Dzīve ārkārtas situācijā, sešdesmit ceturtā diena

Šādi izskatās 5 dienu vidējais no jauna saslimušo skaits dienā. Kopējā tendence: samazinās, bet ļoti lēni.

Ja būtu iespējams nomērīt un savākt datus par saspringumu un disciplīnu sabiedrībā, grafiks droši vien būtu līdzīgs, tikai ar pamatīgu 2 nedēļas ilgu pīķi pašā ārkārtas situācijas sākumā un tam sekojošu pakāpenisku, nerimstošu atslābumu. Interesanti, vai nepiedzīvosim saslimušo skaita pieaugumu 9. maija svinētāju dēļ? Nevaru teikt, ka man homo sovieticus būtu ļoti žēl, bet par viņu ārstēšanu piespiedu kārtā maksāsim mēs visi no savām kabatām.

Tagad jau es vairs pat lāgā neievēroju cilvēku bariņus, kuri acīm redzami pārkāpj pulcēšanās noteikumus un 2m distanci. 9. maijs to visu ir padarījis par farsu un nav pat svarīgi, vai “tikai bildēs tā izskatījās”, vai arī tur tiešām cilvēki stāvēja viens pie otra. Iekšlietu ministra paštaisnā pārliecība, ka viss bijis pilnīgi pareizi, parāda, ka valdībā viņam nevajadzētu atrasties.

Pats ar sabiedrisko transportu nebraucu, bet daudz esmu dzirdējis stāstus, ka maskas lietotas netiek, arī biļetes it kā pīkstinot “tikai muļķi”. Tomēr tieši šorīt man garām pabrauca 22. trolejbuss un paspēju ievērot kādus 6-7 cilvēkus. No tiem maska vai šalle uz mutes nebija tikai vienai kundzei. Par bezbiļetniekiem nezinu, tomēr personīgi pazīstu puisi, kurš ārkārtas situācijas laikā izlēma turpmāk pārvietoties ar trolejbusu pa zaķi, jo studentu atlaide beigusies, bet pilna biļetes cena šķiet pārāk augsta.

Dzirdēju viedokli no kompetenta cilvēka, ka masku lietošana rada mānīgu drošības sajūtu. Ja liek savas nemazgātās rokas pie sejas, nekāda maska neglābs, īpaši, ja gribas pakasīties, izšņaukt degunu vai padzerties. Galvenais tomēr ir mazgāt rokas.

Nezinu, vai tā nav urbānā leģenda, bet dzirdēju par kādu vīru, kurš, strādājot no mājām, pirms darba aiziet pasēdēt mašīnā 10 minūtes. Pirmajā brīdī man tas šķita dīvaini, bet tad iztēlojos, kā viņš ieslēdz radio, pagriež skaļāk un nodomāju, ka tas ir diezgan jauks paradums. Es lielākoties uz darbu devos ar kājām un sākumā tas nedaudz pietrūka. Tagad esmu iemācījies sadzīvot ar pāreju starp režīmiem “darbs – mājas”. Otrā virzienā ir vieglāk, jo tāpat kā agrāk sāku strādāt uzreiz pēc tam, kad esmu bērnus atstājis bērnudārzā.

Bērnudārzs tagad liekas pilns. Lielākajā grupiņā trūkst vien daži bērni. Darba režīms bērnudārzam, šķiet, pilnībā atgriezies vecajās sliedēs.

Apbrīnojamā kārtā mēs ģimenē esam veseli. Kāpēc rakstu “apbrīnojamā”? Pirms ārkārtas situācijas mēs ilgi slimojām, šķiet, no decembra sākuma vai vidus. Viens sāka, aplipināja otru, tad tika saķerts kas jauns un tā līdz pat martam. Ļoti apnicīgi. Attālākiem radiniekiem tik labi neiet. Covid-19 pārbaudi veikuši, cik zinu, trīs no viņiem, visi negatīvi. Bet ir citas veselības likstas. Smagākā skārusi brāli, kurš 46 gadu vecumā ticis pie insulta. Manam tēvam bija insults 47 gadu vecumā. Attiecīgi ir ļoti liela iespēja, ka man palikuši kādi 10 gadi komfortablas dzīves, varbūt mazliet vairāk. Pēc tam, teikšu godīgi, man pagrūti saprast, kāds vēl prieks paliek eksistēt šajā saulē.

Biju dažas dienas strādāt ofisa telpās ar pāris kolēģiem. Bija gan darīšanas tajā pusē, gan klātienē izrunājamas lietas. Tobrīd prognozējām, ka drīz sāksies masveida atgriešanās, bet nu vairs tā neizskatās. Daži kolēģi ir sevišķi piesardzīgi un riskēt nevēlas it nemaz. Cits beidzot nodevis bērnus bērnudārzā un atklājis, ka mājās strādāt vairs nebūt nav tik slikti. Vēl kādam negribas braukāt ar sabiedrisko transportu. Man pēc pēdējās dienas birojā sāka šķist, ka strādāt no mājām ir vieglāk. Nav jāpavada laiks ceļā, nav jānēsā maska tramvajā, mierīgāka vide, ledusskapis tuvāk, labāka tējas izvēle.

Vēl viens rādītājs par cilvēku atgriešanos “normālā” režīmā ir automobiļu skaits ielās netālu no robežas, kur jāsāk maksāt par stāvēšanu. Izskatās, ka tas ir atgriezies līmenī, kāds bija pirms ārkārtas situācijas.

Arī es pats vairs tik rūpīgi necenšos ievērot visus ieteikumus, nosacījumus un varbūt pat likumus. Bijām ar jaunāko atvasi ciemos pie vecmāmiņas. Atļāvos satikt sen neredzētu draugu, nejauši uz ielas satiku arī putnu draugus. Normāli sarunāties 2m attālumā tīri praktiski nav iespējams.

Ar bērniem bijām gan Kandavā, gan pie jūras aiz Saulkrastiem, kur bija ļoti daudz cilvēku. Šoreiz nevarēju neievērot motociklistus, kuri, no braucamrīkiem nokāpuši, bariņos klīda pa pludmali. Īstus vīrus jau nekādi baciļi neņem, vai ne?

Tags:

Ir ko piebilst?