Skip to content

Kolka – Roja

Turpinot daudzgadējo ceļojumu gar jūras piekrasti, šogad devāmies no Kolkas uz Roju. Maršruts plānotajām divām dienām šķita pietiekoši īss, lai nebūtu lieki jāiespringst.

Kolkas veikalā iepirkām nepieciešamās barības vielas, netālu uz soliņa dažas no tām patērējām uzturā. Nedaudz pasūkstījāmies par miskastes neesamību un devāmies uz Kolkas ragu. Cilvēku bija salīdzinoši daudz un atkal neveicās ar slēpņa atrašanu.

Ievērtējām botāniskos jaukumus, tajā skaitā kritušus kokus, kurus tur īpaši atstāj kāpas erozijas mazināšanai.

Nākošo slēpni atstājām nepaņemtu, jo koka galotnē bija putna ligzda. Arī rāpšanās procesā nolūzušais zars neveicināja vēlmi iekarot koka virsotni. Var jau būt, ka tieši tur bija slēpnis, bet lai tad tas tur arī paliek.

Jau pēc dažiem kilometriem mūs pievarēja nogurums un slinkums un labu brīdi pavārtījāmies pludmalē.

Kādu brīdi papūlējos saremontēt un palaist pirms gada Dzegužkalnā atrastu pūķi. Pieredzes pūķa laišanā mums nebija nekādas, tādēļ liels bija prieks, kad tas izdevās.

Tālāk ceļā atradām dažādas laivas, palietotu soliņu, mersedes firmas traktoru, slēpni Evažu dabas takā, mucu mājiņas utml.

Ielasījām vēderos daudzas mellenes. Nometnes vietā ceļa biedrenei veiksmīgi izdevās iekurt ugunskuru spēcīgā vējā ar pavisam niecīgiem papīra krājumiem. Vakariņās notiesājām gandrīz visu paiku un izdzērām gandrīz visu ūdeni. Sapratām, ka nākošajā dienā veikala atrašana būs prioritāra.

Ievēroju, ka mobilajam vairs nestrādā vairākas pogas. Mērcēts un smiltīs mests tā kā netika, nez, laikam apvainojās par uzmanības trūkumu.

No rīta pēc desmitiem kustinājām kājas tālāk. Drīz vien nācās sastapt brūno lācīti. Šamais, sajutis uzmanību, sāka izlikties par mirušu.

Mazliet tālāk izbiedējām gauru, kura ar grūtībām spēja pārvietoties. Mēs to sastapām vēl reizi, kad tā, jau vairs neliekoties ne zinis par apkārt notiekošo, slēpās laivas ēnā. Nomirt nav viegli.

Mūsu noskaņojumu un fiziskos spēkus paglāba nejauši atrastais veikals Ežuks Pūrciema ļoti glītajā kempingā Plaucaki.

Tālāk devāmies pajūsmot par balto kāpu un atrast otro pārgājiena slēpni.

Tālāk gabalu pastaigājām, aptpūtāmies, ielīdām ūdenī, pastaigājām utt.

Uzzinājām, ka Rojas pludmale vietām ir aizaugusi.

Rojā mēs nonācām zvejnieku svētku laikā un visapkārt bija daudz, daudz cilvēku. Iestprinājāmies ar ne īpaši garšīgiem, toties nebūt ne lētiem frī kartupeļiem un saldējuma kokteiļiem. Atceļā pirmo reizi braucām ar Nordekas divstāvu autobusu.

No putniem sanāca novērot lielos ķīrus, sudrabkaijas, kraukļus, vārnas, melnspārnu kaijas, cielavas, smilšu tārtiņus, u.c. samērā parastus putnus. Neparastākās šķita pīles ar palielu sarkanu knābi, kuras pa gabalu izskatījās melnbaltas un visticamāk bija Sāmsalas pīles.

Pa gabalu gan šķita, ka redzu lielus, melnus putnus stārķa lielumā un nodomāju – vai tiešām melnie stārķi? Pieejot tuvāk, izrādījās, ka saule ar mums jokus jokojas un patiesībā tie ir zivju gārņi.

Daudzus slēpņus palaidām garām, jo negribējās tērēt daudz laika un spēku, kāpelējot pa nez cik augstiem kokiem, kuri pat ne vienmēr bija viennozīmīgi identificējami. Tā kā pēc statistikas nedzenamies, zaudējumu viegli pārdzīvojām.

Kopumā aptuveni 40 km garais maršruts patika. Cilvēkus ceļā vairāk sastapām apdzīvotu vietu tuvumā, kopumā to nebija sevišķi daudz. Liela daļa no sastaptajiem bija lietuvieši.

Visa pārgājiena laikā saņēmām tikai vienu oda dzēlienu uz abiem un neskaitāmus dunduru kodienus, par ko šie pelnīti atrāvās pa muguru.

Agrāk tika staigāts:

Liepāja – Palanga

Ventspils – Kolka

Ceļojums līdz Ventspilij

2 thoughts on “Kolka – Roja”

  1. Pingback: Roja – Bērzciems – Stacija

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *