Skip to content

Jānis Kalniņš – Andrejs Pumpurs

Ko es zinu par Andreju Pumpuru? Vienīgi to, ka viņš ir Lāčplēša autors. Vai ar to pietiek, lai būtu interesanti lasīt biogrāfisku romānu par viņu? Manuprāt, īsti nē, bet, ja autors ir Jānis Kalniņš, tad gan.

Diez vai šai 1972. gadā izdotajai grāmatai vēl būs daudz lasītāju, tāpēc atļaušos grāmatas saturu pārstāstīt.

Kā jauns puisis Pumpurs palīdz dzīt plostus pa Daugavu. Atnāk kāds nepazīstams vīrs ar lūgumu palīdzēt sastādīt sūdzības rakstu ķeizaram. Andrejs ir gatavs palīdzēt, bet citi plostotāji sabīstas un nekas nesanāk. Vai tā ir pareizi, Andrejam nav skaidrs.

Jaunais Pumpurs nav nekāds lauku darbu strādātājs. Viņš grib strādāt par mērnieku. Lai mērķi īstenotu, viņam jākļūst par mērnieka mācekli, tikai mērnieks apmācības procesā nav ieinteresēts. 16 gadus vecajam Andrejam tiek tikai melnie darbi, iztīrīt stigas un krūmus. Ziemā, kad mērniecības darbi nenotiek, barons viņu norīko par palīgu muižas galdniekam.

Vislabprātāk Andrejs laiku pavada krogā. Tur var vērot ļaužu raibumu un apbrīnot svešus ļaudis. Nelaime tikai, ka viņam maksā tik maz, ka krodziniekam pa laikam nākas piepalīdzēt, lai viņu kā nelietderi no kroga neizraida.

Piebalgā Pumpurs iepazīstas ar skolmeistara Rātmindera meitu Līzi un sāk rakstīt pirmos dzejoļus un dziesmiņas. Līze dzejniekam patīk ļoti, ļoti, bet viņa pret Andreju nav tik atsaucīga kā viņam gribētos. Pret abu jauniešu tuvošanos ir arī iecerētās vecāki, kas negrib redzēt līgavaini bez turības.

Andrejs Pumpurs sadraudzējas ar skolotāju Matīsu Kaudzīti, dakteri Jurjānu, vēlāk arī ar Miķeli Krogzemu jeb Ausekli un citiem jaunlatviešiem. Viņi mēdz pulcēties skolā un spriest par latviešu garīgās izaugsmes veicināšanu. Tas diez ko nepatīk skolas kungam un vēl vairāk vācu mācītājam. Viņi vienojas uzvest lugu un to arī izdara par spīti bailēm no vācu mācītāja un skolas kunga.

Mērniecībai Pumpurs atmet ar roku un dodas uz Jumurdu strādāt par muižas pārvaldnieku. 1873. gadā notiek pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki. Uz tiem dodas arī dzejnieks. Bieži viņam sanāk laiku pavadīt kopā ar jaunu meiteni vārdā Ede, kurai Andrejs acīmredzami patīk. Pēc Rīgas brauciena Gobu Ede Pumpuru nespēj aizmirst. Viņas vecākiem tas nepaliek nemanīts. Diemžēl viņi jau paspējuši noskatīt Edei turīgāku līgavaini un ar pliko mērnieku nav mierā.

Dziesmu svētkos kāds no rīdziniekiem Andrejam apsolījis darbu, ja tikai viņš pārceltos uz Rīgu. Un tā 31 gada vecumā Pumpurs paļāvīgi pārceļas uz Rīgu. Tur darba solītājs Tomsona kungs, mazliet apmulsis, tomēr tur solījumu un iekārto Andreju savā trūcīgajā kaulu miltu fabrikā par direktoru. Darbs fabrikā izrādās visai nepatīkams, jo turienes smaku, šķiet, nomazgāt nav iespējams. Arī samaksa ir maza, turklāt Andrejs nespēj izturēt, ka strādniekiem, apstākļu spiests, Tomsons samazina algu, bet viņam nē. Galu galā Pumpurs vienojas, ka viņam maksās tikai tad, kad viņš būs ko padarījis.

No kā dzejnieks tālāk pārtiek, īsti nav skaidrs. It kā pa laikam viņš kaut ko raksta, bet lielākoties viņam nav iedvesmas. Viņa darbi, šķiet, īsti nav vajadzīgi. Tā viņš kādu dienu saņem drosmi un dodas uz Gobu mājām Edes vecākiem lūgt meitas roku. Viņam to neatsaka. Bet nekādu atbalstu vecāki viņiem nesniegšot, jo Ede nav cienījusi un svētu turējusi vecāku gribu.

Kādu vakaru pie Pumpura pienāk Šancbergs no Piebalgas un jautā, vai Andrejs negribot nopelnīt kādu kapeiku. Esot jāsacer apsveikuma dziesmiņa meitenei. To Andrejs var, tikai izrādās, ka sveicamā esot Līze Rātmindere. Nu, nekas, tā jau ir pagātne, Andrejs saka un ķeras pie lietas. Bet izrādās, ka Šancbergs, nevienu nebrīdinot, licis iespiest dziesmiņu “Baltijas vēstnesī”, norādot arī tā autoru. Muļķīgi sanācis, jo to noteikti pamanīs arī viņa līgava.

Tā arī notiek. Ede ļoti pārdzīvo šo dziesmiņu. Andrejs saprot, ka labi nav, un izdomā, ka pienācis laiks runāt par kāzām. Pēc dažām dienām Andrejs ar un Edi un Gobām vienojas par kāzām.

Kad precības sarīkotas, izrādās, ka tajās ieradusies arī Rātminderu Līze. Un kaut kā gadās, ka Andrejs ar Līzi dejo daudz biežāk nekā pats ar savu sievu. Ede to rūgti pārdzīvo, citi brīnās, Nav skaidrs, vai jaunais vīrs pats saprot, ko citiem nodara ar savu rīcību, bet neviens laimīgāks nekļūst, arī Līze nē.

Pumpurs uzsāk strādāt Tomsona lauksaimniekiem paredzētās avīzes redakcijā. Naudas trūkst, darba daudz, prieka maz. Tā Pumpurs vienojas ar Baltijas vēstneša vadītāju Dīriķi par kopīgas grāmatu bodes atvēršanu. Abi iegulda savus līdzekļus, paaicina Pumpura māsu par pārdevēju un ver bodi vaļā. Tikai viena nelaime. Pircēji nenāk. Pumpuru ģimene kļūst aizvien trūcīgāka, turklāt maija vidū piedzimst dēls. Andrejs lūdz sievastēvu aizdot naudu, bet saņem atteikumu. Galu galā dzejnieks aizbrauc atpakaļ uz Rīgu, bet Ede ar dēliņu paliek pie vecākiem.

Izeju neredzēdams, Andrejs aizņēmas naudu no māsas pirmās algas un, nevienam neko nesakot, pamet Rīgu un dodas uz Maskavu. Tobrīd viņam ir 34 gadi un kopš kāzām bija pagājis vien gads.

Pumpurs krievu valodu gandrīz nav pratis, līdz ar to stipri nācies paļauties uz turienes latviešu palīdzību. Tomēr darbā viņu iekārtot nav izdevies. Trūkuma spiests, Pumpurs izvēlas kļūt par kara algotni un doties uz Serbiju, kur notiek karš ar turkiem.

Serbijā Pumpuram paveicas un, viņam ierodoties, tiek noslēgts pamiers. Tad Andrejs salīgst karot kopā ar melnkalniešiem, bet pārdomā un atgriežas Krievijā. Odesā viņš mācās virsnieku skolā un viņam atkal nav naudas. Pumpurs vēstulēs lūdz finansiālu palīdzību sievai un Matīsam Kaudzītem. Edei naudas nav un no vecākiem to dabūt nevar, tāpēc pārdod savas rotaslietas un naudu nosūta Andrejam.

Dažus gadus kalpojis armijā Krimā, 1880. gadā 39 gadu vecumā Andrejs Pumpurs atgriežas dienēt Rīgā. Ede ar dēlu pārceļas dzīvot uz Rīgu.

1881. gada decembrī uz safabricētas sūdzības pamata tiek apsūdzēts dienesta biedrs virsnieks Aizups par it kā slepenas, revolucionāras, pret vāciešiem noskaņotas biedrības organizēšanu. Šīs lietas sakarā pie Pumpura notiek kratīšana. Tiesas prāvā virsnieks tiek attaisnots. Iespējams, tāpēc, ka muļķīgi izskatītos revolucionāru grupa – cara armijnieki. Bet, lai likvidētu jebkādus iespējamos aizdomīgas biedrošanās iedīgļus, virsniekus aizsūta dienēt katru uz savu pusi. Pumpurs nonāk Cēsīs.

Vēl pēc pāris gadiem Andreju Pumpuru nosūta uz Tērbatu. Edei nemitīgā ceļošana ir apnikusi un gribas pašai savas mājas. Pumpurs Tērbatā aizstaigā līdz studentu korporācijai “Lettonia” un saprot, ka ar vieglprātīgajiem studentiem īsti kopīgas valodas viņam nebūs. Andrejs apņemas pabeigt sen iecerēto un iesākto “Lāčplēsi”.

Grūtā darbā Pumpuram izdodas pabeigt “Lāčplēsi”. Kad viņam jautā par nākošo darbu rakstīšanu, Andrejs atsaka, ka rakstīt varbūt ir beidzis. “Lāčplēsis” tiek dažādi apspriests, bet tā autoram nav sajūtas, ka tiek runāts par saturu. Viņam šķiet, ka “Lāčplēsis” novietojams kā senatnes piemineklis muzejā un Lāčplēša cīņa sen beigusies.

Visbeidzot Pumpuru ģimene pārbrauc uz Dvinsku. Andrejs strādā par ierēdni intendantūrā. Naudas ir gana, bērnu pulciņš arī pieaudzis līdz sešiem. Ir tikai viena nelaime – darbā Pumpurs spiests doties nemitīgos komandējumos. Ede prāto, ka, iespējams, viņš nemaz negrib daudz laika pavadīt kopā ar ģimeni. Mirst Pumpura vecākā meita, bet to Andrejs uzzina tikai, mājās pārbraucis, kad bēres jau garām.

Domājot par dzīves aizritēšanu, Pumpurs strādā pie savu rakstu darbu apkopošanas, iesāk arī jaunu darbu par zemnieku Kurzemē Napoleona kara laikā, bet spalva tek negribīgi.

Dienestā Andrejam ir mērķis nokalpot 25 gadus, lai tiktu pie paaugstinātās pensijas. Līdz tam palikuši vien pāris gadi. Kādu reizi, no Mandžūrijas atgriezies, reimatisms moka tik ļoti, ka nākas palikt Dvinskā. Pēc tam nākas braukt uz Rīgu gulēt slimnīcā. Ietaupītā nauda ātri iztērēta un izrādās, ka ne tikai reimatisms pie vainas. Andrejs sasirdzis ar sarkomu, ļaundabīgu kaulu audzēju un 1902. gadā viņa šīs zemes gaitas noslēdzas.

 

Kā no augstāk rakstītā varbūt var redzēt, viegli Pumpuram dzīvē nav gājis. Tāda “laimīgā” posma dzīvē viņam, šķiet, vispār nav bijis. Pagrūti saprast, vai tādu sajūtu vairāk nerada Jāņa Kalniņa stāstījums, bet, pat ja tā, tam noteikti ir pamats. Nezinot, kas tālāk Pumpura dzīvē noticis, lasīt bija interesanti. Vienīgi darba sākums un beigas ir īpaši tēlaini un manai gaumei pārlieku izstiepti. Tāpat vietām lasāmas “laikmeta nodevas”, te Pumpurs saskata paralēles starp Lāčplēsi un apspiestajiem strādniekiem, te latviešu nākotni saskata vienīgi kopā ar Krieviju un tā tālāk. Tieši tās Jāņa Kalniņa darba vērtību grauj visvairāk. Lai cik kvalitatīvs darbs nebūtu sanācis, nevar nejust, ka tā ir Andreja Pumpura dzīve komunisma laika interpretācijā. Var lasīt, bet lasītājam nav skaidrs, cik nopietni var uztvert prokrievisku uzskatu piedēvēšanu Pumpuram.

Subjektīvais baudījums 7/10.

1 thought on “Jānis Kalniņš – Andrejs Pumpurs”

Leave a Reply to Janīna Cancel reply

%d bloggers like this: