Kā jau agrāk minēju, ilgāku laika brīdi biju gribējis izlasīt Jāņa Kalniņa Raini. Pēc Jāņa Kalniņa Rainis derīgais un nederīgais izlasīšanas sapratu, ka kavēties vēl vairāk nevajadzētu un sameklēju tuvāko bibliotēku, kurā šī biezā grāmata pieejama.
Rainis ir biogrāfisks romāns. Tas nepretendē uz absolūtu patiesību, bet ir balstīts uz Raiņa dienasgrāmatām, saraksti un citiem dokumentiem. Tā kā Rainim piemitusi īpatnība sevis rakstīto nemest laukā, jādomā, ka materiālu bijis ļoti daudz.
Bērnībā Rainis bija mums mājās. Es to pat biju iesācis lasīt, bet nekur tālu netiku. Tagad, liels būdams, ātri sapratu, ka nekāds brīnums mana tā laika padošanās nav. Sākums tik tiešām ir garlaicīgs. Liriski aprakstīts, kā nonīkušais Rainis no aresta tiek aizvests pie Aspazijas un viņas draudzenes. Viņu sarunas šķiet pārspīlēti pacilātas, apgarotas un dzejiskas. Vai tiešām Rainis tā runājis? Nu, nezinu. Var jau būt.
Tālāk ar lasīšanu kļuva mazliet vieglāk. Vai Rainim gāja vieglāk, grūti spriest. Jānis Pliekšāns Rainis dzīvesbiedrenes Elzas Valteres (m. uzv. Rozenberga) Aspazijas pavadībā devās izsūtījumā uz Slobodsku. Starp citu, lūk, google maps aplūkojams viņu piemineklis šajā Krievijas mazpilsētā. Vajadzēja rūpēties arī par izdzīvošanu, jo cara laika Krievija gan piesprieda sodu izsūtot, bet nedeva līdzekļus eksistences nodrošināšanai, tai skaitā dzīvokļa vai istabiņas īrei. Tas, šķiet, tiem laikiem bijis normāli. Ar savu jurista profesiju Rainis nodarboties nedrīkstēja. Nācās ķerties pie tulkošanas.
Aspazija saņem piedāvājumu strādāt Rīgā un pēc garāka pārdomu brīža tam arī piekrīt. Izrādās, ka Rainis bez Aspazijas lāgā nespēj dzīvot. Tas ir, var, bet tas ir ļoti sarežģīti. Viņi sarakstās katru dienu un, ja Rainis nesaņem kādu dienu ziņu no Aspazijas, viņam šķiet, ka noticis kas nelāgs, ka viņš vairs nav vajadzīgs, ka darbam nav jēgas utt. Viņš, protams, saprotot, ka bojā Aspazijas dzīvi un pats piedāvā viņai braukt prom, bet tāpat nespēj bez viņas iztikt un sāpīgi mocās pats savās pretrunās.
Jāpiemin arī, ka visu biogrāfiskā romāna darbības laiku Rainis ir sliktā veselības stāvoklī. Viņš gan mēdz par to gausties mazliet pārspīlētā manierē, tāpēc nevar viennozīmīgi saprast, kā tad īsti ar viņa veselību ir.
Izrādās, Rainis trimdā atsēdējis pat mazliet par daudz, jo nav laicīgi painteresējies, ka izsūtījuma gados ieskaitāms arī pirms tam cietumā atsēdētais laiks. Par to viņu informē māsas vīrs Pēteris Stučka. Pēteris ir sens Raiņa draugs, ar kuru Rainis pagrūti saprotamu iemeslu dēļ nav tik labās attiecībās kā gribētos. No grāmatā rakstītā šķiet, ka Pēteris Stučka bijis nudien krietns vīrs, kurš visu mūžu Rainim un visiem citiem gribējis to labāko, bet viņa un Raiņa attiecībās iezadzies kāds nelāgs pārpratums. Būtu jāpēta atsevišķi, cik ļoti tas atbildis patiesībai, bet skaidrs, ka Raiņa – Stučkas attiecības septiņdesmito gadu okupantu cenzūra pucējusi īpaši cītīgi. Kāpēc tā? Atkāpe:
1918. gadā Pēteris Stučka kļuva par Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības vadītāju. Viņš vadījis sarkano teroru Latvijā, turklāt īstenojis to ar krietni lielāku intensitāti nekā tas tolaik noticis Krievijā. Sapņojis par komunistu revolūciju Latvijā un nosodījis PSRS stratēģiju nevis uzreiz pievienot Latviju Padomju savienībai, bet vispirms dibināt atsevišķu Latvijas PSR. Atgādināšu, ka Tērbatas ielu no 1955. gada līdz 1990. sauca par Pētera Stučkas ielu. Vai ielu tā sauktu arī, ja Stučka nebūtu paspējis atstiepties 1932. gadā pirms Staļina pretlatviešu represijām 1937. gadā? Paveicās draņķim.
Rainis savos politiskajos uzskatos bijis nesamierināmi sociāldemokrātisks. Atgriežoties no Šveices Latvijā, vispirms bučojis sarkano, pēc tam sarkanbaltsarkano karogu. Grūti saprast, cik ļoti viņš ticējis komunismam, bet noteikti bijis par nacionālu Latvijas valsti un proletariātu. Viņa attieksme pret PSRS bijusi, visticamāk, piesardzīga. Pēc Slobodskas gadiem Rainis Krievijā vai PSRS vairs nav bijis.
Atgriežoties pie Raiņa biogrāfijas, pēc izsūtījuma gadiem viņš 1903. atgriezies Latvijā. Ar savām revolucionārajām dzejām viņš absolūti precīzi trāpījis īstajā laikā. Tajos gados aktīva ir cara cenzūra, kurai neiet cauri viss, ko rakstnieki vai dzejnieki rada. Tomēr daļa Raiņa daiļrades cenzūrai izsprūk cauri, par ko paldies arī Rūdolfam Blaumanim.
1905. gadā Rainis aktīvi atbalsta revolucionāros procesus. Kad Jānis saprot, ka labi nebūs, viņš sakravā mantas un ar viltotu pasi aizlaižas uz Šveici. Viņam seko Aspazija.
Šveicē viņi pavada garus 15 gadus. Eksistences līdzekļus abi ar Aspaziju tāpat kā agrāk nodrošina ar tulkošanu, dzejoļu un lugu rakstīšanu. Grūti ir kara gadi, kad Raiņa lugas nevienam nav vajadzīgas. Attiecības ar Elzu pakāpeniski pasliktinās un viņi mēdz dzīvot atsevišķi viens no otra.
Šajā laikā Rainis, šķiet, veido sev sapni par Latviju kā laimes zemi. Pirmā pasaules kara laikā Rainim top ļoti nacionāli dzejoļi. Arī tie trāpa mērķī ar fenomenālu precizitāti.
Pēc atgriešanās no trimdas viņš, sastopoties ar realitāti, pamazām sāpīgi viļas. Izrādās, buržuāziskajā Latvijā viņa revolucionāro patiesību daudzi nenovērtē. Jānis pat apsver domu par pārvākšanos uz dzīvi citā valstī.
Kopumā par buržuāzisko Latviju un tās attieksmi pret komunistiem rakstīts ļoti komunistiskā garā. Saprotu, ka citādi diez vai varēja, bet rezultātu lasīt ir visai nepatīkami. Jo vairāk mani mulsina, ka Jāņa Kalniņa Auseklis bija ļoti nacionāls.
Mani samulsināja grāmatā aprakstītie 1921. gada notikumi. Pirmajā maijā policisti esot šāvuši uz miermīlīgo proletariātu demonstrācijas laikā. Ieviests kara stāvoklis un pēc dažām dienām vismaz viens no komunistiem lauka tiesā nošauts. Tikai Raiņa iejaukšanās esot paglābusi no nošaušanas vēl kādu revolucionāru, bet ne jau visus viņš spējis paglābt. Man tādi revolucionāri notikumi bija pilnīgs jaunums un sāku meklēt papildus informāciju. Par kara stāvokli un nošauto komunistu neko neatradu, bet mītiņš nudien bijis. Tajā no tribīnes aicināts jebkādiem līdzekļiem likvidēt demokrātisko Latviju un dibināt (atjaunot?) Latvijas PSR. Policisti uz to nav varējuši nereaģēt. Tad nu demonstranti sākuši šaudīties un centušies atbruņot, iespējams, arī nogalināt policistus. Tie par atbildi šāvuši gaisā.
Latvijas laikā Rainis aizraujas ar politiku, bet viņam kā bezkompromisu principiālam cīnītājam tā nav piemērota. Turklāt Jānis ātri apvainojas un ir ļoti ļaunatminīgs. Neskatoties uz to visu, Rainis kļūst gan par Nacionālā teātra direktoru, gan Izglītības ministru. Šķiet, Rainim nav šaubu, ka viņš to ir pelnījis, bet skaidrs arī, ka šie amati nav viņam piemēroti. Mūsdienās Raini sauktu par politisku ielikteni. Diez vai viņš pats to saprata.
Par Rainim “pienākošos” valsts prezidenta amatu grāmatā nekas nav rakstīts, arī par virzīšanu Nobela prēmijai nekā daudz nav.
Pēdējos dzīves gados Rainis strādājis steigā un viņa tā laika darbi nav kļuvuši populāri, par ko dzejnieks pārdzīvojis. Tomēr šķiet, ka vainu sevī viņš nav meklējis. Nē, viņš ir bijis pārāks par laika biedriem, par sīkmanīgo laikmetu! Viņa idejas ir lielas un nesaprastas! Ak, viņš varētu tik ļoti daudz strādāt, sevi nemaz, nemaz nežēlojot, ja tikai būtu pieprasījums!
“Ja tikai būtu pieprasījums” ir ļoti zīmīga Raini raksturojoša vēlme. Rainis ir no cilvēkiem, kuri bez atzinības saņemšanas un regulāra pamudinājuma rakstīt, visticamāk, neuzrakstītu it neko. Nav brīnums, ka vecumdienās viņš aizraujas ar Olgu Kligeri, kura ļoti ciena dzejnieku. Viņu vecuma starpība ir 33 gadi. Nekā pikanta gan grāmatā nav un šķiet arī, ka autors par viņu attiecībām centies izteikties ļoti piesardzīgi. Savstarpēja draudzība ir turpinājusies līdz pat Raiņa pēdējai elpai, bet kopdzīvi ar Raini un Aspaziju Olga vienubrīd pārtraukusi pati pēc savas iniciatīvas.
Kopumā darbs ir garš un sarežģīts. Vietām interesants, vietām ne tik ļoti. Daudzas reizes aizmigu ar grāmatu rokās. Lasīju dažbrīd ar piespiešanos, bet nebija domas par grāmatas likšanu malā. Tiesa, ja grāmatas eksemplārs nebūtu ar atdošanas termiņu bibliotēkā, varbūt tas iegultos plauktā puslasīts.
Vietām Raiņa vārdi un rīcība aprakstīti ārkartīgi ticami. Bet tad mainās nodaļa vai tēma un atkal vairs nevar saprast, cik patiesības ir lasītajā. Neinteresanti bija lasīt par partijas lietām un nesaprotamām intrigām ar Jāni Jansonu, Pēteri Stučku un citiem. Brīžiem kaitināja Raiņa tēlainais runas veids un pārmērīgā nosliece visus pamācīt. Man droši vien būtu interesanti parunāties ar Raini, lai noskaidrotu pamatu viņa nesatricināmajai ticībai sociāldemokrātijai, bet pieļauju, ka tādā hipotētiskā sarunā Rainis nemaz nespētu racionāli pamatot savu viedokli.
Saprotu, ka Rainis iestājies par nacionālu valsti, par proletariātu un visbeidzot par nacionālu domstarpību pārvarēšanu. Tas ir ļoti sarežģīts komplekts un man nudien nav skaidrs, kā precīzāk Rainis to iztēlojies. Varbūt viņš nemaz nav bijis tik apmāts kā dažbrīd liekas.
Jāatzīst, ka tomēr nespēju ieteikt kādam lasīt šo Jāņa Kalniņa grāmatu, ja vien viņu nevada literārpētnieciski nolūki. Tajā slēpjas grūti nokasāms okupācijas gadu uzslāņojums. Var jau apbruņoties ar periodika.lv un citiem vēsturiskiem informācijas avotiem, bet, ja tie rūpīgi jāstudē, lai nonāktu pie kaut cik objektīvāka skata, tad vai grāmatai ir liela jēga? Lūk, nezinu.
Subjektīvais baudījums 7/10.
Ja nav lasīts, iesaku izlasīt Roalda Dobrovenska “Rainis un viņa brāļi”!
Nav lasīts, bet jūtu, ka uz kādu brīdi man no Raiņa nepieciešams atpūsties 🙂
Būs jāizlasa, izklausās spilgti!