Skip to content

Dzīve ārkārtas situācijā, sešpadsmitā diena

Atskatoties uz aizvadīto nedēļu, jāatzīst, ka dzīve ārkārtas situācijā zināmā mērā ir stabilizējusies. Vismaz man nav sajūtas, ka tuvāko dienu laikā mana ikdiena var krasi izmainīties. Varbūt es šajā ziņā kļūdos, bet man nešķiet, ka būtu jāskrien uz veikalu pirkt griķus. Domāju, ka šajā nedēļā uzņēmēji ir iemācījušies strādāt pandēmijas apstākļos. Pārtikas veikali un aptiekas strādā, pat sabiedriskais transports vēl kursē. Dzīve, lai arī ar zināmām neērtībām, turpinās.

Svētdien no rīta braucu uz veikalu sagādāt pārtikas krājumus. Cilvēku nebija daudz, bet maz arī nē. Šķita, ka tā brīža vidējais veikala apmeklētājs ir pieklājīgs, apzinīgs un piesardzīgs – ietur distanci, necenšas aizspraukties priekšā un speciāli izvēlējies apmeklēt veikalu laikā, kad tas ir tukšāks. Rokas devos dezinficēt nevis pirms, bet gan pēc apmeklējuma – tā darīt man šķita loģiskāk.

Kā jau iepriekš biju minējis, pirmdien ar dzīvesbiedreni izmēģinājām strādāt no mājām ar abiem bērniem aiz muguras, jo atsevišķā istabā no viņiem norobežoties nav iespējams. Viegli nebija, jo atstāt viņus pilnīgi savā vaļā nav iespējams, līdz ar to arī pilnvērtīgi koncentrēties darbam nē. Uzzinājām, ka bērnudārzu todien esot apmeklējusi tieši viena meitene, attiecīgi inficēšanās iespējas bērnudārzā kļuvušas jau pavisam niecīgas. Nākošajā dienā sūtījām turp arī savējos. Bērnu skaits tur esot bijis 3 vai 4 – kā kuru dienu. Meita gan ceturtdien paziņoja, ka negrib vairs uz turieni iet, jo neesot nevienas draudzenes. Tur nu mēs palīdzēt nevaram, bet audzinātāja teica, ka nākošajā nedēļā divas draudzenes tomēr esot solījušās nākt.

Vienudien DPD kurjers atveda paciņu un, prom ejot, teica, ka mūsu daudzdzīvokļu namā esot arī karantīnas vai pašizolācijas gadījums. Īsti nesapratām, kādā kontekstā viņš to saka, bet pabrīnījāmies, no kurienes viņam tāda informācija. Vai viņi tādus konstatētus gadījumus apkopo uzņēmuma datu bāzē?

Par savu pienākumu informēt mani par covid-19 vai sava uzņēmuma aktivitātēm ārkārtas situācijā uzskatījuši veikals 220.lv (pēdējais pirkums pirms gandrīz gada), Maxima, VID, Swedbank, Tet, Tele2, CSDD un Rīgas namu pārvaldnieks. Atzīšos, ka man tas krīt uz nerviem. Neviens no šiem e-pastiem man nav bijis noderīgs. Varu iedomāties iespējamos iebildumus “bet kādam citam būs noderīgi!” uz ko es liktu pretī “bet, ja tā darīs pilnīgi visi?”

Jaunumus par pandēmiju uzzinu, lasot LSM vai tviteri. Ja nav slinkums, informāciju var samērā viegli atrast, bet man tomēr gribētos, lai LSM cītīgāk stāsta par pandēmiju pasaulē, īpašu uzmanību pievēršot nevis allaž skaļajai ASV, bet gan tuvajām Eiropas valstīm.

Darbā gandrīz viss kolektīvs pagājušo nedēļu aizvadīja, strādājot no mājām. Nākošajā nedēļā varam izvēlēties, kā turpināt. Būtu jaukāk, ja lielākā daļa spētu strādāt no mājām, bet, ja kādam tas ir ļoti grūti, tad nav aizliegts doties uz biroju. Lielākā daļa manas nodaļas kolēģu turpinās strādāt no mājām. Arī es tā darīšu. Šis tomēr ir laiks, kurā jāminimizē iespējamos riskus saslimt. Nezinu, vai ar to pietiks, lai nesaslimtu un neaplipinātu ģimenes locekļus, bet vismaz būšu darījis to, kas manos spēkos.

Pagājušā nedēļā stingrāk ievēroju darba laiku, lai arī, piemērojoties kolēģiem, tik un tā nācās strādāt ilgāk. To kompensēju, vienā darbdienas rītā aizbraucot pastaigāties pa Lucavsalu. Pašam šķita, ka neko interesantu tur neredzēju, bet mājās, skatoties tapušās fotogrāfijas, ievēroju sila strazdu. Rīgā šo putnu redzēju pirmo reizi mūžā.

Laimīgā kārtā mūsu ģimenes aizraušanās ar putnu vērošanu šim laikam ir visai izdevīga. Brīvdienā aizbraucām vērot putnus. Jā, ar bērniem šim vaļaspriekam nevar pilnvērtīgi pievērsties, bet labāk tā, nekā pavisam nekā. Starp citu, bērni atrod savas nodarbes arī vietās, kur it kā nekā nav. Te viņi izdomā akmeņus svaidīt ūdenī, te pētīt kādu kukaini. Var arī vilkt žagarus pa zemi vai rāpties kokā.

Šobrīd mani vairāk par vīrusu baida iespējamais aizliegums doties ārā no mājas. Gluži vienkārši, skatoties, ko dara citas valstis, šis vēl mums varētu būt priekšā. Labi, es esmu liels cilvēks, varu jau arī samierināties – kaut kā nebūt. Ko darīt bērniem, kuri uz nezināmu, bet ilgu laiku būtu iesprostoti mūsu ne pārāk lielajā dzīvoklī? Mums nav iespēju viņus aizvest uz laukiem un atstāt tur. Pie tam, ja spēkā būtu pārvietošanās aizliegums, mēs to nemaz nedrīkstētu darīt. Attiecīgi vispirms nojūgsies viņi un tad mēs. Vai arī otrādi.

Reizēm ielūkojos Punctum Pandēmijas dienasgrāmatās vai lasu, ko citi raksta par vīrusu un dzīvi. Lielākoties tajos lasāmas bailes un tas ir tik skumji. Jo viņiem faktiski tas vīruss jau ir, tikai galvā. Heses autobiogrāfiskā darba Kūrviesis noslēgumā, kur autors iemācījies ar savu slimību sadzīvot, ir brīnišķīga doma – jā, es neesmu vesels, bet tagad man ir išiass, nevis išiasam esmu es.

Tags:

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *