. Acīmredzot, ja tādu pēcvārdu nebūtu bijis iespējams uzrakstīt, amerikāņu autora grāmata PSRS nemaz netiktu izdota.

Starp citu, romāns divas reizes ekranizēts – 1955. un 1939. gadā. Abās filmās scenārija autori veikuši stāsta “uzlabojumus” un neviena no filmām netiek uzskatīta par veiksmīgu.

Kopumā man tomēr patika. Subjektīvais baudījums 8/10.

Ir ko piebilst?