Skip to content

Haruki Murakami – Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi

Apnika izvēlēties kaut ko no mājās esošā, nolēmu aiziet uz bibliotēku un paņemt to, kas iekritīs acīs. Bet, ja nekas acīs neiekritīs, tad došos uz ārzemju daiļliteratūras plauktu, sameklēšu burtu M un palūkošos, vai nav kas nelasīts no Murakami. Acīs uzreiz nekas neiekrita un devos meklēt burtu M. Plauktā bija trīs Murakami grāmatas un lasījis nebiju nevienu. Bezkrāsu Cukuru nosaukums galīgi nevilināja, bet uz otrā vāka rakstītā anotācija šķita daudzsološa.

Cukuru (japāņa vārds) Tadzaki stāsts mani ievilka jau ar pirmajām lappusēm. Vidusskolas gados viņam bijusi neparasti tuva saikne ar četriem vienaudžiem – diviem puišiem un divām meitenēm. To pat nebūtu precīzi saukt par draudzību, tas bijis kas daudz vairāk. Tomēr kādu dienu visi četri izstūmuši Cukuru no sava pulciņa laukā. Bez paskaidrojumiem, jo viņš pats visu noteikti saprotot. Cukuru nesaprata, bet nespēja pajautāt.

Turpmāko pusgadu puisis domājis tikai par nāvi, bet pati tā nav atnākusi un neko aktīvu Tadzaki, lai to tuvinātu, nav darījis. Līdz 36 gadu vecumam dzelzceļa staciju projektētājam Cukuru Tadzaki bijušas vairākas attiecības, bet ne ilgstošas. Bijis arī jaunāks draugs, kurš kādudien neatvadoties pazudis no Cukuru dzīves.

Bet tad Cukuru iepazinies ar Saru. Šī mazliet vecākā sieviete, uzzinājusi par Cukuru agrāko draudzību un sajutusi tādu kā barjeru no puiša puses, mudināja viņu noskaidrot savas izstumšanas iemeslus. To tad Tadzaki arī dara.

Kāpēc Cukuru ir bezkrāsu? Tāpēc, ka visiem viņa draugiem uzvārdos ir kāda krāsa – balta, melna, zila un sarkana. Savukārt “Svētceļnieka gadi” ir Ferenca Lista trīs klavieru svītu komplekts, ko kādreiz draugu lokā bieži sanācis klausīties Baltās izpildījumā.

Noskaņa, kā jau Murakami – mierpilna, pieņemoša, viegli melanholiska un vietām nedaudz skumja. Man nesaprotamā veidā autoram izdodas stāstīt ļoti strukturēti, neradot lasītājā sajūtu, ka stāsts tiek virzīts. Lasot liekas, ka tā notiek, jo citādi notikt nemaz nevar. Visi varoņi ir inteliģenti, ko literatūrā nemaz tik bieži nevar sastapt. Stāsts ir dziļi izjusts, bet ne pārspīlēts. Ir daudz detaļu, kas apraksta apģērbu, istabas, auto, ķermeņa valodu, bet ne pārmērīgā skaitā. Nezinu, vai tā var salīdzināt, bet līdzīgi haiku lasīšanai šad tad ir jāiepauzē un jāapdomājas.

Lasīju un nevarēju atrauties. Nevis tā, ka notikumi ir uzkurināti un katrā nākošajā lappusē tūlīt būs atslēga, bet gan visnotaļ mierīgi un neatlaidīgi, pilnīgi nenovēršami. Es arī nesteidzos ar lasīšanas tempu, centos izbaudīt, cik spēju. Tuvāk beigām ar šausmām lūkojos, cik maz lappušu palicis. Beigas savā ziņā ir piepešas un varbūt pārāk negaidītas, bet šai grāmatai tādas arī piestāv.

Ne uz visām grāmatā uzdotajām mīklām tiek sniegtas atbildes un nevajag arī. Nezinu, kā šo grāmatu būtu varēts uzrakstīt vēl labāku. Subjektīvais baudījums 10/10.

2 thoughts on “Haruki Murakami – Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi”

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #245 (07.04.-13.04.) | BALTAIS RUNCIS

  2. Pingback: Stacijas astotais gads – Stacija

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *