Skip to content

Latviskums

Latvieši un Latvija.

Valoda kā ierocis

Lai tiktu bērnudārzā, jāpiezvana pie durvīm. Pienācu pie tām, kad tur jau stāvēja kāda sieviete ar mazu bērnu. Pāri ielai kāds vīrietis skaļi sauca “ei” vai ko tamlīdzīgu. Es par viņu nelikos ne zinis. Sieviete sākotnēji arī nē. Vīrietis nerimās, viņš, kliedzot pāri ielai, gribēja noskaidrot, vai tas esot bērnudārzs. Krievu valodā, protams. Man tādiRead More »Valoda kā ierocis

Vai slēpta rusifikācija Rīgas domes Īpašuma departamenta gaumē?

Mani interesē Rīgā notiekošais. Ko jaunu grasās uzcelt, ko drīzumā nojauks. Varbūt kāda interesanta publiska apspriešana. Biju diezgan priecīgs konstatēt, ka Rīgas domes Īpašuma departaments (RDĪD) par to mēdz informēt, lietojot twitter.com. Daudz vieglāk ir izlasīt ziņas vienuviet twitter.com nekā regulāri meklēt, vai nav kas interesējošs parādījies visai smagnēji uzbūvētajā portālā riga.lv. Pamanīju, ka RDĪDRead More »Vai slēpta rusifikācija Rīgas domes Īpašuma departamenta gaumē?

Personīgais nacionālisms

Neilgu laiku pirms studiju beigām man bija doma braukt prom no Latvijas. Finansiālu apsvērumu dēļ. Ārzemēs varētu nopelnīt daudz vairāk naudas un varētu domāt ne tikai par izdzīvošanu. Tomēr jo tuvāk studijas nāca beigām, jo vairāk apzinājos šādas izvēles mīnusus. Vispirms man nāktos pamest savu ģimeni. Tas varbūt nebūtu tik sāpīgi man pašam, kā mājāsRead More »Personīgais nacionālisms

Vakardienas ainiņas Rīgā

Eju pa Maskačku, pamanu onkulīti – riteņbraucēju, kurš garām ejošajai sievietei jautā ceļu. Neklausos, soļoju tālāk. Kad esmu pagājis garām, dzirdu “maladoj čelovek”. Pagriežos, onkulītis kaut ko pagari krieviski nober. Pārjautāju “latviski var”? Viņš atbild “pirts”. Saku “nav ne jausmas, nevaru palīdzēt” un dodos tālāk. Gandrīz turpat blakus trīs meituki tā ap 16 jautā “ņebuģetRead More »Vakardienas ainiņas Rīgā

Sociālā tautība

Ērtības labad līdzīgi kā ar dzimumu un sociālo dzimumu būtu jānodala arī tautība un sociālā tautība. Citādi ir grūtības nosaukt tautību tādiem indivīdiem, kuri mainījuši savu apzināto tautisko piederību.

Piemēram, Pēteris Skudra, kurš pats sevi par latvieti nemaz neuzskata. Vai viņš ir latvietis? It kā jā, jo laikam jau latviešu vecākiem piedzimis, Latvijā audzis utt. Bet kā latvietis var būt cilvēks, kurš sevi uzskata par krievu? Un ne jau viņš vienīgais tāds, kurš “integrējies” citā kultūrā.

Latvijas pase jau sen vairs nenozīmē, ka tās īpašnieks ir latvietis. Tāpat kā amerikāņu vai vācu pases neko nepasaka par tās īpašnieka etnisko piederību. Tie laiki ir pagājuši. Bet etniskās piederības kritērijs savu aktualitāti nezaudēs vēl ilgi – patīk tas kādam vai nē.

Sociālās tautības jēdziens konceptuāli ir vienkāršs, efektīvs risinājums. Tātad Pēteris Skudra: tautība – latvietis, sociālā tautība – krievs.

Tālāk šo ideju varētu dažādi attīstīt. Vispirms varētu atrast veiksmīgāku jēdziena apzīmējumu. Tad noteikt kritērijus, kā cilvēks var reģistrēt savu sociālo tautību un cik bieži to drīkst mainīt. Visbeidzot piešķirt katram Latvijas iedzīvotājam savu sociālo tautību. Vēlāk to pašu varētu reģistrēt arī ieceļotājiem, kas nudien nebūtu briesmīgāks pārkāpums kā ievadīt sistēmās visus indivīda pases datus, tam iekāpjot lidmašīnā.

Kam tas viss vajadzīgs? Kaut vai tikai tiem, kuri mēdz lietot jēdzienus “latvieši”, “krievi” utml. Tādējādi tiktu precizēta indivīdu kopu, par kuru tiek runāts.

Tā arī būtu pienācīga atbilde uz aicinājumu iedzīvināt dženderismu Latvijā.

Pretspiegu grozījumi

Visvairāk “pretspiegu grozījumu” sakarā mani satrauc relatīvais klusums publiskajā telpā. Pieņemu, ka ne visi zina, par ko ir runa, tāpēc mazliet pārstāstīšu saviem vārdiem.

 

Kā zināms, Krievija veica Krimas aneksiju un uzreiz pēc tam Ukrainā parādījās tā sauktie zaļie cilvēciņi. Par karu to nosaukt bija kaut kā neērti, tāpēc to sāka dēvēt par hibrīdkaru. Tā teikt, karš vispār ir, bet, lai Kremlis neapvainotos, to nosauca mazliet citādāk.

Latvijai kā potenciālam Kremļa vardarbības mērķim, būtu jābūt gatavai gan karam, gan hibrīdkaram. Tad nu Latvijas gudrās galvas specdienestos, parlamentā un Providus-ā sadomāja veikt izmaiņas krimināllikumā. Tiktāl loģiski, vai ne? Bet kādēļ izmaiņām likumdošanā bija vajadzīgs gaidīt vairāk nekā divus gadus? Un kādēļ šos grozījumus tagad virza steidzami?

Atbilde ir ļoti vienkārša – lai valsts prezidents tos nespētu vēlreiz “atmest atpakaļ” un lai nebūtu pat teorētisku iespēju apstādināt šos grozījumus tautas referendumā. Faktiski tiek sagrābta vara Latvijā. Tas ir, ja ne apvērsums, tad kas ļoti līdzīgs tam.

Būs daudz vieglāk ierosināt krimināllietu pret nevēlamu indivīdu. Publiski ierosināji izmest Solvitu no Nacionālās Drošības padomes un kāds tevis teikto uztvēra nopietni? Tev piedraudēs ar krimināllikumu, iespējams, izsauks uz Drošības policiju un varbūt piedāvās sadarboties. Kārdinājums piekrist būs milzīgs. Ja būsi principiāls un spītīgs, tev tiks piemeklēts pants, ierosināta lieta un varēsi laimīgs piestaigāt uz pratināšanām un gadiem ilgi gaidīt savu tiesu. Diezgan pamatīgas neērtības ir ļoti reālas. Attaisnojošs tiesas spriedums gan nē. Pārsūdzības mēdz būt ilgas un neproduktīvas. Ja būsi izcēlies ar ko īpaši nejauku, var arī nosēdēt savus labākos dzīves gadus cietumā ar ne tiem simpātiskākajiem kameras biedriem.

Ir ļoti ērti labticīgi paļauties, ka “viņi zina, ko dara”. Ja painteresējas vairāk, ko tieši un kā mūsu specdienesti dara, tad paļauties uz tādiem kļūst ļoti, ļoti grūti. Ja neesiet interesējušies paši, lūdzu ticiet tiem, kuri to dara. Pameklējiet kaut vai pietiek.com informāciju par SAB, Drošības policiju vai Militārās izlūkošanas un drošības dienestu. Man personīgi radies iespaids, ka tur strādā tieši tādi paši “haļavščiki” kā citās valsts iestādēs. Pārsvarā ne tie talantīgākie ļaudis, kuri grib strādāt pēc iespējas mazāk. Neiztrūkstoši ir arī tipi, kuri atraduši iespējas, kā ar darba palīdzību papildus piepelnīties. Ja tic astoņkājim, tad milzīgos apmēros (piem., 100’000 eiro SAB Sparānam).

 

Grozījumi krimināllikumā ir kā tādas atombumbas radīšana. Nekad nevar zināt, vai kāds idiots to neuzspridzinās pašiem virs galvas. Pieņemsim, ka jūs personīgi pazīstiet Āboltiņu vai Gaidi Bērziņu un ticiet, ka viņi ir normāli cilvēki, kuriem nekas “tāds” nevar pat prātā ienākt. Ļoti iespējams, ka jums ir pilnīga taisnība. Tikai viņi neviens pie varas nebūs mūžīgi. Un, vai atcerieties, ka Hitleru ar viņa nacistiem savulaik parlamentā ievēlēja demokrātiskā veidā? Faktiski tiek sagatavota dāvana – superierocis jaunai, totalitārai valdībai.

Jūs domājiet, ka es lieki dramatizēju un ka jūs tas neskars? Es nebūtu tik optimistisks. Attieksme “bet es taču neko neesmu izdarījis” ir bijusi vairumam upuru, kuri vēlāk tikuši izsaukti uz čeku (kas ir SAB, MIDD un DP analogs un priekštecis) izvesti lopu vagonos vai vienkārši nošauti Stabu ielas pagrabos. Citādi taču viņi būtu aizbēguši vai pretotos.

 

Ja neticiet, nevēlieties iedziļināties, tas ir saprotami un uz to arī neviens nespiež. Bet tad, lūdzu, respektējiet tos, kuri šos jautājumus ir pētījuši. Dalieties ar informāciju par krimināllikuma grozījumiem. Paudiet savu subjektīvo attieksmi pret tiem, kamēr tas legāli vēl ir iespējams. Uzdodiet jautājumus tviterī partijām, konkrētiem deputātiem. Lai viņi atbild, lai komentē. Mēģināsim izglābt mūs pašus, kamēr vēl nav par vēlu.

 

Dievs svētī Latviju!

T.s. vīriešu diena

Pirms diviem gadiem pirmoreiz piedzīvoju kolektīva vīriešu sveikšanu tā saucamajā vīriešu dienā. Biju drusku uzvilcies un morāli gatavs aizstāvēt savu nacionālo pozīciju. Bet mani saigaidīja smaidīgas kolektīva meitenes un uzklāts galds. Viena no meitenēm teica īsu apsveikumu un tajā bija teikts, ka šim brīdim nav nekāda sakara ar armiju, meitenes vienkārši grib apsveikt mūsu kolektīva vīriešus. Es nezinu, cik lielam īgņam jābūt, lai tādā brīdī sāktu runāt par politiku un pasūtītu meitenes dillēs.

Šī tradīcija ir ikgadēja. Nekad tur nav bijis nekāda sakara ar armiju. Meitenēm sagādā prieku sveikt puišus un man tīri cilvēcīgi negribas viņas apbēdināt ar piemeklētu principiālu nostāju. Turklāt šie svētki mūsu kolektīvā reāli ir meitenēm, jo tieši viņas šajā dienā ir vispriecīgākās.

Jā, ja ļoti grib, tad principā vīriešu dienu var svinēt citā datumā. Uz to pat aicina. Brīnumjauki, es tikai gribētu redzēt tādus aicinātājus reāli svinam vīriešu dienu sevis piemeklētajā datumā. Es varētu arī teikt, ka gribētu redzēt šos “varoņus” pasūtām tālāk smaidīgas meitenes, bet tad es melotu. Meitenes tādu attieksmi nav pelnījušas.

Valsts etniskais sastāvs

Zviedri attapušies, ka vietām īsti nevarot integrēt imigrantus sabiedrībā. Jo, padomā, viņiem ikdienā pietiekot ar savu dzimto valodu un zviedru valoda nebūt nav nepieciešama. Such segregation is easy to see at Ronna School, where just two of its 750 pupils are classified as ethnic Swedish, meaning both parents are Swedish. Ir vienkāršs risinājums, kas pieRead More »Valsts etniskais sastāvs