Skip to content

Dokumentālais kino sucks

Vairumam cilvēku, šķiet, dokumentālais kino liekas kaut kas nebaudāms. Jo kā tā var būt – tiek sarīkotas filmu skates, manuprāt, fenomenālam filmu režisoram Hercam Frankam un to vidējais apmeklējums nav pat 10 cilvēki? Vai arī personīgāks piemērs – lai cik bieži es arī neaicinātu savus draugus paskatīties kādu dokumentālu vai pat tikai neierastāka formāta filmu, es varu būt gandrīz pilnīgi drošs, ka neviens neieradīsies.

Es diezgan ilgi šo fenomenu neesmu spējis saprast. Jo, ja skatos, piemēram, Herca Franka Augstāko tiesu, Flashback vai Jura Podnieka Vai viegli būt jaunam? tad man nudien nav skaidrs, kā tādas filmas var saukt par garlaicīgām. Neapgalvoju, ka šodien esmu šo īpatnību daudz labāk izpratis, bet, iespējams, esmu nonācis tuvāk izskaidrojumam.

Reiz pirms krietna laika mēģināju atrast National Geographic stila raidījumus. Šo to arī atradu, bet sajūsmā nebiju, lai neteiktu vairāk. Pirmkārt, stils bija mazliet līdzīgs kaut kādam Degpunktā vai citiem raidījumiem, kuros galvenais mērķis ir satraukt nabaga skatītāju ar asu sižetu un šausmām. Tas man dokumentālos raidījumos šķiet absolūti lieki, jo galvenais, kā dēļ es to skatos, ir saturs, un mana uzmanība nav jāpiesaista papildus, ja vien rādītais nav galīgs draņķis. Diemžēl, jo vairāk skatījos, jo mazāk saturs spēja mani pārliecināt ar savu kvalitāti.

Kādēļ es par to visu stāstu? Jo man ir pamatīgas aizdomas, ka augšminētos un nereti draņķīgos raidījumus cilvēki uzskata par dokumentālām filmām. Piemēram, ieejot LTV7 mājas lapā, ir pieejama pat atsevišķa sadaļa Dokumentālās filmas. Uzdrīkstēšos apgalvot, ka visi tur šobrīd redzamie brīnumi ir dokumentāli raidījumi, kuri nez kādēļ nosaukti par filmām.

Atšķirību starp raidījumu un filmu ir ļoti grūti izskaidrot. Raidījumi primāri ir paredzēti televīzijai, bet filmas – kinoteātriem. Raidījumi parasti strikti atbilst noteiktam laika formātam, piemēram 40 minūtes, bet filmas ne tik ļoti. Būtībā ir jāredz gan vismaz viena filma, gan raidījums, lai sajustu atšķirību. Bet, ja ir šaubas, vai tas ir raidījums vai filma, tad tas ir raidījums. Ja nav šaubu, ka tā ir filma, tad tā arī ir filma. Piemēram, Ērika Niedras sērija par Ulmaņlaikiem ir raidījums, bet “Ardievu, 20. gadsimt!” ir filma.

Diemžēl dokumentālo filmu nepopularitāte ir būtisks apgrūtinājums, ja kādu no tām tomēr noskatīties gribas. Internetā var mēģināt atrast pirātisko Lailas Pakalniņas Teodors, Jura Poškus Bet stunda nāk un droši vien vēl kādu. Bet Hercu Franku neatradīsiet. Hercu Franku jāmeklē krievu torentos, piemēram šādi (paldies Ilzei :)).

Tiem, kuri tik un tā šaubās, vai dokumentālas filmas var būt interesantas, no sirds ieteiktu internetā sameklēt un noskatīties vairākām balvām nominēto Exit Through the Gift Shop. Ja arī tā šķiet garlaicīga, tad mani nudien interesē, kādas filmas jūs aizrauj un kāpēc.

2 thoughts on “Dokumentālais kino sucks”

  1. Es te mazliet atļaušos uzvesties kā dok. raidījumu apoloģēts. Man grūti spriest tieši par National Geographic, bet man ļoti patīk BBC raidījumi saistībā ar planētu, dzīvību, dabu un tml. Man tie šķiet brīnišķīgi, estētiski ļoti baudāmi un kvalitatīvi un, nudien, itin nemaz neatgādina leģendāro kulta raidījumu Degpunktā.
    Kāpēc cilvēkiem kaut kas interesē un kaut kas cits neinteresē – iemesli droši vien būs dažādi, bet, iespējams, ka tiem pamatā var būt ne tikai nezināšana, bet arī gluži dabiskas rakstura atšķirības. Man, piemēram, nav neviena ar ko kopā ikdienā pajūsmot par klasisko mūziku. Un šo situāciju nez vai palīdzēs risināt “paklausies Verdi la vergine degli angeli vai Baha Tokātu un fūgu un tu visu sapratīsi” metode. Kas vienam šķiet saviļņojoši, valdzinoši un visādi citādi aizraujoši, kādiem citiem var nepatikt vai šķist garlaicīgs un var jau teikt, ka viņiem kaut kas nav īsti skaidrs, ka viņi nav kaut ko sapratuši, bet…iespējams, ka Tev vienkārši ir klusi jānopūšas un jāsamierinās ar faktu, ka ne visi cilvēki var izjust kaislību pret dokumentālo kino.. 🙂

    1. Es arī atminos kādreiz redzējis baudāmus raidījumus, bet tas bija ļoti sen un nosaukumus, protams, netceros. Savukārt bez TV vai īpašas rakņāšanās interneta biezokņos tos kvalitatīvos, jaukos un baudāmos raidījumus atrast grūti.
      Bez šaubām, gaumes dažādas un visiem viss patikt nevar, bet… Es vairāk cepos, ka cilvēki nezina starpību, pat nepamēģina, bet vienalga tas viņiem neder.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *