Skip to content

Ernests Birznieks-Upītis – Pastariņa dienasgrāmata

Kādreiz bērnībā mājās uzgāju Pastariņa dienasgrāmatu. Tā bija veca grāmata, izdota vēl pirms okupācijas, sarkanos vākos. Atceros, ka man tā patika, bet nezināma iemesla dēļ grāmatu nepabeidzu un tā gluži vienkārši pazuda. Iespējams, es to atstāju kādā nepiemērotā vietā un kāds to nolika, viņaprāt, piemērotākā. Bērnībā mājās bija ļoti daudz grāmatu un glabājās tās ne tikai plauktos, bet arī dziļākos sekciju plauktos, uz sekcijas vai pat uz skapja. Kādreiz mēģināju tās saskaitīt, bet atmetu ar roku, gan jau pāri tūkstotim bija. Reti, bet reizēm gadījās piemirst, ka kāda grāmata mums pašiem ir mājās.

Pastariņa dienasgrāmatu uzgāju, kad kravājos dzīvesvietas maiņai. Šoreiz to atliku malā ar mērķi izlasīt līdz galam.

Darbs ir autobiogrāfisks. Tiek pastāstīts par puisīša bērnību laukos. Piedzīvojumu viņam nav daudz, uzsvars likts uz dažādiem lauku darbiem, vēžošanu, svētku svinēšanu un citiem notikumiem, kas parasti pastariņu neskar dziļi personīgi. Varbūt arī skar personīgi, bet autors to neizrāda. Upīša valoda ir visai tieša un konkrēta, bez daudziem izskaistinājumiem. Tādēļ lasīt ir viegli, lai arī ne īpaši aizraujoši.

Grāmata beidzās ļoti piepeši ar Ziemassvētku svinēšanu, pie tam manam eksemplāram pie beigām dažas lappuses trūka. Sāku interesēties, vai darbam nav turpinājums. Izrādījās, ka ir, turklāt sauc tāpat – Pastariņa dienasgrāmata. Paskatījos, ka elektroniski arī var atrast, un lasīju tālāk.

Turpinājumā vēstīts par pastariņa skolas gaitām. Pēc tās beigšanas puisis nesekmīgi mēģinājis iestāties Krievijas skolotāju seminārā. Vēl pēc tam nokārtojis skolotāja eksāmenu un sācis skolot bērnus. Vienam no darba devējiem aizbraucis līdzi uz Kaukāzu un ilgi tur dzīvojis. Strādājis gan par skolotāju un bibliotekāru, gan par ierēdni naftas ieguves uzņēmumā. Arī šajos stāstos dominē aprakstoša pieeja, autora pārdzīvojumiem atvēlot sekundāru lomu.

Tas, ko Birznieks-Upītis nepiemin, ir sava izdevniecība, kam ir ļoti būtiska loma Raiņa, Aspazijas, Jaunsudrabiņa un citu literātu atbalstīšanā.

Pēc 28 gadiem Kaukāzā autors kara dēļ atgriezies uz dzīvi Latvijā. Minēts, ka 1934. gadā viņu atlaiž no Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības, bet iemeslu nespēju atrast. Kara gadus pavadījis laukos. Sagaidījis Padomju okupāciju un jau 1941. gadā ticis pie Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka titula. Nevaru nedomāt, vai tas tā nejauši, vai bijuši vēl kādi nopelni.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Leave a Reply

Your email address will not be published.

%d bloggers like this: