Skip to content

Kā e-talons mani piečakarēja

Iekāpu trolejbusā, pieliku dzelteno kartīti, kurā bija vēl 11 braucieni, pie aparāta un – nekas nenotika. Pieliku vēl pāris reizes – klusums. Eh, nodomāju, iešu vien sēdēt nost un gan jau būs labi.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad trolejbusu starp pieturām apturēja kontrolieri. Vīrietim, kurš pārbaudīja manu talonu, arī šamais tēloja mirušu. Paaicināja mani izkāpt laukā. Nu, kur man bija dēties? Izkāpu arī.

Kontrolierim, protams, nekādas bēdas par manis stāstīto, ka tur vēl 11 braucieni, jo viņš to nevar nolasīt un man tātad jāmaksā sods. Vēl viņš norādīja uz minimālu ieņurcījumu un apgalvoja, ka pats vien esmu to sabojājis, turot bikšu aizmugurējā kabatā.

Jautāju – nu, nevar bez tā soda maksāšanas? Nav jau tā, ka es ļaunprātīgi nemaksāju par biļeti. Galu galā ar sabiedrisko es braucu reti un man ne prātā nenāca, ka vienā brīdī talons ņems un nosprāgs. Pie tam aizmugurējā kabatā esmu turējis n-tos dzeltenos ētalōnus un nekādas problēmas līdz šim nav bijušas.

Nē, nevarot. Cik man naudiņas?

Izņēmu no kabatas pirmās monētas, kas trāpījās pa rokai (35 santīmus) un apgalvoju, ka tā ir visa mana bagātība.

Vēl kontrolieri nez kādēļ ieinteresēja, vai es šitā uzglabājot arī kredītkartes (jā, un nekad šādu problēmu nav bijis), no darba vai mājām braucu, kur es dzīvojot un vai tiešām man vairāk nav naudas.

Beigās palaida mani vaļā tāpat un pat atdeva nelaimīgo ētalōnu, kurš ātri vien tika saņurcīts. Ja vien būtu bijusi miskaste blakus, nekavējoties no šī kartona gabala šķirtos.

Atceļā sastapu vēl vienu grupu ar kontrolieriem. Nodomāju – pajautāšu, vai bieži šitā gadās?

Kontrolieri izrādījās laipni un pat paņēma manis saņurcīto ētalōnu pārbaudīt, kurš, maita nožēlojamais, pēc kāda trešā mēģinājuma atdzīvojās. Dzirdēju arī, ka esot gadījumi, kad strādā arī izmazgāti (pats esmu pārbaudījis, bet nesekmīgi) un dedzināti ētalōni. Un, ja es nebūtu šo saņurcījis, tad varbūt varētu iet uz RSatiksmi šo apmainīt. Tikai, ej nu sazini, vai bez ņurcīšanas mana viedbiļete piepeši atdzīvotos…

Tā kā ne vienmēr staigāju apkārt ar somu vai ko tml., kur ielikt kaprīzo dzelteno kartīti, nezinu, kā no šādām situācijām lai turpmāk izvairās. Varbūt tie zilie plastikāta brīnumi, saukti par (ne-)personalizētiem e-taloniem, ir izturīgāki?

Papildinājums.

Visbeidzot aizgāju uz Rīgas satiksmes klientu apkalpošanas daļu parunāties par izveidojušos situāciju. Tur manu e-talonu pielika pie „viena no spēcīgākajiem lasītājiem” un apgalvoja, ka neko nolasīt nevarot. Un, ka varu vien dabūt 75% no 12 braucieniem jeb 4.05 Ls, kam arī piekritu. Tagad padomāšu, vai vēlos kreditēt Rīgas satiksmi ar 2 latiem kā depozītu par zilo plastikāta kartīti.

6 thoughts on “Kā e-talons mani piečakarēja”

  1. Es gan teiktu, ka tie ir drīzāk viņu aparāti pie vainas. Pats braukāju ar dzelteno un 2 reizes esmu novērojis un piedzīvojis to, ka viens no reģistratoriem transportā, nepieņēma ne manu, ne arī citu cilvēku dzeltenos talonus, bet tie kas reģistrējās ar zilajiem, tiem viss bija ok. Citi aparāti transportā, gan strādāja kā pienāktos un varēja piereģistrēties bez problēmām..

  2. Ja reti lieto talonu, tas izlādējas. uzlādējas tas no nolasīšanas iekārtām. tā, ka vajadzēja ilgāk paturēt, lai atdzīvojas. vai arī tiešām bija neveiksmīgi saņurcīts un pārrāva kādu celiņu, ko pēc atkārtotas ņurcīšanas izdevās savienot..

  3. Mārtiņš Možeiko

    usins – pilnīgas muļķības. E-talons ir pasīvs – tajā nav nekāda barošanas avota. Visu jaudu tā darbināšanai nodrošina stacionārais aparāts ar radioviļņu palīdzību. Tas ir līdzīgi kā var uztaisīt AM radioaparātu, kura darbināšanai nav nepieciešamas baterijas vai cits ārējs elektriskais avots.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *