Skip to content

Dzīve ārkārtas situācijā, četrdesmit sestā diena

Nesen izrunājām ar tuvākajiem kolēģiem iespējamo atgriešanos biroja telpās. Viss, izrādās, atkarīgs no bērnudārziem. Kādam tas ir slēgts, kādam negribas katru dienu parakstīt jaunu apliecinājumu. ka “nekādā citā veidā nudien bērnus pieskatīt nevaram”. Mēs ģimenē kārtējo reizi esam priecīgi par kādreizējo izvēli paturēt bērnus privātajā bērnudārzā. Mēs uzticamies, ka tur ir iespējami droši. Ja tas būtu pašvaldības bērnudārzs, sajūta būtu daudz nedrošāka. Pašvaldības bērnudārzam dīvainās piemaksu sistēmas dēļ nav reālas konkurences, attiecīgi nav īpaša pamata no tā gaidīt kvalitatīvu pakalpojumu. 

Vienudien iekārtojām sev ar dzīvesbiedreni brīvdienu, bērnus atstājām bērnudārzā un aizbraucām izstaigāties pa Siguldas apkārtni. Pamatīgi izstaigājāmies un pirmo reizi bez palīdzības no malas paši saklausījām un saskatījām sārtgalvīti un peļkājīti. Arī brīvdienās ar bērniem sanāk doties uz vietām, kur pavērot putnus. Piemēram, Rīgas preču stacijas teritorijā redzējām lauku piekūnu (turklāt satikām arī putnošanas draugu), Lucavsalā plukšķus, Torņakalnā zivju dzenīšus. Bērnu rotaļu laukumos nekā tāda nebūtu. Tiesa, pagājušajā gadā tieši bērnu laukumā Rīgā gadījās pamanīt augstu debesīs stārķi un saklausīt dziedam ezera ķauķi.

No pirmavota uzzināju, ka cilvēkam ārkārtas situācijas laikā beidzies maznodrošinātas (vai trūcīgas) personas statuss un līdz ar to arī pamats saņemt piemaksu no Rīgas domes komunālo maksājumu veikšanai. Kā Rīgas Sociālais dienests informējis, tādos gadījumos statusu pagarina automātiski. Šis cilvēks tomēr sirdī jutis bažas un vienudien pretēji rekomendācijām tomēr devies uz Sociālo dienestu. Tur viņu neesot pieņēmuši, bet kāda darbiniece pavērusi durvis un apgalvojusi, ka statuss jau automātiski pagarināts līdz aprīļa beigām. Pienākusi ikmēneša maksājuma diena, cilvēks ar pilnu pārliecību, ka viss būs kārtībā, gribējis veikt komunālos maksājumus, bet naudiņas kontā nav bijis. Nākošajā darbdienā zvanīts Sociālajam dienestam. Tajā ar viņu atteikušies runāt, kamēr nav nosaukts darbinieka uzvārds, pie kura bijusi pēdējā vizīte. To, protams, cilvēks nav ielāgojis, tomēr laimīgā kārtā atradusies pēdējā izziņa, kurā attiecīgais uzvārds minēts. Zvanījis vēlreiz. Sociālajā dienestā apgalvojuši – nē, mums viss pilnīgā kārtībā, statuss jums patiešām bija pagarināts, ja ir kādas problēmas, tad Finanšu departamentā.

Šajā brīdī par situāciju uzzināju es. Rekomendēju dažas dienas pagaidīt. Ja to laikā nauda kontā neparādītos, tad vērsties pie Rīgas domes ar oficiālu iesniegumu – lai paši meklē vainīgos savos dienestos un departamentos. Līdz tam nenonāca, jo pēc trim dienām nauda kontā parādījās. Pats par sevi šis gadījums varbūt neliekas ievērības cienīgs, bet jāpatur prātā, ka Sociālā dienesta maksājumi to saņēmējiem ir izdzīvošanas jautājums. Kādam gadījās kļūdiņa, bet kāds cits tās dēļ ir spiests iet gulēt ar tukšu vēderu vai nespēj nopirkt sev nepieciešamās zāles. Turklāt sūdzēšanās par Sociālā dienesta darbinieku patvaļu pašam var ļoti, ļoti sāpīgi atspēlēties.

Reizēm ielūkojos Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva Pandēmijas dienasgrāmatu sadaļā. Nevarēju neievērot, ka ~85% autoru ir sievietes. Šis tas interesants tur ir. Ļoti žēl, ka nav iespējas ērti sekot līdzi dienasgrāmatu papildinājumiem. Ideāli būtu, ja katram autoram būtu sava RSS saite. Būtu ļoti jauki, ka LU datoriķi vai kāds cits varētu izlīdzēt Literatūras, folkloras un mākslas institūtam.

Gribēju rakstīt, ka līdz šim neesmu redzējis nevienu autoru, kuram ģimenē būtu bērni, bet nebūtu privātmājas pagalma, kur atvasēm izskraidīties. Tādu tomēr atradu, bet autore dzīvo Carnikavā un nav ne karantīnā, ne pašizolējusies. Ar dzīvesbiedreni minējām, ka tie, kuri visu laiku sēž dzīvokļos ar bērniem, jau ir vismaz pa pusei nojūgušies un savas gaitas aprakstīt negrib.

Aizdomājos, ka man varbūt pat itin labi patiktu, ja 2 metru distances vietā būtu 200 metri. Tomēr, neskatoties uz regulāro darba čatu un sazvanīšanos, man šobrīd visvairāk žēl ir par darba kolēģu nesatikšanu. Nemāku teikt, vai man viņi ir ļoti mīļi, bet mūsu kopējais spēks ir komandā. Attālināts darbs komandas ķīmiju neuzlabo. Par tādiem šausmu scenārijiem kā kāda kolēģa aiziešana vai maiņa, nemaz negribas domāt.

Lasīju, ka valdība nolēmusi pabalstīt trūcīgos (bet ne visus) masu medijus ar vairāk nekā diviem miljoniem eiro. Pārējie, īpaši mazie uzņēmēji var mierīgi nobeigties. Vai tikai ārkārtas situācija netiek izmantota kā aizsegs naudas nopludināšanai savējiem masu medijiem? Tas ir vēl sliktāk nekā ar Parex bankas glābšanu, jo tolaik bankai tiešām bija ziepes, bet tagad – ak, vienkārši iedosim pāris nodokļu maksātāju miljonus saviem džekiem un vecenēm!

Pirms kāda laika rakstīju, ka trūkst kritēriju, pēc kuriem tiks izlemts par ārkārtas situācijas pārtraukšanu vai turpināšanu. Tagad par tādiem sāk runāt, tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka tie būs šādi – skatīsimies, ko dara citas valstis, īpaši igauņi un lietuvieši. Tikmēr britu Daily Telegraph slavē Latvijas valdību par sekmīgo cīņu ar covid-19. Krišjānis Kariņš, jautāts par iemesliem, aizrautīgi cildina “izlēmīgo rīcību”, “sekošanu epidemiologu padomiem” un ko tikai vēl visu nē. Būsim godīgi. Neko oriģinālu Latvijā nav ne izgudrojuši, ne izdarījuši. Tikpat labi te varēja būt arī kā Igaunijā un sliktāk. Mums ir pamatīgi paveicies. Cerams, tā būs arī turpmāk, bet nekāda pamata uz to paļauties nav. Tikpat labi notikumi var attīstīties arī pilnīgi citādāk. Eksperti epidemiologi var uzstāt uz esošo ierobežojumu saglabāšanu līdz gada beigām, valdība var aiziet viņu pavadā, bet parastajiem iedzīvotājiem, redzot niecīgos jaunsaslimušo cipariņus, viss var pakāpeniski piegriezties līdz tādam kliņķim, ka daļa no viņiem nekādus ierobežojumus nerespektēs. Sāks apciemot vecākus, rīkot mazas ballītes un tamlīdzīgi.

Ja man būtu daudz laika, es censtos apkopot sazvērestības teorijas, vīrusu izcelšanās teorijas un cita veida vīrusfolkloru. Piemēram, nesen izlasīju, ka (saglabāju oriģinālo rakstību) “priekš cilvēka, kas dzīvo augstu vibrāciju diapozonā, šis vīruss nav vairāk bīstams par parastu saaukstēšanos. Ārpus inficētā ķermeņa vīruss ilgstoši izdzīvot nespēs, jo šobrīd vidējās zemes vibrācijas jau ir 27.4Hercu diapazonā, bet ir vietas uz zemes, kur šīs vibrācijas ir zemākas, tās ir dabas geopatogēnās zonas un arī tādas cilvēku mākslīgi radītas vietas, kā slimnīcas, cietumi, tirdzniecības centri, metro, sabiedriskais transports u,c, kurās vibrāciju diapazons ir ap 20Hz. Priekš visām zemās vibrācijas esošajām būtnēm vīruss ir bīstams. (..) Bēdām vibrācija ir 0,1-2Hz, Bailes – 0,2 līdz 2,2Hz (..), Lepnums – 1,4Hz (..), Sirsnīga pateicība- 145Hz“.

Kādā darbdienas vakarā biju aizgājis līdz Vecrīgai. Neparasti bija ieraudzīt tukšu Doma laukumu, turklāt skanot melnā erickiņa dziesmai. Pēc nepilnas stundas sākās pamatīga krusa, kas vakara saulrieta siltajā gaismā izskatījās sirreāli skaisti.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *