Pēdējās dienas visvairāk igauņus apskaužu par teātri. Konkrēti par NO99 un jo īpaši par projektu NO75 Unified Estonia Assembly. Pastāstīšu sīkāk.
Gadu pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām teātra NO99 vadītāji sasauca preses konferenci un paziņoja par politiskas partijas izveidi. Viņiem esot apnicis, ka politika, politiķuprāt, esot kas tāds, ar ko varot nodarboties tikai viņi un ka pārējie no tās neko nesajēdzot. Turklāt reālā vara Igaunijā ir tikai 10-15 cilvēkiem. NO99 komandai šī situācija esot apnikusi un tādēļ viņi dodas politikā. Vai kāds tajā brīdī viņus uztvēra sevišķi nopietni? Visticamāk, ka ne īpaši. Protams, masu mediji par šo aktivitāti ziņoja un tā bija TOP ziņa.
Bet tas bija tikai pats sākums. Visas tālākās NO99 darbības bija kā īstai partijai.
Tika sagatavoti un izstādīti vēlēšanu plakāti, ne par kripatu sliktāki kā ielās jau esošie citiem politiķiem. Tika izveidoti un publiskoti vēlēšanu rullīši. Populistiski, mazliet panaivi, varbūt padumji, bet caurmērā tādi paši kā visiem. Paralēli NO99 izveidoja un izplatīja klipus, kā pareizi jāorganizē (populistiskas) vēlēšanu kampaņas. Tas ir, kā apiet reklāmas tēriņu limitu, kas jādala vēlētājiem, kāpēc jāorganizē darbs ar jauniešiem utml. Viss tika realizēts apbrīnojami mērķtiecīgi un enerģiski. Un cilvēki pavilkās līdzi.
Par NO99 rakstīja avīzēs, to vadītājus aicināja uz intervijām. No politiķiem redzamā reakcija bija ierasti augstprātīga, viegli robežojoties ar paniku. Galvenais, ka neviens īsti nebija drošs, kas tas ir. Izrāde? Performance? Sociāls eksperiments? Vai patiešām īstas partijas dibināšana?
Projekta kulminācija pēc 44 dienām no preses konferences sasaukšanas bija partijas dibināšanas sapulce. Tā notika lielākajā Tallinas sporta hallē un to apmeklēja vairāk nekā 7500 cilvēku. Ar ko tas viss beidzās, var noskatīties filmā, kura veltīta šim projektam.
Es apbrīnoju gan projekta ideju, gan tā realizāciju. Būtībā tā ir milzīga avanatūra. Tomēr aktieri pie darba ķērās ar tādu entuziasmu, pašatdevi un rūpību, ka bija jābūt pilnīgi skaidram – šis ir vienreizējs projekts, kuru otrreiz atkārtot vairs nekad nevarēs. Tāpēc tas uzreiz ir jāizdara cik labi vien iespējams. Ja kaut viens aktieris šajā laikā būtu zem masīvā masu mediju un politiķu spiediena salūzis un izstāstījis “visu par projektu”, tas izgāztos.
Un, lai cik ļoti es gribētu redzēt ko līdzīgu Latvijā, ir skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Visiem jau tāpat būtu skaidrs, ka tas ir tikai igauņu projekta atdarinājums. Un vai teātra cilvēkiem Latvijā maz būtu drosme reāli iejaukties politikā?