Grābeklis ir 2014. gadā izdotā grāmata par Einaru Repši.
No Lato Lapsas politiskajām grāmatām šī man šķita kā viena no potenciāli interesantākajām. Tieši galvenā varoņa dēļ. Ja palūkojas, par ko vēl tapušas Lato Lapsas grāmatas, tad, piemēram, Andris Bērziņš mani pilnīgi neinteresē. Egils Levits man arī tāds bijis, nebijis. Šlesers, Šķēle un Lembergs ir interesantāki, bet, ja pareizi atceros, grāmatas par viņiem iesāku, ātri sametās garlaicīgi un nepabeidzu.
Lato Lapsas grāmatām, īpaši politiskajām ir tāda īpatnība, ka bieži vien visinteresantākās satura daļas tiek publicētas internetā. Tāpēc arī vēlāk, grāmatu lasot, daudz kas jau ir zināms un mazliet garlaiko.
Vēl jāņem vērā, ka politiskās grāmatas neizbēgami noveco. Tās, protams, ataino situāciju grāmatas tapšanas brīdī, kas arī ir ļoti vērtīgi, tomēr jau pēc dažiem gadiem lasītājam aprakstītās tā brīža aktualitātes var šķist garlaicīgas.
Par Einaru Repši savā laikā esmu arī balsojis. Mani iemesli bijai visai līdzīgi tiem, kuru minējis Lato Lapsa savas grāmatas brīvi pieejamajā priekšvārdā. Tomēr uzticīgs balsotājs neesmu bijis. Jā, cilvēks savdabīgs un interesants, tomēr kādā brīdī man sāka šķist, ka Repše ir tik ļoti atrāvies no realitātes, ka viņa politiskais darbs nevarētu būt apmierinošs. Tomēr neko daudz es par Einaru Repši nezinu. Zinu viņa aptuvenu karjeras biogrāfiju, zinu ka Repšem piemīt labas argumentācijas spējas un Latvijas politiskajai videi neraksturīga spēja visai precīzi atbildēt uz jautājumu. Jā, ne uz visiem jautājumiem viņš atbild, bet vairums politiķu censtos no jautājuma izlocīties, sākot runāt par, piemēram, aviāciju, bet neatzītu, ka uz jautājumu atbildi nesniegs.
Grāmata pamatā balstīta uz nedaudziem notikumiem vai piedzīvojumiem Repšes dzīvē. Tie ir – bankas Baltija krahs, aizņēmuma garantijas sniegšana Liepājas metalurgam, fanātiska nepilngadīgas meitenes aplidošana, ministru algu pacelšana, neveiksmes personīgajā biznesā un iesaistīšanās mākslīgā intelekta būvēšanā. Daudz uzmanības pievērsts Repšes pausto principu neattiecināšanai uz viņu pašu personīgi.
Cik atceros, grāmata tika izdota pavisam īsi pirms parlamenta vēlēšanām, kurās Einars Repše solīja atgriezties un strādāt valsts labā. Šķiet, ka tā tapusi diezgan lielā steigā. Grāmata nebūt nav slikta, bet tā drīzāk apspēlē dažus notikumus, epizodes, nevis rada kopiespaidu par tās galveno varoni. Tiesa, lasītājs arī netiek mānīts, jo uz otrā vāka minēts “šī nav nekāda interesantā un aizraujošā Einara Repšes biogrāfija”.
Grāmatas autoru visvairāk pārsteigusi Repšes neveiksmīgā uzņēmējdarbība. Mani nē, man negribas izdarīt viennozīmīgus secinājumus no gada pārskatiem, zaudējumiem, parādiem un citiem objektīviem rādītājiem bez paša galvenā varoņa komentāra, kura grāmatā nav. Mani visvairāk pārsteidza, ka fiziķis būvē risinājumu valūtas kursu spekulācijām. Gan jau es kaut ko nesaprotu līdz galam, bet valūtas kursu ietekmē praktiski neaptverami daudz faktoru. Paspēlēties jau var, bet ar līdzīgām sekmēm droši vien var pareģot ābolu ražu nākošajā gadā vai laika apstākļus pēc trim mēnešiem.
Jā, mani tiešām mazliet garlaikoja Repšes principialitātes apspēlēšana vai ministru algu pacelšanas jautājuma pamatīga iztirzāšana. Diemžēl man nešķiet, ka par Repši tagad zinu ko būtiski vairāk nekā agrāk. Man nav skaidrs, kā, piemēram, vajag dzīvot, lai ar lielāko valsts amatpersonas algu Baltijas valstīs nokļūtu diezgan pamatīgos parādos, bet tomēr varētu turpināt piekopt, pēc visa spriežot, itin komfortablu dzīvesveidu. Grāmatā šis jautājums nav izvirzīts, bet man tomēr tas radās – vai nevarētu būt tā, ka Repšes oficiālās parādsaistības nodrošina gan viņa neoficiālo pārticību, gan paklausību kādam vai kādiem spēkiem?
Cik izdevās noskaidrot, Einars Repše vēl salīdzinoši nesen daudz dzīvojis Francijā, kur aizrāvies ar dronu foto un video, alpīnismu un gleznošanu. Nekādi nespēju iztēloties, ka ar to visu viņš spēj vai spējis nodrošināt eksistencei nepieciešamos līdzekļus.
Subjektīvais baudījums 6/10.