Grāmata – One Day in the Life of Ivan Denisovich

Diezgan sen gribēju izlasīt šo slaveno Aleksandra Solžeņicina darbu. Bet bibliotēkā tā nebija. Kad meklēju, kur to var atrast, secināju, ka nevienā no Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēm šis darbs latviešu valodā nav pieejams. Jādomā, nav ticis pārtulkots.

Nekritu izmisumā, bet sameklēju grāmatu internetā krieviski. Nomocīju divas rindkopas un sapratu, ka tik daudz laika šai grāmatai veltīt nevēlos. Sameklēju izdevumu angļu valodā, tiesa, ar skanēšanai raksturīgām kļūdām. Pārlasīju arī tās divas rindkopas un sapratu, ka domu oriģinālvalodā pat ar vārdnīcas palīdzību neesmu spējis pareizi uztvert. Bēdīga atklāsme, bet neko darīt. Lasīju tālāk angliski datorā pa mazam gabaliņam, kad sanāca brīvāks brīdis. Tā kā grāmata ir samērā īsa, tad izlasīju diezgan ātri.

Ivans Deņisovičs ir gulagā ieslodzītais. Tiek aprakstīta viena diena viņa dzīvē. Kā Ivans no rīta piecēlies, devies pie ārsta, kurš viņu atraidījis. Tad Ivans ar biedriem devies strādāt -17 grādu aukstumā. Tiek aprakstīts trūcīgais apģērbs, problēmas ar apaviem, darba instrumentiem. Galvenā rūpe tādā aukstumā ir sasildīties. Tutklāt tas jāpaveic tā, lai sargiem spētu atskaitīties par veiktajiem darbiem. Tā ir ieslodzīto grupas vadītāja bēda. Labs grupas vadītājs ir vērtīgāks par zeltu. Jo grupa par darbu izpildi atskaitās un tiek sodīta kopīgi. Tur tiešām jābūt vienotai komandai. Ne jau tikai, lai paveiktu uzliktos uzdevumus. Lai izdzīvotu. Par režīma pārkāpumiem sūtīja uz karceri. 10 dienas karcerī nozīmē neglābjami sabojātu veselību uz visu mūžu. 15 dienas karcerī nozīmē nāvesspriedumu. Ja ne pašā karcerī, tad drīz pēc iznākšanas.

Aprakstītas ieslodzīto savstarpējās attiecības. Par draudzību var runāt reti, bet daudziem ir biedriskuma sajūta. Tādi kā nerakstīti ētikas likumi, kurus lielākā daļa arī ievēro. Tā vajag, lai izdzīvotu. Lielākā ieslodzītā bauda ir netraucēti paēst. Ja vēl izdodas tikt pie papildporcijas par kādu pakalpojumu citam ieslodzītajam, vai kāds padalās ar pārtikas paciņā atsūtīto, diena šķiet izdevusies. Tā vismaz ir ar Ivanu Deņisoviču.

Par ārpasauli ieslodzītie domā maz. Nav jau arī laika. Visu laiku ir jāstrādā un jārūpējas par izdzīvošanu. Nav vērts pat skaitīt ieslodzījumā aizvadītos gadus. Kolīdz vienu termiņu (10-25 gadus) esi atsēdējis, tev piešķir jaunu.

Grāmata mani pārsteidza ar savu gaišumu. Salīdzinot ar Gulaga arhipelāgu, šī ir visai optimistiska grāmata. Bez tāda salīdzinājuma par priecīgu literatūru to droši vien nevar nosaukt. Es nevaru iedomāties, kā to varētu uztvert cilvēki, kuri par gulagu neko agrāk nav lasījuši.

Solžeņicins šķiet tik talantīgs rakstnieks, ka viņš spētu interesanti uzrakstīt gandrīz jebko. Tāpēc lasīt ir diezgan interesanti. Sākums, kad autors vēl tikai iepazīstina ar vidi, ir mierīgāks un garlaicīgāks. Pēc tam jāseko notikumiem ieslodzītā dienas garumā. Ieslodzītajam gandrīz ne mirkli nav iespējams atslābt vai garlaikoties. Jāstrādā, jācenšas paveikt dienas normu, jāmēģina sev sagādāt papildus pārtikas kumosu, ja tas iespējams. Jāizvairās no iespējamajām nepatikšanām, no karcera. Un galu galā jāmēģina sasildīties.

Autors necenšas rakstīt tikai par galvenā varoņa pārdzīvojumiem. Laba daļa uzmanības tiek arī citiem ieslodzītajiem. Viņi ir tik precīzi attēloti, ka darbs šķiet pilnīgi dokumentāls. Starp citu, ir arī igauņi un vismaz viens latvietis.

Es nezinu, vai šo grāmatu varu ieteikt citiem. Par dzīvi gulagā tā droši vien ir viena no informatīvākajām un vieglāk lasāmajām grāmatām, kādas vispār tikušas sarakstītas. Bet, ja šī tēma ir labi zināma, tad nekas daudz jauns atklāts netiks.

Ir ko piebilst?