Skip to content

Grāmata – Pēterbaznīca deg

Ata Freināta darbs Pēterbaznīca deg ir ar diezgan interesantu vēsturi. Tā esot rakstīta sveces gaismā telpā ar dēļiem aiznaglotu logu. Pēc apmēram 60 gadiem tās manuskripts 21 burtnīcā un sešās kladēs nonācis pie Andra Kolberga, kurš tad pūlējies vietām padzisušo un grūti salasāmo rokrakstu saburtot, savest kārtībā teikumus un galu galā publicēt.

Grāmatā aprakstīts laiks starp 1941. un 1944. gadu, īpaši pakavējoties pie Vecrīgas degšanas. Grāmatas autors 1941. gadā bijis 59 gadus vecs, tāpēc mobilizācija uz Vāciju viņam draudējusi vienīgi pēdējās vāciešu valdīšanas dienās, kad ņēmuši visus, kam vien ir abas rokas un kājas.

Šausmīgu notikumu grāmatā ir diezgan daudz, bet autors tos apraksta visai neemocionāli. Freināts vairāk mīl pakavēties pie jokiem un jautriem dialogiem. Brīžiem tas šķiet mazliet dīvaini. Bet, iespējams, tā tajā laikā vajadzēja. Manuskripts tomēr tapis 1944.-1945. gadā, kad vajadzēja saņemties, būt stipram, lai izdzīvotu un lieki neļauties emocijām.

No Ata Freināta rakstītā izriet, ka Vecrīgas postījumi būtu bijuši daudz mazāki, ja krievi, bēgot no Rīgas, nebūtu pievākuši katru kustošos ugunsdzēsības spēkratu ar visiem šoferiem. Arī 1944. gadā Vecrīga būtu daudz vieglāk tikusi cauri, ja krievi būtu ļāvuši brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem doties uz Vecrīgu.

Grāmatas beigās Andris Kolbergs ievietojis savu stāstu Rātsnams, kā arī pēcvārdu. Kolbergs ilgi pūlējies noskaidrot, kāpēc tieši Vecrīga izpostīta, jo tādas viennozīmīgas atbildes nav. Okupācijas gados stāstīja par nacistiskajiem vāciešiem, kaut vai tāpēc, ka citu politiski pieņemamu versiju nemaz nevarēja būt. Tomēr vāciešiem bijis stingri piekodināts Rīgai postījumus nenodarīt. Galu galā Andris Kolbergs nonācis pie secinājuma, ka notikusi divu PSRS spēku savstarpēja sadursme. Daugava ir plata, viens otru nav atpazinuši un sākusies nikna apšaude. Tā beigusies ar Pārdaugavas pusē esošo atkāpšanos un pārcelšanos pāri Daugavai pie Bolderājas. Iespējams, viņi tā arī nekad neuzzināja, ka apšaudījuši savējos.

Te arī pamācošs citātiņš.

Septembra sākumā kādu dienu atkal kauca sirēnas. Vienu krievu lidmašīnu notrieca virs Daugavas, un tā degdama iekrita upē, bet otra bēgot paguva nosviest pāris bumbu Maskavas priekšpilsētā Krasnaja Gorkas tirgū, nositot kādus 30 vai cik tur tirdzinieku. Kā tika runāts, tirdzinieki, kas tajā pilsētas daļā vairums ir krievi, lidmašīnai parādoties, skandējuši “Eķi naši!” un priecīgi mājuši ar rokām. Tieši tajā pat brīdī “naši” tos nosituši.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *