Skip to content

Dzīve ārkārtas situācijā, devītā diena

Kopš ārkārtas situācijas sākuma strādāju no mājām. Arī agrāk mēs šad tad ar tuvākajiem kolēģiem mēdzām kādu dienu pastrādāt no mājām un būtībā nekas jauns tas nav. Tomēr tādu režīmu, kurā visi reizē strādātu no mājām, līdz šim nebijām izmēģinājuši. Lai strādāšana būtu raitāka, aizbraucu uz darba vietu ar mērķi atvest darba datoru mājās. Darba vietā satiku diezgan daudz kolēģu, bet pēc dažām dienām no mājām strādāja jau praktiski visi uzņēmuma darbinieki.

Darba kārtību nodaļā organizējām sekojoši – no rīta sasveicināšanās un pastāstīšana par dienas plāniem. Ja ienācis kāds jauns uzdevums, tad par to jāpaziņo arī kolēģiem, lai arī citi būtu lietas kursā gan par pieprasījumiem, gan kolēģu noslodzi. Dienas otrajā pusē īsi jāpastāsta kā gājis. Pa vidu bieži vien ir intensīva saziņa kopējā čatā, arī sazvanīšanās. Sapulču vietā – konferenču zvani. Saziņa aizņem vairāk laika nekā agrāk, bet tur neko daudz nevar darīt. Varbūt biežāk varētu sazvanīties, nevis čatot, bet zvans reizēm izrauj no darba procesa vairāk nekā čata lodziņš, turklāt ir jautājumi, uz kuriem atbildi labāk kādu brīdi apdomāt.

Darbs ir ļoti intensīvs, man pat šķiet, ka intensīvāks nekā biroja sienās ar kolēģiem blakus. Ir grūtāk nolaist tvaiku, papļāpājot vai pasmejoties ar kolēģiem, to darīt elektroniski tomēr nav tas pats. Turklāt darbs mājās tomēr prasa papildus saņemšanos, jo darba vidē tomēr strādāsi tik un tā. Ar saņemšanos vērā ņemamu problēmu nav, bet reāli sanāk, ka strādāju pat ilgāk nekā parasti un teorētiski ceļā ietaupītās minūtes pazūd pilnīgi nemanot. Ar to kaut kā jātiek galā. Domāju, ka efektīvs darbs ilgtermiņā nav iespējams bez disciplinētas režīma ievērošanas.

Brīvā laika man nudien nav vairāk kā agrāk. Reizēm ar neizpratni lasu, kādas filmas tagad esot jāskatās, grāmatas jālasa vai jāklausās utml. Ja es ļoti gribētu, atrastu tam laiku, bet ne jau tāpēc, ka man tā būtu vairāk nekā pirms tam.

Bērni joprojām apmeklē bērnudārzu, jo nav jau kur citur likties. Kopumā bērnudārzu pagājušajā nedēļā esot apmeklējuši vien 6-8 bērni, normāli būtu kādi 45. Nākošnedēļ tomēr mēģināsim iekārtoties tā, ka no mājām strādājam abi ar dzīvesbiedreni un bērnus tad turēsim mājās. Nezinu, kā tas izdosies, bet skaidrs, ka pilnas slodzes darbs mums abiem nesanāks.

Brīvdienu rēbuss ir izdomāt, ko darīt bērniem svaigā gaisā, ja spēļu laukumi ir slēgti. Ja nebūtu personīgā automobiļa, tad laikam atliktu vienīgi pastaigāties pa Rīgas ielām, jo sabiedriskajā transportā ne pats gribu braukt, ne bērnus laist iekšā. Tajā pašā laikā, cik saprotu, ar bērniem pilnīgi legāli drīkstu apmeklēt lielveikalu. Protams, pat neapsveru domu to darīt. Veikalā esmu bijis vienu reizi, to pašu piemājas mazajā. Otru reizi plānoju braukt agri no rīta, kad mazāk cilvēku, un iepirkt krājumus visai nedēļai.

Lasīju ka Kaņiera un Ķemeru takas esot cilvēku pārpildītas, tāpēc arī dabā iet ne vienmēr ir vienkārši. Mums šodien paveicās izdomāt vietu, kur gan pašiem, gan bērniem interesanti, un cilvēku pavisam maz, bet katru dienu jau tā nesanāks.

Absurdākā līdz šim dzirdētā bauma bijusi, ka bērnudārzos pieaugušie vispār vairs nedrīkstēšot iet iekšā. Tā vietā atvases būšot jānodod pie ārdurvīm un jāsaņem tāpat. Varētu domāt, ka baciļi no vecākiem bērniem nemēdz pielipt, bet šī, par laimi, tā arī palika tikai bauma. Vismaz pagaidām.

Pie bērnudārza durvīm piestiprināts valstu saraksts kurās, ja esi bijis, nedrīksti iet bērnudārzā vai nodot tajā bērnus. Igaunijas tajā joprojām nav un mēdzu domāt, vai tur nevajadzētu būt arī Latvijai. Cītīgi lasu LSM, bet neesmu redzējis skaidru informāciju, vai inficēšanās notiek arī Latvijā. Reizēm domāju, vai to nesaka tāpēc, ka tādas informācijas nav, vai arī tas kādu dīvainu cilvēku galvās atzīts par valsts noslēpumu, jo, kas zina, izcelsies panika.

Turu īkšķi par mammas samērā trauslo veselību, jo viņa gadu dēļ ir pastiprināta riska grupā. Ciemos neeju un neiesim.

Par personīgo noskaņojumu nevaru sūdzēties. Jā, dzīve ir citādāka. Bet es neredzu jēgu satraukties. Tas man neko nedos, turklāt stress vājina imunitāti. Drīzāk redzu izaicinājumu – kā pēc iespējas ērtāk, patīkamāk un efektīvāk iekārtot ikdienu?

Tiesa, pagrūti saglabāt mieru, kad esi uzzinājis par pazīstama cilvēka saslimšanas gadījumu, no kura nemaz tik tālu neesi bijis. Vai, kad pašam piemetas neizprotamas izcelsmes saaukstēšanās simptomi. Atklāti sakot, par to varētu daudz ko interesantu pastāstīt, bet… Es nevaru neredzēt, cik nervozs viens otrs paliek vīrusa sakarā. Pats esmu paudis sašutumu, ka valsts nepublicē detalizētāku informāciju par inficēšanās gadījumiem. Tomēr pēdējās nedēļas laikā esmu arī savām acīm redzējis, ka bieži vien pareizāk būtu bijis neteikt neko. Var sašust, aicināt nekrist panikā, mēģināt citus pāraudzināt, bet būtība no tā nemainīsies – mums apkārt ir diezgan daudz, bieži vien ļoti paštaisnu cilvēku, kuru spējas savākties, domāt, un racionāli rīkoties baiļu ietekmē ir vismaz daļēji zudušas. Mani tas biedē krietni vairāk nekā pats mazais bacilītis COVID-19.

Tags:

1 thought on “Dzīve ārkārtas situācijā, devītā diena”

  1. Pingback: Dzīve starp ārkārtējām situācijām – Stacija

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *