Josifs Brodskis – Ūdenszīme

Brodskis ir viens no tiem literātiem. par kuriem salīdzinoši bieži esmu dzirdējis, bet ar daiļradi neesmu pazīstams. Gribēju to labot un gūt kādu priekšstatu par autora darbiem. Uzrakstīju Rīgas centrālās bibliotēkas meklētājā “Brodskis” un atradu, ka ir tieši viena grāmata, kuras autors ir Josifs Brodskis, un tās nosaukums ir Ūdenszīme.

Šīs grāmatas pirmā puse ir latviešu valodā, bet otrā tas pats teksts angļu valodā. Pa vidu dažas Andreja Granta fotogrāfijas.

Autors regulāri devies uz Venēciju ārpus tūrisma sezonas, ziemā. Kāpēc tieši viņš tur dodas, viennozīmīgi nav skaidrs, bet viņam tur vai nu patīk, vai ir kādi citi spēcīgi vilinājumi.

Ūdenszīme sastāv no daudzām nelielām apcerēm, parasti diez ko nesaistītām citai ar citu. Grāmata iesākas mazliet intriģējoši par kādu vietējo sievieti, kas izrādās precējusies. Par viņu rakstīts vēl pāris turpmākajās apcerītēs un tas arī viss.

Visas apceres vieno Venēcija. Kādā apcerē Venēcijas ir vairāk, citā pavisam maz. Nav citu vienojošu elementu. Apceres ir, kā lai saka, apcerīgas. Autoram svarīgāk par notikumiem un faktu izklāstiem bijis ļauties vārdu plūdumam un domas lidojumam, lai kādā virzienā tas arī nedotos.

Pieļauju, ka daudzi lasītāji spēj saskatīt domas brīvību un oriģinalitāti. Es nē, kaut gan pieļauju, ka tur tāda varētu būt.

Domu dziļumu man saskatīt neizdevās. Šķirot lappusi pēc lappuses, gaidīju, kad beidzot kāda no apcerēm man liksies kaut cik interesanta, jo nevar taču būt, ka neuzrunās neviena pati. Izrādījās, ka var gan.

Man palika iespaids, ka šis darbs līdzīgi Raiņa Kastaņolai attēlo jau slavu ieguvuša autora vēlmi dalīties sajūtās, kas nav diez ko labi izdevusies. Domāju, ka, ja ne autora skaļais vārds, tad diez vai šim darbam kāds pievērstu uzmanību.

Subjektīvais baudījums 3/10.

Ir ko piebilst?