Grāmata – Biljards pusdesmitos

Grāmatas Biljards pusdesmitos autors ir slavens vācietis vārdā Heinrihs Bells. Savā laikā viņš nominēts Nobela prēmijai literatūrā un to arī ieguvis. Kad sāku lasīt grāmatu, es to biju aizmirsis. Biljardu pusdesmitos kādreiz biju iekļāvis savā lasāmsarakstā un nu pienāca tās reize.

Es atšķīru grāmatu un sāku to lasīt. Druka bija sīka, teikumi gari un nekas lāgā nenotika. Kalpotāja Leonora no darba devēja Roberta Fēmela saņēma telefonisku aizrādījumu, ka pateikusi kādam Netlingeram, ka viņš patlaban viesnīcā spēlē biljardu. Pie Leonoras ieradās darba devēja tēvs Heinrihs Fēmels un aicināja viņu strādāt arī pie sevis. Leonora teica “jā” bez garām pārdomām. Precīzāk izsakoties, vispār bez domāšanas. Viņa par šo praktisko, nozīmīgo lēmumu nedomā arī vēlāk grāmatas aprakstītajā nākotnē. Vai Leonora ir muļķe? Grūti pateikt, bet laikam nē, jo pārējās pirmās nodaļas lappusēs viņa sīki atceras dažnedažādas lietas saistībā ar Robertu Fēmelu, kurš, kā noprotams, būs grāmatas galvenais varonis.

Nākošajā nodaļā Leonora tiek aizmirsta un Roberts tiek aprakstīts no viesnīcas darbinieka Johena pozīcijas. Tad atkal bez pieteikšanas notiek pozīcijas maiņa uz jaunu varoni un tā tālāk. Kā rakstīts vikipēdijā, skatu punkts darbā ir ļoti svarīgs. Vienpadsmit dažādas personas sniedz savu atšķirīgo skatījumu. Pirmās personas maiņa stāstā dodot dziļu ieskatu. Man gan par to radās atšķirīgs viedoklis.

Autors nav pūlējies norādīt, no kuras personas un kurā laikā stāstījums notiek. Lasītājs nezina, kurš tagad ir stāstītājs un brīžiem arī nesaprot, par kuru laiku vispār ir runa. Tagadnes notikumu grāmatā ir diezgan maz. Viss tas milzīgais teksta blāķis pamatā ir pagātnes atmiņas, kuru hronoloģija lēkā vēl daudz biežāk nekā atkal nomainās stāsta pirmā persona. Papildus uzmundrinājumam visā šajā jūklī dažādām personām ir arī vienādi vārdi.

Laikam jau noprotams, ko, manuprāt, Heinriham būtu vajadzējis piešķirt Nobela prēmijas vietā, bet kaut kā tomēr līdz beigām tiku. Dažviet bija interesanti. Protams, viss interesantais tika apturēts, lai bez pieteikuma dotu vārdu nākošajai vai iepriekšējai personai un nākošajam vai iepriekšējam laikam, bet manī bija cerība, ka varbūt tomēr notiks atgriešanās. Dažbrīd gan man šķita, ka tā arī grāmata beigsies, neko neatrisinot. Daļēji tā arī bija.

Jo tālāk lasīju, jo vairāk interesēja, kas par autoru un šo darbu varētu būt rakstīts vikipēdijā. Pie tās ķēros tikai, kad grāmata bija galā. Varbūt arī vajadzēja ātrāk, jo grāmatas saturu es labāk uztvēru no vikipēdijas nekā no pašas grāmatas. Ja es to tagad lasītu otrreiz, tad saprastu daudz labāk, bet to es, protams, nedarīšu.

Es uzzināju, ka grāmatā daudzinātais un šausmīgais bifeļa sakraments, kas man sākumā lika grāmatu ierindot tādā kā pusfantāzijas žanrā, angliski esot “the Host of the Beast”, atsauce gan uz velnu, gan nacismu. To baudot agresori un totalitārisma piekritēji. Toties ne retāk piesauktais jēra sakraments varot tikt uztverts ne tikai vienkāršoti kā pacifisms, bet arī kā brīva domāšana, laipnība un nevēlēšanās apspiest citus.

Izrādījās arī, ka grāmatas varoņa Heinriha (vecākā) sieva esot iespundēta sanatorijā ne jau tāpēc, ka bijusi slima. Nē, viņa esot centusies glābt ebrejus no lopu vagoniem, kad tie vesti uz nāves nometnēm! Varbūt tā nudien kādā vietā bija rakstīts, bet tajā nehronoloģisko apcerējumu jūklī es to nudien nepamanīju. Tomēr, manuprāt, ja sievietei ar uzmācīgu, pat nepārvaramu māniju nošaut vismaz pārīti nacistu liek ārstēties, tad tas nudien nav nepamatoti.

Ziniet, kurš ir galvenais vainīgais šajā pirmoreiz 1959. gadā izdotajā grāmatā? Ādolfs Hitlers? Nē, ko jūs, kas par muļķībām, protams, nē! Tas ir Pauls fon Hindenburgs, bijušais karavadonis. Kas gan viņš tāds bijis par pretekli? Atveram vikipēdiju un lasām. Hindenburgs 84 gadu vecumā sliktā veselības stāvoklī esot piekritis kandidēt uz prezidenta amatu tikai kā vienīgā reāli iespējamā alternatīva Hitleram. Pauls fon Hindenburgs patiešām ticis ievēlēts un viņam vajadzējis apstiprināt kancleru – nevienu citu kā Ādolfu Hitleru. To vecais Hindenburgs nav gribējis darīt. Cik ļoti? Nu, laikam jau ļoti, ja reiz atlaida parlamentu. Ko Hindenburgs darīja pēc jaunajām vēlēšanām, kad Hitleru atkal izvirzīja kanclera amatam? Ņēma un atlaida parlamentu vēlreiz! Trešajā reizē Pauls fon Hindenburgs piekāpies tautas gribai un kancleru amatā apstiprinājis. Pēc pusotra gada Hindenburgs jau bija miris. Pagāja vēl 25 gadi un Heinrihs Bells viņu savā darbā padarīja par “the Big Beast”.

Nezinu, ar ko vēl Heinrihs Bells iemantojis tādu atzinību literatūrā, bet šis darbs drīzāk būs kļuvis populārs, pateicoties autora jau pirms tam esošajai slavai. Šajā grāmatā, kura vēršoties pret nacistiem, vārds “nacisms” neparādās ne reizi. Kāpēc tāda piesardzība? Bailes? Gļēvums?

Tik un tā izskatās, ka autoram Nobela prēmija literatūrā piešķirta par pareizu politisko nostāju, nevis sasniegumiem literatūrā.

Uzgāju par autoru arī rakstiņu Dienā. Pat tajā nav varēts iztikt bez būtiskas pretrunas.

Bella nokļūšana armijā bija kļūda. Kā raksta kāds kritiķis, diez vai vācu armijā varēja būt vēl nepiemērotāks kājnieks kā Bells – fiziski nīkulīgs, vārgām kājām un bez jebkādas intereses par militāro dienestu. Arī psiholoģiski Bells bija imūns pret militārismu.

un

Kara sākumā top vēstules, kas nebūt neliecina par Bella kristīgo pārliecību. Piemēram, 1941.gada jūnijā viņš sūkstās, ka netiek sūtīts kaujās, un iztēlojas skaistumu, kādu pieredzētu, ar karaspēku ielaužoties dziļi “bezgalīgajā Krievijas telpā”. Bells pat rotaļājas ar ideju pēc kara apmesties uz dzīvi vācu pārvaldītajā Krievijā, un vēl 1943.gada maijā – piecus mēnešus pēc Staļingradas kaujas – viņš kā Vācijas uzdevumu joprojām redz “Eiropas atbrīvošanās cīņu” pret bezdievīgajiem boļševikiem.

Heinriha Bella dzīves gājums un personība, cik nu man par to izdevās uzzināt, ir interesantāki un daudzšķautņaināki nekā viņa viengabalainie varoņi, kuri, pieredzot karu, vispār nav mainījušies. Ja vien neskaita Roberta brāļa Oto kļūšanu par nacistu. To viņš iespēj acumirklī, nobaudot bifeļa sakramentu.

Nezinu, vai bija vērts šo grāmatu lasīt. Aizraujošāks par Biljardu pusdesmitos ir stāsts par pašu Bellu un viņa grāmatu tapšanu, bet tas nozīmē rakšanos pa dažādiem informācijas avotiem, no kuriem neviens neliekas īsti ticams.

Ir ko piebilst?