Torņu cīņas 2019

Tā kā pagājušajā gadā uzvarējām bērnu tautas klasē, tad šoreiz mums, ievērojot tradīciju, pienācās startēt pieaugušo pieredzējušo komandu konkurencē. Labu laiku pirms torņu cīņām apsvērām, kā tad šoreiz trenēsimies. Mūsdienīgā kārtā izrādījās, ka mums visiem ir diezgan maz laika. Domājot, kā tad īsti lai rīkojas, nolēmām, ka šogad kopīgi nemaz netrenēsimies. Torņu cīņās tādiem amatieriem kā mēs augstas vietas dabūt tāpat nav reāli, tāpēc arī nevajag saspringt. Tā vietā varētu atslābināties un vienkārši pavērot putnus.

Šobrīd, rakstot šīs rindas, esmu drošs, ka būtu bijis labāk, ja mēs tomēr būtu iepriekš patrenējušies būtu. Tas pat nav tik svarīgi rezultāta ziņā, jo uz augstu vietu mēs tik un tā nebūtu pretendējuši, bet mēs būtiski uzlabotu ātrumu, ar kādu noteikt mazos dziedātājus vai klusētājus. Tas savukārt mums ļautu justies komfortablāk un sniegtu papildus laiku, kurā mēs varbūt ievērotu kādu agrāk nemanītu sugu.

Līdzīgi pagājušajām Torņu cīņām arī šajās mums nācās piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu, slimības dēļ paliekot trijatā. Šoreiz mēs par tādu varbūtību tikām brīdināti dažas dienas iepriekš un teorētiski būtu varējuši sameklēt arī aizvietotāju. Bet paņemt maz zināmu vai svešu cilvēku no malas uz 24 stundām tornī? Tā vietā izvēlējāmies cerēt uz brīnumainu atveseļošanos, kura diemžēl nenotika. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, nebija jau slikti, bet slodze trijatā ir lielāka. 24 stundās to izjūt visai būtiski. Ja kāds izdomā apmeklēt krūmus un pārējie augšā piefiksē jaunu sugu, tad vai nu čurātājam jāmet iesāktais pie malas un labi ātri jājož uz torni atpakaļ, vai arī jaunums jānoraksta zaudējumos jāieraksta īpašā sarakstā, kurš netiek ņemts vērā, skaitot rezultātus.

Pirms izlozes satikām daudzus pazīstamus, bet ikdienā reti satiktus cilvēkus. Ļoti patīkami. Īsi pirms torņa izlozes komandā apspriedām dažādus variantus, tai skaitā Sātiņu dīķu torni. Komandas biedri teica, ka esot tur bijuši un ļoti paticis. Dažas minūtes vēlāk pie šī torņa tiku izlozē. Visi komandā par to bijām priecīgi un drīz vien braucām uz Saldus pusi.

Pa ceļam rūpīgi iepazināmies ar pagājušā gada novērojumiem Sātiņu dīķu tornī. To bija daudz – veseli 90. Tas nozīmēja, ka mums ir tornis ar visaugstāko vidējo rādītāju. Bet, papētot novērotās sugas, aina vairs tik briesmīga nelikās. Gulbjus un pīles mēs pazīstam. Labi, pie ķīķa un mazā ērgļa mēs droši vien saminstinātos pieredzes trūkuma dēļ. Tilbītes pa ceļam var atkārtot. Dzeņus mēs zinām, ķauķu arī tur nemaz tik daudz nav. Tā nu mēs gājām cauri sarakstam un atkārtojām tās putnu balsis, par kurām visi nejutās pilnīgi droši.

Bija saskaņots, ka drīkstam piebraukt ar auto līdz pašam tornim. Citos gadījumos būtu kāds kilometrs jāiet ar kājām. Ar visu iedzīvi un optiku to pievarēt nebūtu nemaz tik ātri. Pa ceļam redzamie dīķi izskatījās ļoti interesanti, bet nebija laika pievērsties to izpētei un devāmies tieši uz torni. Mudīgi izkravājuši visu nepieciešamo un piestiprinājuši pie torņa informatīvo paziņojumu par torņu cīņu norisi, 13:40 ķērāmies pie novērojumiem.

Pirmajā stundā varējām aplūkot daudz ziemeļu un paugurknābja gulbju. Vēlāk arī tie nekur nepazuda. Vēl ūdenī sazīmējām vairākas meža pīles, cekuldūkurus. Mazliet samulsu pie brūnas pīles ar pamatīgu baltumu, bet pēc izpētes klasificējām to kā cekulpīli.

Cekulpīle

Lidinājās lielie ķīri, ķīvītes, pa kādai upes tilbītei un mājas strazdam, kā arī niedru liju pāris. Šķita, ka ir arī mazie ķīri, bet pie pārliecības netikām un neatzīmējām. Tālumā sazīmējām dzērves un pelēko vārnu. Ūdenī pamanījām arī lauci, meža zosis, lielo balto gārni, platknābju pāri un gaigalas.

Lielais baltais gārnis, meža zosis un augšā lielais ķīris

Par spīti vējam saklausījām lielo zīlīti, brūnspārnu ķauķi, žubīti, mazo svilpi, zeltgalvīti, dzelteno un niedru stērsti. Netālu no torņa omulīgi tarkšķēja ceru ķauķu pāris vairāku vītīšu piedziedājumā. Tas pamatīgi apgrūtināja citu putnu klausīšanos, bet torņos tā laikam vispār mēdz būt. Paveicās ar koku čipsti, jo tās uzstāšanās nebija neko ilga. Grāvī uzkavējās meža tilbīte. Kopā pirmajā stundā 28 putni. Bija ko iesvīst gan ar vērošanu, gan klausīšanos, gan pierakstīšanu. Ne velti meža pīle un ceru ķauķis aizmirsās atzīmēties, ko pamanīju tikai, pārlasot protokolu atpakaļceļā.

Mūsu uzticamais draugs ceru ķauķis

Otrajā stundā turpinājām intensīvi vērot putnus. Šoreiz atzīmējās arī divi plēsēji – jūras ērglis un peļu klijāns. Jūras ērgļi pēcāk bija novērojami visu laiku, izņemot nakti. Lūk, tālumā bija redzama tāda jauka pļaviņa, kur neredzētajam stārķim izstaipīt kājas, bet tur tupēja jūras ērglis vārnu ielociņā. Pat vārnām šis statiskais putns apnika. Ūdenī konstatējām brūnkakļus. Pārlūkojot attālākās teritorijas, pamanījām zivju gārni un tādus parastus putnus kā mājas balodis un sudrabkaija. Garām mēdza lidot arī pa kādam upes zīriņam. Uz brīdi saklausījām zilzīlīti un ezera ķauķa vienmērīgo trelli. Otrajai stundai 9 sugas, kopā 37.

Mazinoties jaunu novērotu sugu skaitam, trešajā stundā atminējāmies par pusdienām. Ar tām neklājās nemaz tik viegli, jo, kolīdz biji piesēdis kaut ko iekost, nācās lekt kājās un vērot kārtējo aizdomīgo putnu. Neskatoties uz cītīgo vērošanu, sarakstam varējām piepulcināt vien bezdelīgu un zivju ērgli, kuru turklāt identificējām vienīgi pēc pamatīgākas fotoattēla izpētes. Saklausījām dzeguzi un ķivuli (beidzot). Raimonds vienīgais pamanīja dižraibo dzeni. Trešajai stundai 4 sugas, kopā 41.

Zivju ērglis. Šis uzņēmums tapa, kad otro reizi novērojām šo putniņu, pirmais bija tumšāks.

Ceturtajā stundā piepulcinājām tikai balto cielavu. Redzēju krūmos pazūdam žagatu, diemžēl es vienīgais. Tālumā sazīmēju pelēko pīli, bet komandas biedri nejutās pārliecināti par tās noteikšanu. Rietumpusē tumsnēja mākoņi, bet pāri mūsu galvām tie tomēr nedevās. Kopā 42 sugas.

Piektajā stundā garām palidoja klusējošs krauklis. Ietarkšķējās un arī parādījās pelēkais strazds. Koku biezoknī ar grūtībām saklausījām dziedātājstrazdu. Kārtējo reizi pārskatot Grebūtnieku dīķa ūdensputnus, konstatēju, ka divi putni cekuldūkuru bariņā izskatās mazliet atšķirīgi. Kad kāds no tiem izvilka knābi no spārna apakšas, varējām nešaubīgi atzīmēt pelēkvaigu dūkuri.

Pelēkvaigu dūkuri, vismaz tas viens pa labi

Pavisam tuvu Lieknas dīķī parādījās pelēkās pīles un šoreiz tās visi varējām labi apskatīt. Piecas sugas klāt, kopā 47.

Pelēkā pīle

Sestajā stundā vējš bija mazliet mitējies, bet neko daudz mums tas nedeva. Pagaidām klāt nāca vien čuņčiņa un cekulzīlītes dziesmas. Cekulzīlīti vēlāk uz brīdi varējām arī aplūkot. +2 sugas, kopā 49.

Arī septītajā stundā varējām pieskaitīt divas sugas. Garām palidoja lauku balodis, kurš vēlāk mūs izklaidēja ar dziesmu. Atnāca pirmie apmeklētāji. Uzdāvinājām viņiem grāmatzīmes, parādījām dažus putnus un mazliet aprunājāmies. Pēcāk devāmies īsā kāju izlocīšanas pauzē un, lai arī ar lielām grūtībām, tomēr saklausījām lielo dumpi. To izdevās sadzirdēt arī augšā tornī. Divas klāt, kopā 51.

Atradums netālu no torņa

Astotajā stundā ap pusdesmitiem vakarā krūmos pāris reizes sadzirdējām ko līdzīgu cūkai un atzīmējām dumbrcāli. Viena suga, kopā 52.

Devītajā stundā pēc desmitiem vakarā tālumā saklausījām seivi ķauķi. Iespējams, tobrīd dziedāja arī lakstīgala, bet tā vairs savu dziesmu neatkārtoja. Toties izdevās sadzirdēt sarkanrīklīti. Ezera malā pamanījām lielu, tramīgu zaķi. Tuvu tornim garām palidoja sloka. Gar grāvja malu pamanījām soļojam āpsi, kurš ātri pazuda grāvī. Plus trīs, kopā 55 un ar to arī pirmās dienas putnu sarakstu varējām slēgt.

Desmitajā stundā bija jau tumšs. Gatavojāmies naktsmieram, pirms tam vēl mazliet izlocījām kājas. Piegājām tuvāk putnam, kurš man šķita aizdomīgs, bet neko citu bez ceru ķauķa saklausīt neizdevās. Paspīdinājām lukturīti un, iespējams, kādu iztrūcinājām, jo dzirdējām skaļu plunkš. Šī skaņa atkārtojās vēl divas reizes un izvirzījām dažādas versijas, sākot ar bebru un beidzot ar zombijiem.

Nakts iestāšanās

Būtu diezgan interesanti uzzināt, kā citām komandām ir ar novērojumiem diennakts tumšajā laikā. Mēs gan visi devāmies pie miera, uzlikuši modinātāju uz četriem. Gulēju diezgan trauslā miegā, bija karsts un visu nakti skaļi taurēja ziemeļu gulbji. Vairāk uz rīta pusi skaļāki kļuva pelēkie strazdi. Vēlāk apspriedām arī jautājumu par ceru ķauķi – kāpēc viņam ir visu laiku jādzied? Vai tad jātaupa enerģija nemaz nav?

Sešpadsmitajā stundā 4:40 beidzot atzīmējām ļoti ilgi gaidīto melno meža strazdu. Pārskatot ūdens klajumu, ievēroju tajā peldam divus mazus putniņus ar dzelteniem pušķīšiem, kuri pacēlās virs galvas. Pirmo reizi dzīvē redzējām ragainos dūkurus! Nekur tie negrasījās pazust un bija labi novērojami arī, kad braucām jau prom. To, ka tā ir visai reta suga, mēs nemaz nezinājām. Divas sugas klāt, kopā 57.

Ragainie dūkuri

Septiņpadsmitajā stundā pāri tornim pārlaidās zvirbuļvanaga tēviņš ar savu sarkanīgo vēderu. Garām tornim palidoja un ūdenī nosēdās prīkšķe, pēc brīža pazūdot niedrājā. Saklausījām vālodzi. Pamanīju sīli, diemžēl vienīgais. Plus trīs, kopā 60.

Astoņpadsmitajā stundā beidzot izdevās sadzirdēt garāku niedru strazda dziesmu. Pa laikam viņš iedziedājās arī agrāk, bet apklusa pirms visi sākām tam pievērst uzmanību. Netālu pamanījām gaišo ķauķi. Beidzot visi redzējām dižraibo dzeni. Atlidoja jūras krauklis, kurš, pamanot jūras ērgli, ātri vien savicināja spārnus un pazuda. Garām aizlaidās sīlis, kuru šoreiz redzēja visi. Papildus piecas sugas, kopā 65.

Kur divi jau ir, tur trešais lieks.

Tālākās sacensības pēc 7:40, godīgi sakot, nebija vairs diez ko aizraujošas. Jaunas sugas sarakstam piepulcinājām pa vienai stundā. Saklausījām pelēkās zīlītes saucienu. Uzreiz neatpazinām, bet sameklējām atbilstošu balss ierakstu. Sadzirdējām svilpjus. Komandas biedri novēroja žagatu, kuru tagad varējām iekļaut sarakstā. Vienubrīd starp ceru ķauķiem varēja saklausīt dārza vai melngalvas ķauķi, bet mēs to atstājām neidentificētu. Klausoties ierakstītos un neatpazītos balss ierakstus, klāt pielidoja varen pikta pelēkā un purva zīlīte. Mums tiešām nebija nodoma putniņus provocēt un telefons jau nemaz tik skaļš arī nav.

Pelēkā zīlīte

Pusdesmitos ar auto atbrauca nākošais apmeklētājs, kuru interesēja, vai mēs esot ornitologi, cik ilgi mēs vēl tornī būšot un vai no putniem arī kaut ko saprotot. No auto tā arī neizkāpa un devās prom.

Interesanti bija pavērot, kā niedru lija centās ieķert ar nagiem brūnkakļa mammai mugurā. Pielidoja klāt, izstiepa kājas un pikēja no neliela augstuma. Pīle nekavējoties ienira, lai pēc brīža turpat atkal iznirtu. Un tā vairākas reizes.

Brūnkaklis, niedru lija un ieniris brūnkaklis.

No reāli dabūjamajām sugām mums trūka vēl baltais stārķis. Tad nu pa laikam pavērsām teleskopus uz tālumā esošajām mājām. Kad 12:00 balto stārķi pamanījām tālu, tālu, augstu, augstu debesīs, iestājās iekšējs atslābums. Jo ko tad vairs?

Iespējams, pelikāna ola

Pēdējo sugu saklausījām, kad jau kravājām mantas. Tikai tajā brīdī sapratu, cik atslābis biju, jo “žīds” taču skanēja jau kādu brīdi. Tā mēs kā pēdējo sugu 13:05 atzīmējām zaļžubīti. Kopā nu bija 71 suga un devāmies atpakaļ uz Rīgu.

Pārskatīju pagājušajā gadā atzīmētās putnu sugas, lai saprastu, kur tad mums pietrūka tās 19. Baltvēderis, krīklis un mazais dūkuris. Ķīķis, vistu vanags un mazais ērglis. Gugatnis, mērkaziņa, pļavu un purva tilbītes. Mazais ķīris, melnais zīriņš. Ūbele, lauku cīrulis, mājas un krastu čurkstes. Pelēkā un melnā dzilna, baltmugurdzenis. Peļkājīte, lakstīgala un plukšķis. Purva un melngalvas ķauķi. Melnais mušķērājs, somzīlīte un dadzītis. Riekstrozis un kovārnis. Daudz un no visa kā pa druskai. Vismaz svirlītis, kura trūkums man mazliet kremta, nebija bijis arī iepriekš.

Atgriezāmies Rīgā uz rezultātu apkopošanu un pasludināšanu. Par mūsu ieņemamo vietu lielu ilūziju nebija. Labākajā gadījumā būtu pirmspēdējie, bet arī tas bija maz ticams. Galu galā teicu runu kā sešpadsmitās un pēdējās vietas pārstāvis. Komandas biedros saskatīju nelielu rūgtumu, bet neko darīt. Kā ir, tā ir. Mūsu komanda vismaz nebija tā, kura piedzīvoja lietusgāzi.

Pie mūsu galdiņa, kur sēdēja trīs komandas, izraisījās neliela diskusija, vai tas maz ir jēdzīgi uzskatīt par torņa vidējo rādītāju pagājušo sacensību rezultātu? Pēc nolikuma, ja tornis piedalās pirmo reizi, rezultāts jāsalīdzina pret visu torņu vidējo rezultātu. Varbūt tā jādara arī otrajā reizē. Tas, ka šī īpatnība izšķīra pēdējās vietas likteni, manuprāt, nav nozīmīgi, bet, ja runa ir par pirmo vietu? Uzvarētāju Mērsraga pļavas tornis bija ar 47 novērojumiem 24 stundās pagājušajā reizē. 2017. gadā mūsu tobrīd tikko radusies komanda Mērsraga pļavas tornī noteica 46 putnu sugas četrās stundās. Nekādā ziņā gan nenoniecinu uzvarētāju nopelnus un visu cieņu gan viņu, gan visu pārējo komandu paveiktajam.

Vispatīkamāk apbalvošanā ir klausīties, kā citas komandas dalās savos iespaidos. Vienmēr ir ļoti interesanti klausīties, kā citiem gājis. Varbūt nākošajos gados būtu vērts komandu stāstus nofilmēt un saglabāt vēsturei.

Mājās dodoties, garām braucošajā hoverboard saklausīju ceru ķauķi. Ieraugot debesīs plēsēju, roka automātiski stiepās pēc binokļa, kurš jau bija atstāts mājās. Un, dodoties gulēt, pulksteņa tikšķēšana raidīja signālu apziņai par kārklu ķauķi.

Ceru, ka nākošajā gadā būsim pilnā sastāvā, jo tā būtu pilnīgi jauna pieredze. Centīšos arī atcerēties atziņu par iepriekšējās trenēšanās svarīgumu, jo ar zināšanām par ierastajiem pilsētas putniem tomēr nepietiek.

Skats no Sātiņu torņa

P.S. Ja kādā no attēliem esmu klasificējis kādu putnu nepareizi, ļoti atvainojos un nokaunos, bet lūdzu tomēr uz manu kļūdu norādīt.

Sabildētie putni 2018

Turpinot pagājušajā gadā iesākto, apkopošu šajā gadā uzņemtās putnu bildes. No katras sugas pa vienai bildei.

Šis gads man nav bijis tik ražīgs kā pagājušais, tomēr arī ļoti jauks.

Latvijas teritorijā man sanāca 111 sugas (neķertie putni). Galerijā būs par 12 vairāk, jo parādīšu arī dažas interesantākās ķerto putnu (noķerti tīklos, izņemti no putnu būrīša utml.) bildes un dažus lidoņus no Igaunijas. Kvalitāte lielākoties nav neko izcila, jo apzināti veidotam labam kadram vajag daudz laika.

No galerijas bildēm 85 uzņemtas dažādās ekskursijās vai pastaigās, kuru galvenais mērķis bijis skatīties putnus, tajā skaitā LOB putnu dienas. Pavisam tie bijuši 17 pasākumi – putnu vērošanas sacensības, individuālas pastaigas, LOB Rīgas grupas pasākumi utml. Manuprāt, ne īpaši daudz.

Pastaigās, kuru mērķis nav bijis vērot putnus, sabildētas 38 sugas 21 dienā. Sešas fotogrāfijas no tām pat nebūtu pieskaitāmas pie pastaigu bildēm, drīzāk pie nejaušībām, kad putns pats atlidojis klāt.

Mājas zvirbuļus, zilzīlīti u.c. īpaši neesmu centies bildēt, kaut arī redzēti tie ir ļoti bieži.

Vēl kopš aprīļa vidus skaitīju Rīgā novērotās sugas. Uz to pamudināja nejaušs jūras ērgļa novērojums. Neskaitīju putnus, kurus pats neatpazītu, piemēram, zaļo ķauķīti. Īpaši šī saraksta dēļ nevienā ekskursijā gan nedevos, tikai piefiksēju, kas gadījies pa ceļam. Kopā sanāca 101 suga. Starp citu, labākais rezultāts būs ap kādiem diviem simtiem.

Paldies visiem, kuri devās līdzi, aicināja ekskursijās vai citādi palīdzēja! Īpašs paldies Inesei, Vitai, Raimondam, Elīnai un Imantam!

Attēli sakārtoti hronoloģiskā secībā pēc to uzņemšanas datuma.

« 1 of 5 »

 

Rīgas putnu cīņa 2018

Rīgas putnu cīņa ir sacensības, kurās 8 stundu laikā komandai (2-4 cilvēki) jānovēro pēc iespējas vairāk putnu sugu Rīgas teritorijā. Papildus punkti pienākas par noteiktiem dzimumiem.

Rīgas putnu cīņā piedalījos trešo gadu (pirmās un otrās reizes apraksti). Jau laicīgi bija zināms, ka ierastajā komandas sastāvā startēt nevarēsim. Apspriedāmies savā starpā par iespējamo aizvietotāju kandidatūrām un citu nopietnu variantu bez Ievas nemaz nebija. Vairums no mums bija savstarpēji pazīstami un zinājām, ka Ieva putnus pazīst visai labi. Par laimi, Ieva piekrita uzreiz.

Šoreiz treniņu ekskursiju pirms sacensībām nerīkojām, jo divas nedēļas agrāk jau bija putnu dienas.

Nepilnu nedēļu pirms sacensībām saslimu un nepaspēju izveseļoties. Prātīgāk būtu bijis nestartēt, bet Rīgas putnu cīņa ir tikai reizi gadā un negribējās arī atstāt komandu bez šofera.

Par pamatu ņēmām pagājušā gada maršrutu. Izņēmu mazāk rezultatīvākos posmus laukā un centos sakārtot atlikušās apmeklējamās vietas pēc to steidzamības. Iepriekšējos gados meža malā vai pļavas vidū dienas beigās mums nebija ko redzēt. Attiecīgi šie posmi liekami dienas sākumā, kad ir vairāk putnu. Izvēlējāmies startēt Vecdaugavā, turpināt ar molu un Mangaļsalas mežu. Turpinājumā mēs dotos pastaigāt mazdārziņiem, vērot pīles un pa ceļam pamanīt kādu pilsētas putnu.

Sacensībām pieteicās deviņas komandas. Kad uzzināju to sastāvus, kritiski izvērtēju mūsu spējas un atzinu, ka septītā vieta būs mūsu griesti. Vieta gan nebija mūsu mērķis. Galvenais, lai mums pašiem būtu interesanti un nepārspīlēt ar skriešanu.

Vecdaugavā ieradāmies pusstundu pirms saullēkta, kas sacensībām, starp citu, nemaz nav agri. Migrēja zosis un mazāki putniņi. Lidojošos putnus atpazīt nebija viegli, jo bija vēl patumšs, mazo putniņu saucienus tik labi nezinājām un tos nemaz tik labi nevarēja dzirdēt. Tomēr lauku cīruļus atšķīrām viegli.

Ūdenī varēja redzēt pīles, bet pustumsā bija grūti tās atpazīt. Atlikām tās uz atceļu no Vecdaugavas.

Devāmies tālāk pa pļavu. Visiem bija prieks par tālumā redzamo lielo čaksti, vienīgi, uzstādot teleskopu, mans lētā gala statīvs gandrīz izjuka. Par laimi, galvenās daļas kopā turējās labi.

Paejot vēl tālāk, gaisā pacēlās mērkaziņa un nosēdās tālāk aiz cinīša, kur to vairs nevarējām redzēt. Žēl, labprāt būtu šo interesanto putnu apskatījuši ilgāk. Visai drīz devāmies atpakaļ, jo atnāca kāda sieviete vest suni pastaigā.

Sākām vērot pīles. Kamēr Elīna centās mums parādīt mazo dūkuri un es – saprast, vai redzu cekulpīli, vai tomēr ķerru, atbrauca motorlaiva un visus putnus aizbiedēja. Atlika vien braukt uz molu.

Pa ceļam Vecāķos nācās strauji bremzēt. Šķiet, pirmo reizi dzīvē to darīju zvirbuļu dēļ. Uzreiz tikām pie lauku zvirbuļa un abu dzimumu mājas zvirbuļiem. Kilometru tālāk nācās bremzēt arī dēļ svilpju pārīša. Svilpju mammu diemžēl redzēju es vienīgais.

Izkāpjot no auto, uzreiz tikām pie zeltgalvīšiem, pelēkās zīlītes un zaļžubītes. Bijām mazliet pārsteigti, ka automobiļu tik maz. Mums šķita, ka molā jau visi būs klāt pirms mums.

Daugavas malā centāmies pamanīt kādu šņibīti, bet tā vietā mums garām palidoja dienas vienīgais kākaulis. Vēl gabaliņu tālāk ievēroju vīru ar fotoaparātu, pētot bērzu. Diez vai viņš tur zvirbuli meklētu, tāpēc devāmies tuvāk. Izrādījās, ka tur ir tāds jauks putniņš kā ķeģis.

Satikām Pilnīgas žubes, mazliet parunājāmies. Uzzinājām, ka netālu ir garknābja gaura. Nez vai mēs būtu tāpat vien iedomājušies to meklēt starp lielajām gaurām.

Gabaliņu tālāk Ieva sauca, ka tikko redzējusi sniedzes. Diemžēl citi tās nepaspēja ieraudzīt. Pretī nāca Paceplīšu komanda un sniedzes aizlaidās. Mazliet aprunājāmies un tālāk visa komanda redzējām šos jaukos putniņus otrreiz.

Sniedze

Mola galā ilgi neuzkavējāmies, jo nebija pārāk silti. Devāmies pretī meža sugām, lai arī viena no tām pati atnāca pretī – pie bākas uz brīdi redzējām paceplīti.

Mežam veltījām nepilnu stundu. Pabraucām gabaliņu ar auto, apstājāmies un klausījāmies. Klusums. Pabraucām gabaliņu tālāk. Atkal klusums. Izkāpām, pastaigājām apkārt un atradām vienīgi dižraibo dzeni, kurš mums tāpat jau bija. Ievai šķita, ka dzirdēja dzilnas saucienu, bet tas diemžēl neatkārtojās.

Tālāk braucām uz Ķīšezeru. Mūs nepatīkami pārsteidza sastrēgums ceļa remonta dēļ, bet daļu no tā izdevās apbraukt pa mazajām ieliņām. Lai kā arī centāmies pa ceļam ieraudzīt baložus un žagatu, mūsu pūliņi diemžēl bija nesekmīgi.

Pie Ķīšezera sarīkojām ilgi gaidītu uzkodu pauzi. Atlaidās arī mežā gaidītās sugas – garastīte, mizložņa un cekulzīlīte. Ūdenī pamanījām cekulpīles, pelēkās pīles, platknābjus, mazo gauru, baltvēderus. Arī lielais baltais gārnis grozījās starp niedrēm.

Kārtējo reizi runājot, kā žagata mūs pievīlusi, izdevās to tālumā pamanīt, sēžot augstu kokā. Ņēmām vērā, ka, ja grib redzēt putnus, par tiem jārunā.

Devāmies tālāk uz mazdārziņiem. Galvenā cerība bija dadzītis. Par to, acīmredzot, bija gana daudz runāts, jo meitenes, ejot gabaliņu pa priekšu, to ieraudzīja. Neko citu gan tur nedabūjām, vienīgi sastapām Kurzemes putnu komandu.

Palūkojāmies pulkstenī un izlēmām, ka ar nelielu līkumu dosimies uz Sarkandaugavu. Pa ceļam dabūjām tikai mājas balodi, toties Sarkandaugavā tikām gan pie ūdensvistiņas, gan krīkļiem. Dažus metrus priekšā uz zemes meitenes pamanīja arī dziedātājstrazdu.

Ūdensvistiņas

Ap šo brīdi pirmo reizi paņēmu rokās mūsu sacensību protokolu. Pārskatīju to, ievēroju, ka nejauši sajaukti krīkļi ar krauķiem un izsvītroju krauķus no protokola. Pēc maza brīža Elīna parādīja uz koku ar krauķiem, kas arī bija mūsu sacensību pēdējā suga.

Steidzāmies uz rezultātu apkopošanu un apbalvošanu. Par kopbildi aizmirsām, dabasdati.lv novērojumus savadīt nepaspējām, pārskatīt fotogrāfijas, cik nu to bija – arī nē. Kā vēlāk atzina Māris Strazds, ja viņi būtu paspējuši pārskatīt savas fotogrāfijas, būtu dabūjuši vēl 0,6 punktus par noteiktiem dzimumiem. Protams, pēc tādām sacensībām visi ir noguruši un daudziem ātrāk gribas mājās, bet šoreiz noslēguma pasākums šķita sācies pārāk ātri.

Šogad par noteiktiem putnu dzimumiem pienācās 0,3 punkti. Tas ir, ja redzēta dižraibā dzeņa mātīte un tēviņš, tad viens punkts pienācās par sugas novērojumu, 0,3 – par tēviņu, 0,3 – par mātīti. Agrāk bija 0,5 punkti par dzimumu.

Vēl atšķirībā no pagājušā gada vairumam sugu bija norādīts, ka jāspēj pamatot, kāpēc redzēta tieši mātīte, nevis jaunais putns. Mēs komandā izdarījām pavisam vienkārši – “pamatojamās” mātītes neskaitījām. Tāpēc, ka pārliecinošu atbildi uz “kāpēc?” mēs sniegt nespētu. Varētu jau mēģināt izsprukt vai cerēt, ka citas komandas neapstrīdēs mūsu novērojumus, bet mums punkti un vieta nešķita tik ļoti svarīgi.

Īpaši bija izdalītas 40 parastās sugas. Sacensību gaitā šim sugu iedalījumam mēs nepievērsām nekādu uzmanību. Tikai brīdī, kad vajadzēja paziņot, cik daudz parasto sugu savākts, ievēroju, ka mums ir apbrīnojami labs rezultāts – 37! Arī par pārējām 24 sugām nebija ko kaunēties. Kopā 61 suga. Manuprāt, tas ir atzīstams rezultāts. Par noteiktiem dzimumiem pienācās vēl 5,7 punkti.

Kad paziņoja rezultātus, sāka ar zemākajām vietām, minot arī punktu skaitu. Tikai tajā brīdī sapratu, ka mums ir labs rezultāts arī, salīdzinot ar citiem. Gala rezultātā bijām izcīnījuši necerēti augsto ceturto vietu.

Par dzimumu noteikšanu izvērsās plašāka diskusija. Māris Strazds pauda viedokli, ka 90% no kopējā tabulā ievadītajiem dzimumiem varētu apstrīdēt. Jo, piemēram, jaunie mājas zvirbuļi no mātītēm nemaz neatšķiras, bet visas komandas norādījušas, ka redzējušas gan mātīti, gan tēviņu. Tad vajadzētu uzskaitīt gan tēviņus, gan mātītes, gan jaunos putnus.

Man personīgi dzimumu skaitīšana diez ko nepatīk. Piemēram, zilzīlītei putnu noteicējā minēts, ka mātītēm ir blāvi zila “cepurīte”, tēviņiem spilgti zila. Lauka apstākļos zilzīlītes ir ļoti kustīgas un apgaismojums mainīgs. Var jau noteikt pēc grāmatā rakstītā, bet vēlāk gandrīz droši būs saspringtas diskusijas. Pat putni.lv autori savos zilzīlīšu attēlos nav norādījuši dzimumus. Man labāk patiktu, ja dzimumus brīvprātīgi noteiktu tie, kuri to vēlas darīt un labākā rezultāta īpašnieks par to saņemtu speciālu balvu.

Gandrīz visas mūsu atzīmētās sugas bijām redzējuši. Rūdītākie speciālisti putnus labi atpazīst pēc saucieniem un tos redzēt ne vienmēr ir nepieciešams. Mums “tikai dzirdētās” sugas bija bārdzīlīte un žubīte. Ja pamācītos saucienus, rezultāts noteikti būtu labāks. Tomēr vairāk prieka ir, ja putniņu esi arī redzējis, ne tikai dzirdējis. Turklāt tad arī tiek izslēgts risks sastapties ar tādiem māksliniekiem kā sīlis, kurš teicami prot atdarināt peļu klijānu, vistu vanagu un citus putnus.

No parastajām sugām mums trūka pelēkais strazds, purva zīlīte un, lai cik tas dīvaini varbūt arī neliktos – kajaks. Tuvumā mēs to neredzējām, bet pa lielu gabalu nespējām viennozīmīgi identificēt.

Lai arī nolikumā bija paredzēta iespēja īslaicīgi sadalīties pa pāriem, mēs to gandrīz neizmantojām. Tikai tik, cik kāds pa laikam bija aizgājis priekšā vai atpalicis aizmugurē.

Neilgi pēc sacensībām Elīna teica, ka nākamgad labprāt pamēģinātu startēt tur, kur vēl neesam bijuši. Iebildu, ka mēs tur tik daudz ko nevarētu redzēt. Divas komandas, kuras apsteigt necerējām, putnus meklēja Pārdaugavas pusē. Bet vispār ir par ko padomāt. Tieši tādu pašu maršrutu noteikti neatkārtosim. Gribētos arī redzēt, kas ir citur, bet negribas secināt, ka “nekā nav”. Līdzīga pieredze man bija pirmajās sacensībās, kad izvēlējāmies būtiski citādāku maršrutu nekā citi un redzējām krietni mazāk. Varbūt tas nozīmē, ka biežāk jāiet putnus vērot ārpus sacensībām.

Ziemeļu gulbji

P.S. Reiz man jautāja – ja jau tu piedalies tādās sacensībās, tad jau tev noteikti ir arī daudz bildes, ko parādīt. Tā gluži nav. Sacensībās labam kadram nav laika. Tikai, ja veiksmīgi sakrīt visi apstākļi. Tā kā sliktus uzņemt gluži negribas, tad ar fotografēšanu sacensībās neaizraujos un īpaši daudz nav ko parādīt.

Aiz Torņakalna stacijas

Gāju garām Torņakalna stacijai. Domāju – nobildēšu, kamēr tā tur vēl ir. Mazums, kas reiz ienāks prātā Latvijas Dzelzceļam, varbūt pasludinās par bīstamu, nojauks un tāpat kā Imantas staciju aizvietos ar metāla kasti.

Kādus desmit metrus aiz stacijas uz centra pusi sākās bijušie dārziņi, patlaban pārpurvojusies, pamesta teritorija. Neesmu biotopos spēcīgs, bet to laikam dēvētu par bebraini.

Labu brīdi uzkavējos pie netālu atrasta zilo plūmju kociņa, degustējot produkciju. Apetīte mitējās, kad iekostā plūmē ieraudzīju kustamies palielu tārpu. Vēl tālāk bija vairākas ābeles un dzelteno plūmju koki.

Dienas vidū kā jau visai nepiemērotā laikā putnu vērošanai tur bija samērā klusi. Manu uzmanību piesaistīja kāda putniņa čirkstēšana. Pēc balss sapratu, ka strazds, ne melnais vai mājas. Vismaz pāris minūtes centos to ieraudzīt. Kad ieraudzīju, centos nobildēt, bet šis, lapās ielīdis, nepozē.

Ieraudzīju arī pieaugušo putnu. Tātad krūmos tupēja pelēkā strazda bērniņš cālītis.

Pelēkais strazds

Kamēr es šos centos nobildēt, aiz muguras garām gāja divas tantes ar suni. Apjautājās, ko tad es tur fotografējot un teica, ka tur arī bruņurupucis esot manīts.

Cenšoties atrast labāku pozīciju, jauno putniņu sabiedēju un tas, acīmredzot vēl nelidojošs, aizskrēja meklēt citu slēpšanās vietu. Pēc trim minūtēm viņš tādu atrada, paradoksālā kārtā man tuvāk un mazliet ērtāk pārskatāmu.

Nobildēju kadru un devos prom. Izrādījās, ka no celiņa (kartē aptuveni Teodora Hermanovska iela) strazdiņš redzams vēl labāk. Sagaidīju arī pieaugušo putnu, kurš cienāja cālīti ar plūmi.

Dodoties tālāk, sanāca parunāties ar abām dāmām (labākajos gados ar suni, cigaretēm un plastmasas alus vai kvasa pudeli). Parādīju bildes ar pelēko strazdu, tās tika atzinīgi novērtētas. Viņas izteica nožēlu, ka te plāno turpināt apbūvi un cerēja, ka tas tik drīz nenotiks. Teica, ka te it kā esot atrasts arī sarkanausu bruņurupucis un vai tādēļ nevarētu te būvniecību aizliegt? Jautāju, vai bebri tur arī esot. Jā, esot. Šobrīd – dienas vidū tur vēl ir klusi, bet ap deviņiem vakarā reizēm esot sajūta it kā pats Kings Kongs tur plosītos. Vēl uzzināju, ka vietējie bomži tur mēdz lasīt ogas, lai pēc tam pārdotu kā ekoloģisku produkciju Āgenskalna tirgū, pat kastītes esot nez kur dabūjuši. Bet vispār turienes bomži esot labdabīgi un par viņiem nevajagot uztraukties. Un pa celiņu varot aiziet līdz pat otrajam trolejbusu parkam. Vēl viņas esot te savākušas pamatīgu sēņu ražu. Tādu, ka vienā paņēmienā nemaz apēst nevarot. Un regulāri atnākot pēc plūmēm. Apstiprināju, ka esot tāds putns, kuru dēvē par pupuķi, un, paglaudījis suni, devos tālāk.

Vispār turienes ūdensputni tādi tramīgi un grūti fotografējami. Bet lauci izdevās notvert kadrā.

Visbeidzot izdevās nobildēt kādu mazliet lielāku putnu, par kura sugas piederību nebiju īsti pārliecināts. Jo, lūk, pieaugušos putnus noteikt ir salīdzinoši viegli. Ar jaunuļiem, tādiem kā šis, ir grūtāk. Galu galā klasificēju to kā ūdensvistiņu – diezgan tramīgu putnu.

Ar šo ierakstu es gribēju parādīt, cik interesanta un dažāda ir purvainā teritorija pie Torņakalna stacijas gandrīz pašā pilsētas centrā. Nezinu, cik ilgi tā vēl pastāvēs. Būtu ļoti interesanti šo teritoriju atstāt pēc iespējas neskartāku. Varbūt tur var ierīkot dabas taku? Ēkas un stāvlaukumus var uzcelt gandrīz jebkur. Šādu teritoriju mākslīgi uztaisīt jebkur nevar un neviens to nedarīs, vismaz pārskatāmā nākotnē nē.

Torņu cīņas 2018

Manuprāt, Torņu cīņas nav tikai sacensības vien. Tā ir reize pabūt kopā ar domu biedriem, parunāties ar ilgāku laiku neredzētiem cilvēkiem, iepazīties ar jauniem putnu vērošanas cienītājiem, pārrunāt dažādas aktualitātes un sajusties kā daļai no Latvijas Ornitoloģijas biedrības.

Pavisam īsi par sacensību formātu: cilvēki sadalās komandās, izlozē torni un dodas no tā vērot putnus. Jo vairāk sugu izdodas saklausīt vai saskatīt – jo labāk. Tautas klasē vērošana ilgst 4 stundas, pieredzējušo – 24.

Mūsu komanda ir labi sastrādājusies gan Rīgas putnu cīņās, gan iepriekšējās Torņu cīņās, tāpēc šīm sacensībām pieteicāmies jau ļoti laicīgi. Tā kā neesam izcili putnu pazinēji un arī profesionāli ar putniem nekā neesam saistīti, tad izvēlējāmies tautas klasi. Nav arī mazsvarīgi, ka dalība tautas klasē prasa mazāk laika.

Nedēļu pirms sacensībām visa komanda sarunājām doties nelielā treniņu ekskursijā. No treniņu viedokļa varbūt tas nebija pārāk rezultatīvi, bet ekskursija izdevās pilnīgi neticami – redzējām piecas zaļās vārnas un apdzīvotu bezdelīgu piekūna ligzdu. Starp citu, nebija nozīmes tam, ka zaļo vārnu meklējumos biju devies arī agrāk, jo tikai vienā gadījumā mēs putnu redzējām tur, kur es to, iespējams, būtu iedomājies meklēt individuālā kārtā.

Sestdienas rīts, kurā notika torņu izloze, sākās ar ļoti nepatīkamu pārsteigumu. Saņēmu īsziņu, ka ceturtā daļa komandas spiesta palikt mājās slimības dēļ. Sacensības trijatā ir grūtākas, jo putni jāredz un jāatpazīst vismaz trim komandas locekļiem. Tīri cilvēcīgi arī žēl – cilvēks ilgi gaidījis sacensības, gatavojies tām un še tev…

Lai dzīve šķistu vēl mazāk rožaina, dodoties ar velosipēdu uz izlozi, Merķeļa ielā vējš iepūta acīs smiltis. Nevarēju kādu brīdi ar divriteni vairs pabraukt. Vēlāk telpās palika mazliet labāk.

Tradicionālajās 3 pavāru restorāna sarūpētajās brokastīs mani ļoti pārsteidza speciāli man pienests šķīvis, jo bez spiestas vajadzības nemēdzu stāstīt par savu savdabīgo diētu. Nezinu, kā tas tika saorganizēts, bet ļoti patīkami, turklāt garšīgi.

Torņu izlozē mums bija divi mērķi. Neizvilkt Ķengaraga torni un dabūt Enguri. Tas piepildījās daļēji, jo izvilku, manuprāt, ne sevišķi aizraujošo Daugavgrīvas torni. Apspriedāmies komandā un izlēmām izmantot iespēju torni pārlozēt. Te lieti noderēja fakts, ka tautas klasē bijām pieteikušies pirmie un mums arī pirmajiem bija tiesības torni pārlozēt. Tā mēs tikām pie Slampes kurgāna torņa, kur agrāk nebijām bijuši.

Vienojāmies sākt ceļu no Rīgas ap pusčetriem naktī. Līdz tam varējām gatavoties sacensībām. Manā gadījumā tas bija:

  • sekošana tviterplūsmai un tās papildināšana,
  • ekipējuma izdaiļošana ar izdales materiāliem,
  • potenciālo putnu sugu apzināšana, izmantojot dabasdati.lv,
  • balsu atkārtošana,
  • optikas tīrīšana,
  • somas kravāšana,
  • telefoniska konsultācija ar acu traumpunktu un brauciens ar divriteni līdz dežūraptiekai (labāk būtu bijis līdz traumpunktam, bet to es vēl nezināju).
Ķikutu pievilināšanas metode. Nevainagojās panākumiem.

No rīta neviens neaizgulējās un, kā plānots, devāmies ceļā. Mērķis bija nokļūt tornī pusstundu pirms saullēkta, bet būtu varējuši braukt arī vēl agrāk. Pa ceļam redzējām gan stirnas, gan zaķus, gan alni (man personīgi pirmais aļņa novērojums brīvā dabā) un vismaz no sākuma mums bija vairāk dzīvnieku, nevis putnu foto.

Alnis

Izkāpjot no auto, bija plus trīs grādi. Nebija laika tam pievērst uzmanību, jo putni jau dziedāja visās malās. Bija grūtības izšķirt klusākās sugas.

Pārsvarā darījām tā – ja kāds no mums saklausīja jaunu sugu, viņš to pateica skaļi, varbūt norādīja virzienu un pārējie centās saklausīt to pašu. Reizēm tas izdevās ātrāk, reizēm nemaz. Šaubu gadījumos ņēmām talkā balsu ierakstus. Tā, piemēram, pārliecinājāmies, ka tiešām dzirdam sila strazdu, kuru vēlāk paveicās arī ieraudzīt.

Kopējais iespaids par torni bija – ļoti interesanti, bet pirmā vieta mums nebūs. Tāpēc, ka trūka bridējputnu un ūdeņu putnu bija pavisam maz. Savukārt meža putnus, pateicoties ķauķu korim, saklausīt bija diezgan grūti.

  • Vairākas sugas manījām tikai ļoti agri no rīta, piemēram, zivju gārņus.
  • Pa retam dzirdējām kāda bridējputna balsi, bet neatpazinām. Centāmies sameklēt līdzīgus balss ierakstus, bet neizdevās. Negribējām tam arī veltīt daudz laika, kamēr apkārt ir tik daudz kā saskatāma un saklausāma. Ņemot vērā, ka bridējputnu balsis apklusa ļoti ātri, radās aizdomas, ka tās kāds atdarina.
  • Šad tad paveicās īstajā brīdī paskatīties īstajā virzienā. Tā dabūjām gan balto stārķi, gan vistu vanagu, kurus ar neapbruņotu aci attiecīgajā virzienā nebūtu pamanījuši.
  • Jūras ērgli pamanījām tālu, tālu pļavā. Tā kā pirms tam biju redzējis uz staba peļu klijānu, nodomāju, ka putns nolaidies un nepievērsu tam vairs uzmanību, bet komandas biedri bija acīgāki.
  • Lauku cīruli pamanījām un saklausījām vien īsi pirms beigām, bez tā finišēt būtu pavisam neērti. Uztraucāmies arī par pelēkās vārnas un žubītes ilgstošu neatrādīšanos, bet viss beidzās labi. Arī lielās zīlītes redzējām, šķiet, tikai reizi.
  • Sākot tik agri, ir pagrūti izšķirt krāsas. Sākotnēji atzīmējām krastu čurkstes, jo izskatījās, ka putniem ir pelēcīgas apkaklītes. Vēlāk šo novērojumu svītrojām, jo, kļūstot gaišākam, redzējām tikai čurkstes bez apkaklītēm. Tādās reizēs, acīmredzot, nepieciešams vairāk pieredzes. Šajā ziņā tautas klase mums bija atbilstoša.
  • Lielākais prieks bija par vālodzēm. Mēs tās nekad nebijām redzējuši. Nebijām tik tuvu, lai sanāktu laba bilde, bet spilgti dzeltenie putni uz bērzu fona bija labi manāmi. Palūkojāmies, kā tie dzenā viens otru.
  • Būtu interesanti torņu cīņās izšķirt, kuri putni ir tikai dzirdēti un kuri arī redzēti. Tas arī iesācējiem un cilvēkiem no malas dotu vairāk priekšstata par to, ka tādas sacensības reāli notiek. No otras puses papīru darbs tautas klasē jau šobrīd šķita diezgan liels.
Vālodze

Apmeklētāju mūsu tornī nebija. Garām pabrauca tikai viena automašīna. Nav brīnums, ka tuvākajā apkārtnē ērti jūtas stirnas, zaķi un alnis.

Laiks paskrēja pilnīgi nemanot. Pirmās trīsarpus stundas bija aizvadītas ļoti intensīvi. Sāku pat prātot, vai 24 stundu formātā nebūtu vieglāk, jo tad starts ir pēcpusdienā un nav no rīta milzīgā steigā jākonstatē ievērojams daudzums sugu. Ja iepriekšējās torņu cīņās vēl izbrīvēju mazliet laika informācijas ievadīšanai sociālajos portālos, tad šoreiz, trijatā esot, to nemaz nemēģināju darīt. Par intensitāti, ar kādu nodevāmies putnu vērošanas procesam, liecina kaut vai tas, ka vismaz pusstundu putnus vēroju, aizmirsis noņemt mugursomu.

Kad pēc laika beigām apkopojām rezultātus, kopējam skaitam bija pat grūti noticēt. 46 sugas! Mēs taču neko tādu neredzējām un daudz kas pat šķita trūkstam. Sāka šķist, ka pēdējie tomēr nebūsim.

Pēc finišēšanas izmantojām, manuprāt, visjaukāko tautas klases iespēju. Apbraukājām pieredzējušo klases torņus, aprunājāmies ar domu biedriem un pavērojām putnus rāmākā garā. Paši pieredzējušo klases dalībnieki to darīt nevar, jo sacensības uzsāk un beidz faktiski vienlaicīgi.

Paspējām pabūt abos Kaņiera torņos. Tajos mūs ļoti draudzīgi uzņēma Naktsputni (ar torti Cielaviņa!) un Ar Mums Atkal Runā Kaijas. Varējām papriecēt acis ar melnajiem zīriņiem, pabildējām spāres un centāmies saskatīt niedrēs paslēpušos skaļo niedru strazdu. Satikām arī tautas klases Ruddibena cekullosīti, kas līdzīgi mums viesojās pie citiem sacensību dalībniekiem.

Atpakaļ Rīgā mūs sagaidīja tradicionālās kopīgās vakariņas ar citiem sacensību dalībniekiem. Drīz sekoja rezultātu paziņošana, sākot ar tautas klasi un zemāko vietu ieguvējiem. Kad Agnis paziņoja, ka starp trešo un otro vietu esot tikai viena suga un ka trešajai vietai esot 38 sugas, es sapratu, ka esam uzvarējuši.

Sajūtas grūti aprakstīt. Bija pārsteigums, ka atstarpe sanākusi tik liela. Bija prieks, ka par spīti visām grūtībām mūsu mērķtiecība vainagojusies ar labāko iespējamo rezultātu. Un viegls samulsums par to visu.

Par interesantāko novērojumu nosaucām redzētās vālodzes, bet piekritīšu Mārim Strazdam, ka jānodala interesantākais novērojums no faunistiski vērtīgākā novērojuma. Par otro man tajā brīdī pat nebija ideju, bet, vēlāk aplūkojot rezultātu apkopojumu, sliecos domāt, ka tas bijis sila strazds, kuru atzīmējušas tikai divas komandas no 19.

Sila strazds

Vēl vairākas dienas pēc sacensībām šķita mazliet neticami, ka patiešām uzvarējām. Iespējams, sava nozīme bija tam, ka no tautas klases mēs izvēlējāmies startēt visagrāk. Tas ir, putnus uzsākām skaitīt 4:45. Otrā vieta sāka 5:25, trešā 5:47, ceturtā 8:12.

Mums jautāja, vai nākamgad startēsim pieredzējušo klasē. Droši vien jā, jo palikt tautas klasē būtu nepieklājīgi. Nezinu vienīgi, vai mums visiem sanāks izbrīvēt tik daudz laika sacensībām. Tā kā pieredzējušo klasē par augstām vietām necīnīsimies, jādomā, ka jutīsimies zināmā mērā brīvāk un varēsim vairāk nodoties putnu vērošanai. Ir arī cerības uz mierīgāku sacensību ritmu un paradoksālā kārtā ilgāku pagulēšanu, jo nevajadzēs celties nakts vidū.

Sabildētie putni 2017

Es nemēdzu veidot redzēto / dzirdēto putnu sarakstus. Toties mēdzu bildēt putnus. Man tā nav nopietna aizraušanās, man pat nav spoguļkameras, bet man patīk putnu fotografēšanas process.

Kad gads tuvojās beigām, iedomājos, ka būtu interesanti izveidot sarakstu no šī gada bildēm. Tas ir, paņemt katrai sugai pa vienam attēlam. Pirms gada beigām nemaz nemēģināju attēlus skaitīt vai pētīt, atstāju šo prieku gada pēdējām dienām.

Gandrīz no katras garākas pastaigas vai ekskursijas man te ir pa kādai bildei. Man pašam šķiet, ka nemēdzu bieži staigāt dabā. Šie 118 attēli tapuši 43 dienās, tas ir, vidēji retāk par reizi nedēļā. Turklāt to vidū ir arī bildes, kuras tapušas ikdienas gaitās.

Bija bažas, ka varētu nebūt kas ļoti parasts, kāds balodis vai zvirbulis, bet tā tomēr nebija. Patīkami maz ir bilžu, kuros putnu nevar atpazīt. Ja tādos gadījumos tomēr zinu, kas attēlā redzams, tad tāpēc, ka esmu to noteicis dabā.

Te nav „ķerto” putnu bildes, tas ir, tādu putnu, kuri tikko noķerti, piemēram, tīklos vai izņemti no putnu būrīša. Es nejūtu īpašu prieku par tādām bildēm.

 

Visbeidzot paldies visiem, kuri devās līdzi, aicināja piedalīties ekskursijās vai citādi palīdzēja! Lai jums putniem bagāts jaunais gads!

« 2 of 4 »

 

Rīgas putnu cīņa 2017

Rīgas putnu cīņā piedalījos otro reizi. Par pirmo rakstīju jau agrāk. Sacensību pieredze mūsu komandā šoreiz bija diviem dalībniekiem. Bijām piedalījušies arī torņu cīņās pavasarī un aptuveni zinājām, ko viens no otra varam sagaidīt.

Sacensību ideja ir 8 stundās Rīgas teritorijā identificēt pēc iespējas vairāk putnu sugu. Skaitās arī tikai dzirdētie putni, tikai jāredz / jādzird vismaz diviem no maksimums 4 komandas dalībniekiem. Par noteiktām pasugām un dzimumiem pienākas papildus punkti.

Šoreiz sacensībām gatavojos rūpīgāk nekā pirms gada. Pētīju potenciāli apmeklējamās vietas. Piefiksēju, kurām sugām jāpievērš īpaša uzmanība, lai saņemtu pluspunktus par noteiktiem dzimumiem. Noskaidroju, kādus putnus, visticamāk, neizdosies pamanīt, jo devušies jau uz siltajām zemēm. Tas palīdz, ja atšķiramās sugas ir līdzīgas. Piemēram, nav vērts atkārtot visus šņibīšus, ja ar 98% varbūtību redzēt varēs tikai parasto un gaišo.

Gaišie šņibīši

Divas nedēļas pirms sacensībām aizbraucām uz Mangaļsalu pieradināt ausis pie putnu rudenīgajiem saucieniem. Molā sastapām ne tikai putnus, bet arī konkurējošas komandas pārstāvi. Iztikām bez dūru vicināšanas. Tieši pretēji, uzzinājām, kā atšķirams parastais šņibītis no trulīša, kā arī kopīgi priecājāmies par mazo mušķērāju mola galā pie bākas.

Trulītis (no kreisās) un parastais šņibītis
Mazais mušķērājs

Nedēļu pirms sacensībām satikāmies, pārrunājām maršrutu. Vienojāmies par Juglas ezers – Ķīšezers – Mangaļsala. Bija vēl variants Mangaļsala – Ķīšezers – Juglas ezers, bet gribējām atšķirties no pārējām komandām, kuras gan jau līdzīgi pagājušajam gadam būs izvēlējušās startēt Mangaļsalā.

Lai arī bija vēl tumšs, jau, izkāpjot no auto, saklausījām ķivuļus un dižraibo dzeni. Drīz varējām pievienot melno meža strazdu, svilpi un citus putnus. Turpmākās sugas viena otrai sekoja tik strauji, ka pat grūti bija atrast brīdi tās atzīmēt. Varējām vērot divas zvirbuļvanagu mātītes virs koku galotnēm un kā zivju gārnis aizdzen lielo balto gārni. Ezerā peldēja gaigalas, meža un cekulpīles. Netālu no mums nolaidās arī parasto ķeģu bariņš. Vairākas reizes grasījāmies doties tālāk, bet atkal parādījās kas jauns, piemēram, vidējais dzenis.

Gaigala
Vidējais dzenis

Pa ceļam uz Ķīšezeru piestājām, lai sameklētu zvirbuļus. Tie atradās vienīgi 6. tramvaja galapunktā. Tā arī bija vienīgā reize, kad redzējām mājas baložus un mājas strazdus.

Ķīšezerā skatījām pīļu un lauču bagātību. Nevienas meža pīles, toties baltvēderi, pelēkās pīles, cekulpīles un pat mazā gaura. Visiem par to bija prieks. Aizkavējāmies diezgan ilgi. Vajadzēja jau arī rūpīgi visus putnus pārlūkot, lai nejauši nepalaistu kādu retumu garām.

Lauči, mazā gaura un baltvēderis

Pēc tam devāmies pastaigā pa tuvējiem dārziņiem. Neko daudz mēs tur neredzējām, bet bija prieks gan par dadzīšiem, gan melngalvas ķauķi, kas ir samērā vēls novērojums šai sugai.

Pēdējās stundas putnu skaita ziņā sanāca diezgan nabadzīgas. Tomēr no sagaidītajām sugām vairumu dabūjām. Molā cerējām dabūt parasto šņibīti, melnspārnu kaiju un varbūt arī gaišo šņibīti. Kad ieraudzījām, cik daudz cilvēku staigā pa molu, mazliet nolaidās rokas. Tomēr viens parastais un divi gaišie šnibīši atradās. Turklāt pirmā kaija, kuru pārbaudīju teleskopā, izrādījās melnspārnu. Ejot prom, dabūjām redzēt arī abu dzimumu krāšņās bārdzīlītes un saskatījām arī melnā meža strazda mammu.

Pasākums šoreiz bija tik intensīvs, ka ar bildēšanu neaizrāvos un tviteri liku mierā. Torņu cīņās bija mazliet mierīgāk.

Parastais šņibītis

Rezultāti tika apkopoti dažas stundas vēlāk LOB birojā. Katrā komanda īsi pastāstīja par savām gaitām. Tad bija jānosauc novēroto “parasto” sugu skaits. Pārējās sugas tika sauktas pa vienai un atsaucās tie, kuri tās redzējuši. Visbeidzot tika saskaitīti novērotie putnu dzimumi.

Rezultātu apkopošanas procesā bija arī nelielas diskusijas par novērotajām sugām un noteikumu interpretāciju. Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis ziemeļu gulbi, ja to lidojumā bez balss ir ļoti sarežģīti atšķirt no mazā gulbja? Vai novērojums skaitās, ja to ir atpazinis tikai viens cilvēks, bet vēl viens ir tikai redzējis, lāgā neatpazīst, bet māj ar galvu? Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis strazda mātīti, jo jaunajiem putniem spalvu tērps ir praktiski tāds pats? Jāatzīst, ka rodas neliela šaubu ēna gan par konkurentu, gan savas komandas novērojumiem tieši noteikumu dažādās interpretācijas dēļ. Tomēr domāju, ka no tādiem jautājumiem nevarētu izvairīties pat, ja katrai komandai sūtītu līdzi tiesnesi.

Bijām novērojuši 34 “parastās” un 13 pārējās putnu sugas. Tas kopā ar 14,5 punktiem par noteiktiem dzimumiem deva septīto vietu. Jāatzīst, ka mūsu pieredzei tas ir atbilstošs rezultāts. Migrantu atpazīšana pēc balsīm mums ir pārāk sarežģīts uzdevums. Pārāk jau arī neskrējām. Interesanti, ka punktos par noteiktajiem dzimumiem komandai bija otrs labākais rezultāts.

Pēc apbalvošanas varējām mazliet uzkavēties un dalīties gūtajos iespaidos. Viena no atziņām bija, ka neko daudz iemācīties tādā veidā nevar. Staigājam, klausāmies, mēģinām noteikt un ceram, ka pareizi. Tādā ziņā būtu vērtīgāk, ja mazāk zinošie dalībnieki tiktu pie iespējas praktizēties pieredzējušu kadru vadībā. Tiesa, sacensību moments līdz ar to varbūt būtu vēl nosacītāks nekā līdz šim.

No vienas puses man kā putnu vērotājam gribētos pacelt savu viduvējo līmeni ar kompetenta spēka palīdzību. No otras – ja tās ir sacensības, tad katrs tomēr cenšas dabūt pēc iespējas augstāku vietu un nekāda sevišķa izglītošana tajā procesā nemaz nevar notikt. Kaut ko jau katrs dalībnieks, varbūt izņemot pašus pieredzējušākos, procesa laikā iemācās. Piemēram, man līdz šim nebija motivācijas pētīt datus par sugu migrācijas laikiem.

Domāju, ka piedalīšos sacensībās arī turpmāk, lai arī bez cerībām uz augstām vietām. Nākošās gan ir tikai pēc gada. Arī citiem ieteiktu pamēģināt savus spēkus. Ja nav komandas, organizatori centīsies palīdzēt un varbūt pat paveiksies tikt vienā komandā ar kādu pieredzējušu putnu pazinēju. Tomēr, kā tas parasti mēdz būt komandu sacensībās – ja ir forši komandas biedri, tad sacensības būs izdevušās. Man tas tā arī bija.

Zaļās vārnas meklējumi IV

Zaļo vārnu man līdz šim bija sanācis meklēt trīs reizes.

Pirmā no tām bija 2012. gadā un bija pilnīgi neveiksmīga.

Otrreiz izmēģinājām laimi 2014. gadā. Bijām rūpīgāk sagatavojušies, apzinot iespējamās zaļās vārnas uzturēšanās vietas. Mums veicās un pamanījām trīs putnus. No tās reizes ielāgojām, ka visvienkāršāk zaļās vārnas ir pamanīt uz vadiem.

Trešajā reizē 2016. gadā piedalījāmies būru apsekošanā, par ko jau rakstīju.

Ceturtā reize pienāca tagad – 2017. gada jūlijā. Kopā ar dzīvesbiedreni cerējām ieraudzīt un puslīdz saprātīgā kvalitātē beidzot nofotografēt zaļo vārnu un varbūt beidzot ieraudzīt arī pieaugušu pupuķi.

Apmeklējām vietas, kur zaļo vārnu bijām redzējuši agrākos gados. Būrus likām mierā, koncentrējāmies uz vadiem. Izstaigājām visu, bet nevienu zaļo vārnu nepamanījām. Šo to citu gan, bet neko sevišķi retu.

Brūnā čakste
Bezdelīgas
Akmeņčakstīte
Pelēkais mušķērājs

Tik viegli padoties negribējām un braucām tuvāk apdzīvotām vietām, kur agrāk nebijām zaļo vārnu sastapuši. Pabraukājām apkārt, pastaigājām, pētījām vadus, bet joprojām nekā. Mazliet saskumuši, izlēmām braukt prom. Ievadījām waze galapunktu un drīz secinājām, ka tās izvēlētais maršruts cauri mežam mūsu spēkratam varētu būt pārāk ekstrēmāls, tāpēc devāmies prom ar līkumu. Labi, ka tā, jo uz vada pamanījām zaļo vārnu! It kā ļoti spilgts putns, bet uz bērzu lapu fona diezgan grūti pamanāms.

Sākotnēji mēģinājām bildēt no automašīnas, jo putni no auto baidās mazāk nekā no kājāmgājējiem. Pie pirmajiem kadriem tiku, bet prieki bija īsi. Atlidoja žagata un zaļo vārnu mērķtiecīgi dzina prom. Tā nemaz nemēģināja pretoties un aizlaidās.

Zaļā vārna
Žagata aizdzen zaļo vārnu

Vēlāk izkāpām no auto un pastaigājām pa apkārtni ar cerību zaļo vārnu ieraudzīt vēlreiz. Mums laimējās un viņa drīz vien atgriezās atpakaļ uz tā paša vada. Tikai prieki bija vēl īsāki, jo garām pa ceļu brauca busiņš un putns atkal aizlaidās. Meklējām vēl un pēc minūtēm desmit pamanīju viņu sēžam priedes zarā.

Zaļā vārna

Ilgi viņa tur neuzkavējās. Varbūt šķitām viņai pārāk aizdomīgi, kaut arī bijām tālu. Devāmies prom, pa ceļam iztrūcinājām šo putnu vēl vienu reizi, paši viņu laicīgi nepamanot, un tas arī viss. Negribējās viņu traucēt vēl vairāk.

Nesaskatījām, vai šim putnam vispār ir gredzens. Noteikti, ka bija, bet kājiņas putnam ir tik īsas, ka nevar tā saskatīt. Skaidrs, ka jaunu vietu atklājuši neesam, jo netālu ievērojām izliktu būri. Ieziņojām arī dabasdatos. Pupuķis paliks citai reizei.

Bez kanalizācijas nav civilizācijas

Tu, cilvēks, staigā pa galīgu Rīgas nomali – Mārkalnes ielu pie Ķīšezera un uzej kaut ko tādu. Vai nav jauki?

Netālu dzīvo šādi dusmīga paskata skaistuļi.

Dižknābis

Par lielo gauru neesmu drošs, vai tā tur dzīvo, vai tikai viesojas, bet putns ļoti izplatīts. Ja nu vienīgi – nemaz tik bieži negadās lielo gauru redzēt izkāpušu no ūdens.

Lielā gaura