Skip to content

Grāmata – Zem Muhameda palmas

2016. gadā tika izdota Lato Lapsas grāmata “Zem Muhameda bārdas”. Tā bija par islamu un valstīm, kuras šī reliģija ietekmē. “Zem Muhameda palmas” zināmā mērā ir šīs grāmatas turpinājums. Kāpēc rakstu “zināmā mērā”? Tāpēc, ka par islamu un Muhamedu šoreiz ir pavisam maz, īpaši, ja salīdzina ar pirmo grāmatu. Grāmata “Zem Muhameda palmas” ir par vairākām Āfrikas ziemeļu puses valstīm, par cilvēkiem, kuri tajās dzīvo, un tuksnesi. Islams šajās teritorijās netiek piekopts tik stingri kā Tuvajos Austrumos.

Ar sarkanu apvilktas grāmatā apskatītās valstis.

Īsi iepazīstināšu ar katru nodaļu.

Sāls vilinājums ir par sāls ieguvi Mali. Tas ir smags roku darbs, kā autors uzsver – ārkārtīgi smagos apstākļos. Viņi dzīvo sāls būdās, rok sāli, ēd sāļu barību, dzer sāļu ūdeni, elpo sāļu gaisu un, kad izlaiž garu, arī apbedīti tiek sālī. Izrādās, ir dažādu veidu sāls. Tā transportēšanai joprojām mēdz izmantot kamieļu karavānas. Vienai no tām autors devies līdzi uz četrām dienām.

Zelta pilsētas nolemtība stāsta par Timbuktu, kādreiz leģendārāko un noslēpumaināko pilsētu pasaulē. Mali ieguva daudz zelta un Timbuktu savos pirmsākumos bija izdevīgā vietā esoša oāze un tranzīta punkts. Ar laiku tā kļuvusi par plaukstošu pilsētu, bet iebrukumu, dabas stihiju un epidēmiju rezultātā astoņpadsmitajā gadsimtā tā zaudējusi trīs ceturtdaļas iedzīvotāju. Tagadējai Timbuktu, šķiet, gadu desmiti ir skaitīti.

Lepnie un kašķīgie tuksneša zilie vīri ir par zilā tērptajiem tuksneša ļaudīm – tuaregiem. Tējas gatavošana viņiem ir ļoti nopietna, cik var spriest, teju meditatīva nodarbe. Interesanti, ka tuaregu sievietes divdesmitā gadsimta sākumā bija daudz svabadākas nekā vidusmēra Rietumeiropas sievietes. Vēsturiski tuaregi klīduši ar saviem ganāmpulkiem, meklējot ganības, pa Sahāras tuksneša milzīgo teritoriju. Tagad tas vairs tā nav iespējams, jo tuksnesi sadala stingras valstu robežas. Pie savas valsts tuaregi netika.

Smiltis, vējš, saule un kauli stāsta par tuksnesi. Autors dodas uz dinozauru kapsētu, tas ir, vietu, kur bieži sastopami dinozauru zobi un kauli. Viņu ar pavadoņiem pārsteidz smilšu vētra, kā rezultātā vairs nedarbojas transportlīdzekļi. Mobilo sakaru nav, ūdens krājumu arī nē. Autors pastāsta, ar kādiem simptomiem šādās situācijas tuvojas nāve. Viņš pats no tik bēdīga likteņa izvairās, bet nebūt ne tik viegli.

Tuksnešu tuksnesis un tā sirds vēsta par tuaregu pilsētu Agadesu Nigērā un Teneras tuksnesi, kas ir Francijas lieluma tuksnesis Sahāras tuksnesī.

Nāves bundzinieks un bēniņu renovētājs par kāpu staigāšanām, vēju un smiltīm. Par Aravanu – vēl apdzīvotu futbollaukuma lieluma pilsētu, kuru drīzumā tuksnesis pilnīgi pārņems savā varā.

Tie tur jokainie, no Sīriusa – par Dogonu zemi Mali vidienē. Tur dzīvo tauta ar sevišķi bagātu mitoloģiju. Vietējiem ir neparasti precīzas zināšanas par Sīriusu, no kura paši it kā esot cēlušies, vai vismaz uzņēmuši kontaktus ar turieniešiem. Pastāstīts arī par fulaniem un vodaabēm, kā arī vietējās ekosistēmas iznīcināšanu mūsdienās.

Māla maģija ir par vietējo dzīvi Nigēras upes krastos un islamu Mali. (..) džihādistu organizācijas valsts ziemeļos ar saviem finansiālajiem resursiem un vēlmi kaut jel ko darīt izrādījās nopietnākais un stabilākais darba devējs – vienīgais, kas bija gatavs dot jaunatnei kādas iespējas, perspektīvas, kaut kādu dzīves jēgu.

Nabaga marokānis starp divi pasaulēm aprakstītas slavenākās Marokas pilsētas un paši multikulturālie marokāņi. Maroka ir tāds kā Āfrikas veiksmes stāsts, tomēr daudz kas mainījies pēc 2003. un 2004. gada terora aktiem. Visšokētākie bija paši marokāņi, kuri visā nopietnībā sev jautāja – klau, kas gan ir noticis ar mums, mierīgajiem, pieklājīgajiem, rāmajiem cilvēkiem?

Dzimuši brīvībai un kārtīgam dumpim stāsta par berberiem Rifa kalnos, kuri nodarbojas ar marihuānas audzēšanu, un jau gadu desmitiem ģeopolitiskas neskaidrības statusā esošo Rietumsahāru, kuras lielākā daļa ir ārpusniekam nepieejama.

Mauru zemē autors pastāsta, kā pareizi (tas ir, ne tā kā viņš) braukt ar pasaulē garāko vilcienu, kuram esot arī divi vai trīs pasažieru vagoni. Mauritānijas galvaspilsēta Nuakšota esot viena no pasaules visnabadzīgākajām galvaspilsētām. Var uzzināt, kā eiropieši visu salaiduši dēlī, vairākās vietās ar dziļurbumiem nodrošinot vietējiem trūkstošo ūdeni.

Zeme, kurā pravieti pielūdz visvairāk – tieši tāda ir oficiālā Sudānas ideoloģija. Nodaļa vēsta par sūfistiem, dervišiem un citiem interesantiem cilvēkiem Sudānā. Dažādība ir ļoti liela un Dienvidsudānas atdalīšanās nav bijis liels pārsteigums.

Arabizēšana faraonu manierē un citas šausmas ir par migrējošu arābu cilti rašaidas, bedžas cilts pārstāvjiem, arabizētiem afrikāņiem bagarām, viņu dzīvesveidu, sieviešu apgraizīšanas praksi un kosmētiskajām operācijām afrikāņu stilā.

Papildinājums pasaules dibencaurumu kolekcijai rakstīts par daudzajām Sudānas piramīdām un ar atkritumiem bagātajai Hartūmas pilsētai, kurā mīt itin lādzīgi un jauki cilvēki.

Beidzot jūs sapratīsiet, ko tie melnie ņemas pa Dārfūru. Dārfūrā autors netiek, jo neviens viņu uz turieni nespēj aizvest, valdība neļauj un ceļā ir pārāk daudz kontrolposteņu. Tāpēc nodaļa ir stāsts par kariem, kariņiem un pat rasismu un genocīdu Sudānā un Dienvidsudānā. Nekas nav beidzies arī šobaltdien. (..) Un arī nevar beigties – neraugoties uz slaktiņiem, cilvēku kļūst tikai vairāk, bet ūdens un izmantojamas zemes – aizvien mazāk.

Pasaules baisākais režīms vai itāliešu mazā, baltā Āfrika? stāsta par Eritreju un tās vietējiem iedzīvotājiem. Tajā valda bezgala liela nabadzība, bet pasaules baisāko režīmu kaut kā nemana. Vietējie iedzīvotāji ir laipni gan pret iebraucēju, gan savā starpā.

Tumšādainajā Padomju Savienībā joprojām ir par Eritreju, šoreiz arī ārpus tās galvaspilsētas. Satiktie cilvēki gan stāsta, ka Eritreja, salīdzinot ar Ziemeļkoreju, ir brīva valsts. Ja grib, tad var arī aizbraukt no valsts, protams, ja vien ir uz kurieni doties. Tomēr vietējie no armijniekiem paniski baidās.

Kad cīņa ir galā, bet karš nebeidzas. Autors veic nelegālu braucienu uz aizliegto Afabetu, kur gan neko īpašu neievēro, toties satiek vietējo, kurš pastāsta par Eritrejas neseno karu ar Etiopiju. (..) arvien vairāk etiopiešu bija (ir) gatavi piekrist vilinošajai tēzei, ka “četru miljonu nācija nevar liegt pieeju jūrai septiņdesmit miljonu nācijai”, un bija (ir) tikai un vienīgi laika jautājums, kad viņi sagribēs šo pārliecību īstenot.

Visbeidzot seko pēcvārds, kurā autors īsi apkopo savus iespaidus, pēcpēcvārds par vietvārdu rakstību, praktiski padomi ceļotājiem, literatūras saraksts un labi daudz fotoattēlu, kuros visbiežāk redzami apskatīto valstu vietējie iedzīvotāji.

 

Šī bija devītā Lato Lapsas ceļojumu grāmata, kuru esmu izlasījis, un vairāk to, cik man zināms, nemaz nav. Domāju, ka šī ir viena no labākajām, nodaļas ir sabalansētas, nav jūtamas ievērojamas disproporcijas par labu vai sliktu kādai no valstīm. Ir vienojošs elements – tuksnesis. Šķiet, ka autors savu stilu ir izkopis līdz teju pilnībai.

Izskatās, ka autoram sevišķi simpātiskas šķiet nelielas tautas un dažādi dumpinieki, jo viņš tiem pievērsis salīdzinoši daudz uzmanības. Aizkustinošākās nodaļas ir par Eritreju, kas ir mazākā valsts no apskatītajām. Autors nekautrējas veltīt skarbus un politnekorektus vārdus dažādām nejēdzībām, tomēr viņš neuzspiež savu viedokli. Lasītājam ir pašam jāiedziļinās grāmatā aprakstītajos apstākļos, lai saprastu, kāpēc tur mītošie cilvēki kļuvuši tādi, kādi tie ir. Pats šad un tad ķēros pie interneta, lai pameklētu vairāk informācijas par grāmatā rakstīto.

Jāatzīst, ka grāmatas radīto pēcsajūtu nevar raksturot kā priecīgu. Apskatīto valstu iedzīvotāji senos laikos sadzīvojuši gan ar tuksnesi, gan vairāk vai mazāk ar saviem kaimiņiem, bet laiki mainījušies. Rietumeiropieši ir iejaukušies afrikāņu dzīves kārtībā, centušies to iekārtot pēc sava prāta un daudz ko sabojājuši. Piemēram, diez vai tuksnesis izplestos tik strauji, ja nebūtu realizēta daudz intensīvāka zemkopība un koki tuksneša malā būtu atstāti augam.

Interesanti, ka grāmata pamatā ir par cilvēkiem, bet par sevi un savām gaitām autors raksta visai skopi. Arī savas emocijas autors apraksta reti, tāpēc tām nevar izsekot un lasītājs brīžiem var tikt pārsteigts. Jāatzīst gan, ka autora  personības neizcelšana piederas pie kopējā grāmatas stila. Tomēr būtu interesanti uzzināt mazliet vairāk, piemēram, vai valstis apceļotas vienā paņēmienā, cik laika tas prasījis, kādas bijušas lielākās grūtības, kur bijis visbailīgāk utml. Ja autors kādreiz gribēs padalīties ar savām atziņām par cilvēkiem pasaulē kopumā, ņemot vērā viņa ceļošanas pieredzi, tām vajadzētu būt ļoti interesantām.

Grāmata sevišķi patiks tiem, kurus interesē kā Sahāras tuksnesī vai netālu no tā dzīvo citi cilvēki un kāpēc tieši tā.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *