L.Guļevska, G.Jākobsons – Tikai dziesma nenosalst

Reizēm bibliotēkā nemaz neskatos uz savu ņemamo grāmatu sarakstu. Aizeju pie novadpētniecības, mūzikas vai kino plaukta un tur pamanu ko interesantu. Tā arī bija ar šo grāmatu. Grūti pat pateikt, kāpēc to ņēmu, jo ne uz ko daudz necerēju.

Īstā grāmatas mērķauditorija, šķiet, būs divreiz vecāka par mani. Atceros vienīgi dažus gadumijas koncertus astoņdesmito beigās / deviņdesmito sākumā. Nemaz nezināju, ka bijis tāds radio raidījums Mikrofons, no kura tad viss arī aizsācies. Pat neesmu drošs, vai mani vecāki to ir klausījušies.

Interesanti, ka Mikrofons tapis kā atbilde rietumu radio. Lai labāk proletariāts klausās interesantu vietējo radio programmu, nevis buržuju propagandu. Tāpēc arī Mikrofonam atļauts mazliet vairāk nekā citām programmām un autoriem bijušas mazliet brīvākas rokas raidījumu veidošanā.

mikrofoniešiem reiz radusies doma par dziesmu aptauju. Drīz tā arī īstenota. Klausītājiem tas beidzot devis iespēju piedalīties īstās vēlēšanās, tādās, kurās patiešām varēja kaut ko ietekmēt. Savā ziņā balsošana bija kā protests pret iekārtu, vēlme dzīvot patiesāk. Balsots bieži tika pēc nacionāliem apsvērumiem, milzīgu nozīmi piešķirot dziesmas zemtekstam. Aizliegtā un pieļaujamā robežas tika nemitīgi pārbaudītas.

Pēc neatkarības atgūšanas Mikrofons savu lomu jau bija izpildījis un tālākais aptaujas mūžs nebija ilgs.

 

Grāmata ir nevis hronoloģisks notikumu atstāsts, bet gan Mikrofona darbinieku un līdzcilvēku atmiņu un atceru apkopojums. Tieši nehronoloģiskās struktūras dēļ Mikrofons brīžiem liekas pārāk saslavēts un vērojama neliela atkārtošanās. Trūkst vēsa, analītiska skatījuma, bet, lai tāds būtu, grāmatas uzbūvei vajadzētu būt citādākai.

Jāatzīst, ka man bija diezgan daudz par ko padomāt grāmatas sakarā. Tajā aprakstīta Latvijas (daļēji PSR – bet tam nav nekādas nozīmes) kultūras vēsture. Uzskatu, ka tas ir ne mazāk nozīmīgi par “īsto” vēsturi, kurā fiksē karus un valstsvīrus, jo būtībā tieši kultūra nosaka, kāda ir tauta. Domāju, ka nevar saprast zemi, ja zina tikai tās oficiālo vēsturi. Jābūt vismaz priekšstatam par nozīmīgākajiem kultūras notikumiem – kādi tie ir un kāpēc tie ir nozīmīgi. Tas arī, manuprāt, ir svarīgākais grāmatas devums. Tajā esošo atmiņu apkopojums sniedz iespēju iepazīt Mikrofona darbības laika kultūras vēsturi. Kā grāmatā teikts – Mikrofons bijis ievads atmodai – un pēc izlasīšanas tas šķiet ticami.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Ir ko piebilst?