Skip to content

Īsais stāsts par svīri

Svīre ir tāds neliels, jauks putniņš, kurš mēnešiem ilgi spēj nenolaisties uz zemes. Ķer kukaiņus, kurus gaisa plūsmas uznes augstu gaisā. Patlaban svīrēm sākas ligzdošanas sezona un tās sāk dēt olas.

Svīre. Attēls no http://stacija.org/zalo-varnu-buru-apsekosana/

Šodien pamanīju, ka pelēkā vārna uz asfalta sit svīrei pa muguru. Pieskrēju, aizbiedēju vārnu un paņēmu svīri rokās. Svīre no sākuma aktīvi brēca, centās man no rokām izlauzties. Aiznesu gabalu tālāk, prom no vārnas. Asinis svīrei nemanīju, tās tik un tā būtu man notraipījušas rokas. Noliku uz ceļmalas staba, bet svīre spēja tikai nolaisties zemē.

Vārna turpat vien bija. Kādu brīdi domāju, ko lai dara. Atstāt zemē būtu nolemt viņu vārnas knābja sakapāšanai. Bet ko citu? Izlēmu viņu ielikt auduma maisiņā ar cerību, ka pēc pāris stundu atpūtas viņa atgūs spēju lidot. Jo ārējus ievainojumus putnam neredzēju un zaudēt jau tāpat nebija ko.

Piezvanīju biedram no LOB pajautāt viedokli par situāciju. Viņš teica, ka daba ir daba un, ja svīre ir ievainota, tad vajadzēja vien viņu atstāt vārnai. Jāsaka, ka es tā būtu darījis daudz nedomājot, ja uzbrucējs būtu plēsīgais putns kā vanags vai pūce, kuriem svaiga gaļa ir pamatbarība. Bet vārnas tomēr ēd visu pēc kārtas.

Svīru gadījumā ir vēl viens ieteikums. Ja putns nav acīmredzami ievainots, bet nespēj pacelties no zemes, tad viņu jāpamet gaisā. Tas tāpēc, ka svīrēm kājiņas ir ļoti īsas un no līdzenas virsmas viņām pacelties ir grūti, savulaik bija uzskats, ka viņas to nemaz nespējot izdarīt. Šoreiz tas nelīdzēja un visas cerības uz putna atjēgšanos pēc divām stundām.

Kad laiks pagāja, izņēmu svīri no maisa, kura tāpat aktīvi pretojās, lai arī vairs nebrēca, un pametu divu metru augstumā. Putns nolidoja vien kādus 3-4 metrus. Atstāju turpat pie pludmales kāpām un devos prom. Teorētiski tādos gadījumos var doties pie veterinārārsta, bet reāli tur svīrei tikai palīdzētu doties uz viņsauli. Ja svīre nespēj palidot, viņa nespēj dzīvot.

Lai arī es lieliski zinu, ka plēsīgie putni ēd mazos un ka vispār dabā cits citu ēd un citādāk nemaz nevar būt, man par šo gadījumu ir mazliet žēl. Kad tu turi rokās tādu mazu, skaistu putniņu, paskaties viņa brūnajās acīs, jūti, kā tam dauzās sirds, cik ļoti viņš grib izlauzties tev no rokām un aizlidot prom, tad roka neceļas viņu atdot vārnai. Pat, ja tu saproti, ka tas ir jēdzīgākais, ko tu vispār vari iesākt. Droši vien ar laiku pie tā ir iespējams pierast.

1 thought on “Īsais stāsts par svīri”

  1. 🙁

    pēdējā laikā gan saskatījos visādus skatus no putnu kamerām, kur pūces un vanagi dod saviem mazuļiem dažādu putnu un grauzēju asiņainos, splavainos līķus, kur kovārnis ievoļī bezdelīgas ligzdā un apēd mazuļus utt utjp, baisi, bet taisnība jau ir, tā ir daba, un…vismaz neiet zudumā, bet tiek notiesāts.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *