Henriks Senkevičs – Quo Vadis

Quo Vadis latviski nozīmē “kur dodies?” Šajā grāmatā to saka augšāmcēlies Jēzus vēl dzīvajam apustulim Pēterim. Bet, kad sāku lasīt, man nebija nekādu aizdomu, ka šie svētie cilvēki tiks sastapti tik tieši. Nē, darbs sākās ar divu dižciltīgu romiešu dīkām dienas gaitām. Apbrīnoju autora iedziļināšanos Senās Romas sadzīves detaļās – cik vergu, kam paredzēti, kāda ir aptuvena augstmaņa dienas kārtība, pirts istabu nosaukumi, dažādi priekšmeti un tamlīdzīgi. Šīs Senās Romas raksturīgās iezīmes tiek nevis pakāpeniski uzskaitītas, bet gan blīvi iekļautas stāstījumā jau no paša sākuma. Ņemot vērā arī varoņu mazliet specifisko izteiksmes veidu (nejaušs teikums – Zvēru pie Hēlijas gaismas, ja dievišķīgais Parīds bijis tev līdzīgs, tad nav jābrīnās par Helenu!), lasīšana prasa zināmu iedziļināšanos un nevar teikumiem ātri pārskriet ar acīm pāri.

Kā izrādās, augstdzimušais Vinicijs sastapis Ligiju – bezgala apburošu jaunavu un aizgrābts stāsta par to savam onkulim Petronijam. Vecākais radinieks ir ļoti attapīgs un ātri izplāno, kā Vinicijs varētu pie Ligijas tikt. Diemžēl plāns nenostrādā kā iecerēts. Gan Vinicijs, gan Ligija ir spiesti apmeklēt ballīti pie cēzara Nērona. Gandrīz visi krietni piedzeras un nododas orģijām. Ligijai šķiet, ka Vinicijs, mēģinot viņu noskūpstīt, izturas nepieņemami nepiedienīgi un izlemj aizmukt. Tā arī notiek. Vinicijs Ligiju cītīgi meklē un ir spiests iepazīties ar viņas reliģiju – kristietību. Romāna darbība norisinās 63.-64. gadā un liela daļa notikumu un personāžu ņemti no vēstures, nevis izdomāti.

Kad biju izlasījis lielāko grāmatas daļu, dzīvesbiedrenei to raksturoju kā kristīgās ticības manifestu. Tas ir pārspīlēts spriedums, tomēr nav nemaz tik tālu no patiesības. No darba nav iespējams izņemt kristietību, saglabājot jēgpilnu stāstu. Pret reliģiju negatīvi noskaņotus cilvēkus tas varētu kaitināt. Tomēr es varu vienīgi ieteikt atvērt savu prātu un ļauties stāstam tādam, kāds tas ir uzrakstīts. Jā, kristietībai darbā ir liela nozīme un tā ir attēlota ļoti pozitīvi, bet autors to neuztiepj lasītājam kā vienīgo patiesību. Stāsts ir par cilvēkiem, kuru dzīves ticība ir būtiski izmainījusi. Principiāli novēršoties no tādiem stāstiem, lasītājs pats sevi intelektuāli apzog. Quo Vadis ir tik kvalitatīvi uzrakstīts, ka to ignorēt reliģiozu apsvērumu dēļ būtu tuvredzīgi.

Lai neslavētu vien, man arī jāatzīst, ka šis tas grāmatā tomēr vairāk piederētos teikai vai pasakai, nevis vēsturiskam romānam. Piemēram, neuzvarams spēkavīrs, apustuļu brīnumaina izvairīšanās no represijām vai Jēzus parādīšanās. Tas neko daudz netraucē, tomēr ticamības momentu nedaudz mazina.

Tikai, pabeidzis lasīt grāmatu, palūkojos, kad darbs ir tapis. Biju neviltoti pārsteigts. Man likās, ka jābūt sešdesmitajiem gadiem, bet izrādījās, ka tas pirmoreiz publicēts 1895.-1896. Arī Voldemāra Dzeltiņa 1935. gada tulkojums nešķita novecojis. Quo Vadis ir slavena grāmata un ir tapušas vairākas ekranizācijas pat tālajos 1901., 1913. un 1924. gados. 1913. gada filmu var pat noskatīties vikipēdijā.

Starp citu, var saskatīt paralēles starp Senās Romas impērijas norietu un to, kas darās Ukrainā. Cilvēkiem, kas seko ētiskām vērtībām, ir grūti aprakstāmas, bet ļoti reālas priekšrocības cīņā pret tiem, kam tādu vērtību nav.

Subjektīvais baudījums 8/10.