Kafkas Procesu biju lasījis pirms daudziem gadiem. Nevaru teikt, ka ļoti labi to atcerējos, bet galvenie notikumi, beigas un, pats galvenais – atmosfēra nebija aizmirsušies.
Manā izpratnē Kafkas sirreālā darba centrā ir visnotaļ parasts, samērā attapīgs cilvēks, kurš nejaušības dēļ iekļūst neaptverami sarežģītas birokrātijas dzirnavās un cīnās ar tām. Viss ir gan reāli, gan nedaudz murgaini. Stāsts kopumā šķiet mazliet izrobots, bet tas saprotams ar to, ka autors savu darbu tā arī nepabeidza.
Kafkas Procesa grāmatas pēcvārdā minēts, ka šis darbs tiekot ļoti dažādi interpretēts. Šo teikumu īsteni saprotu vienīgi pēc režisora Mārča Lāča interpretācijas noskatīšanās. Viņa stāsts ir mazliet rotaļīgāks, mazliet smieklīgāks. Stāsta varoņi šķiet muļķīgāki, pārspīlētāki un ir pilnīgi cita gaisotne. Man “negāja kopā” mans priekšstats par Kafku ar to, ko es redzēju, īpaši pirmajā cēlienā. Otrais cēliens bija nopietnāks un atbilstošāks manam priekšstatam.
Nenocietos un pec izrādes grāmatai pārlaidu acis. Izrādās, agrāk lasīšanas gaitā īpaši nebiju ņēmis vērā galvenā varoņa Jozefa K. mazos piedzīvojumus ar sievietēm. Izrādē tie, teiksim tā – nav gluži nemanāmi.
Nevaru teikt, ka man patika, un nevaru teikt, ka man nepatika. Nudien nespēju iedomāties, kā šo izrādi uztvertu tie, kuri Procesu agrāk nav lasījuši. Būtu interesanti to uzzināt.