Par Regīnu Ezeru bija dzirdējis, bet lasījis no viņas daiļrades neko nebiju. Noskaidroju, ka viņa rakstījusi diezgan daudz, pārsvarā okupācijas gados. Uz labu laimi izvēlējos hronoloģiski ceturto grāmatu – Daugavas stāsti.
Grāmatā ir četri stāsti. Varoņi tajos daļēji pārklājas, tāpēc tie nav pilnīgi neatkarīgi viens no otra. Gan jau tos var lasīt atsevišķi un jauktā secībā, bet patīkamāk būs lasīt grāmatas sarindotajā kārtībā.
Pirmajā stāstā meža strādnieks Didzis mežā sastop četrus gadus vecu meitenīti. Tā kā ir nakts, viņš to ved pie sevis būdā un nākošajā dienā atstāj pie savas vadības, lai sameklē viņas vecākus. Vēlāk izrādās, ka Didzis nav pat nojautis, ka viņa iecerētajai ir meita. Abi risina radušos konfliktu.
Otrajā pie Didža darba biedra Oskara ierodas sieva Ilgu. Tad viņa saraudas un metas prom. Didzis uzzina, ka Oskaram ar Ilgu diez ko labi neiet, lai neteiktu vairāk. Vēl Didzis uzzina, ka Oskars velkot baļķus no Daugavas – bezsaimnieka mantu, kā arī it kā tecinot kandžu. Didzis nesaprot, ko iesākt, ar šo noziedznieku, bet viss atrisinās pats no sevis, kad ļaundaris saņem bargu sodu.
Trešais ir par Ilgu un viņas dēlu Imantu. Ilga savu dēliņu žēlo un potenciālo pirmklasnieku tur mājās drošībā, lai nesaslimst. Puika, protams, mājās sēdēt negrib un sadraudzējas ar šoferi Juri un viņa dēliem. Ilga dēlu neuzklausa un nobriest pamatīgs konflikts. Pipariņus pieber Ilgas kristīgā kolēģe, kurai bērnu nav, bet zina, kā tie jāaudzina, lai Dievam būtu tīkami.
Ceturtajā šoferis Juris uzņem stopētāju – kādu sievieti apspīlētās biksēs un ar raksturiņu. Vispirms auto iesēžas dubļos, pēc tam nekur netiek plūdu dēļ. Abi atrod naktsmājas un uzzina par laipno mājsaimnieci baismīgu stāstu no kara laikiem.
Jāatzīst, ka tā īsti man patika tikai trešais stāsts. Tajā visi varoņi bija ticami, konflikts skaidrs, tālākā notikumu virzība – ne gluži uzminama. Pirmajā stāstā lāgā nebūtu satura, ja varoņi nebūtu tik nemākulīgi konfliktu risinātāji. Arī otrajā stāstā nebūtu ko lasīt, ja ne tas kandžas aparāts un baļķi. Ceturtais nepaspēj sevī ievilkt iekšā, kad ir jau beidzies.
Subjektīvais baudījums 6/10. Nejūtu, ka man tagad būtu izveidojies viedoklis par rakstnieces daiļradi, tad noteikti būtu jāizlasa vēl kas. Tuvākajā laikā neplānoju, bet varbūt kādreiz varētu pārlaist acis kādam no autores romāniem.
Ezerai slavenākais, laikam, ir romāns “Aka”, pēc kura uzņemta kādreiz populārā filma “Ezera sonāte”. Man gan personīgi abi šis darbs besī, jo, neskatoties uz labo valodu un raito pasniegšanas manieri, tas ir tipisks latviešu gaudu gabals par cilvēkiem, kuri nevar būt laimīgi… jo paši ir izdomājuši, ka viņiem lemts būt nelaimīgiem.