Brauciens uz Skotiju. Koronklapatas.

Pagājušā gada sākumā, kad stiprgripa Latvijā vēl tikai sākās, ģimenē saņēmām uzaicinājumu doties uz kāzām Skotijā šī gada augustā. Nopriecājāmies, bet tomēr bija neziņa, kā būs ar vīrusu tajā laikā.

Šī gada sākumā kopējā aina diez ko cerīga neizskatījās. Varējām vien cerēt, ka, siltākam laikam iestājoties, bacilis sanīks, būsim savakcinēti un robežas atvērtas. Domājām, ko iesākt ar lidmašīnas biļetēm un izlēmām nopirkt tās uzreiz, kamēr vēl nav kļuvušas stipri dārgas. Kopā no Latvijas bijām ieplānoti septiņi pieaugušie lidotāji un pieci bērni. Divi no pieaugušajiem kovidu bija jau izslimojuši.

Air Baltic piedāvāja iegādāties arī iespēju atdot atpakaļ biļetes un atgriezt par tām naudu. Šī papildus iespēja maksāja apmēram trešdaļu no biļetes cenas. Saprotu lidkompānijas riskus, tomēr dārgi, manuprāt. Padomājām, nolēmām riskēt un šo iespēju neiegādājāmies.

Tieši plānotā ceļojuma dēļ ar vakcināciju garumā nevilkām. Nebija nekas zināms par iespējamiem atvieglojumiem sašpricētām personām, bet pieņēmām, ka tādi ar laiku varētu tikt ieviesti. Rēķinājām pie sevis Astra Zeneca otrās potes datumus un mazliet satraucāmies, vai maz laicīgi tiksim pie pirmās potes. Tolaik vēl nebija nosacījuma, ka kādu laiku jau pēc pirmās potes cilvēks tiek atzīts par vakcinētu.

Nekādās prioritārās grupās nebijām, līdz ar to pieteicāmies špricītei elektroniski, kad tas bija iespējams. Pieteikšanās sistēma, manuprāt, bija uztaisīta ne pārāk saprotama un, pat ja saprati, kā tur viss iecerēts, vajadzēja diezgan pamatīgi klikšķināties, lai atrastu brīvu vietu un laiku. Te palīdzēja kolēģis, pateikdams priekšā gan kā sistēma iecerēta, gan kuru vakcinācijas centru vajag izvēlēties (Ķīpsalu, jo tur lielāka kapacitāte), gan kas tieši jāklikšķina. Pieteicu arī dzīvesbiedreni un drīz vien abi tikām sadurstīti ar faizeru. Sajūtas nebija pārāk patīkamas ne pēc pirmās, ne otrās potes.

Kamēr Eiropā jau bija sagatavots vakcinācijas sertifikāts, tikmēr ārpus ES esošajā Apvienotajā karalistē (UK) noteikumi bija pavisam citādāki. Tas ir, pirms ierodies UK, nopērc sev divus testus – otrajai un astotajai dienai. Tad sēdi karantīnā desmit dienas. Ja abi testi negatīvi, pēc desmitās dienas vari rikšot.

Mums šis variants nederēja, jo mūsu rīcībā nebija 10 dienu karantīnas izsēdēšanai. Toties uzzināju variantu, kā varot šmaukties. Tas ir, telefonu atstāj pašizolācijas adresē, zvanus no tā pārsūti uz citu numuru, kas tev reāli ir līdzi, apbruņojies ar optimismu un staigā. Bet tā kā mūsu bija tik daudz, tad šī varianta īstenošanu nopietni neapcerējām.

Lielākās klapatas tomēr bija kāzu rīkotājiem, jo ļoti ilgi nebija viennozīmīgi skaidrs, vai vispār ieradīsimies. Līdz ar to nebija zināms rezervāciju skaits viesu namos, galdu skaits kāzās utt.

Tad mums viss sāka iet kā seriālā.

Jo tuvāk nāca augusts, jo vairāk izskatījās, ka UK neko savos ieceļošanas noteikumos mainīt negrasās. Viens no lidotājiem jau paspēja aizrakstīt Air Baltic-am, ka gribēs biļeti atdot atpakaļ, bet piepeši UK nosacījumus mīkstināja. Tas ir, ja tev ir ES / ASV vakcinācijas sertifikāts, vari ieceļot un karantīnā nesēdēt. Tik vien kā pirms ceļošanas jāuzrāda negatīvs testa rezultāts un otrajā dienā tur jāveic kovidtests. Tie, protams, bija papildus izdevumi, bet neko darīt. Šie grozījumi stājās spēkā precīzi vienu dienu pirms mūsu ielidošanas.

Air Baltic-s, biļetes atdevējam, par laimi, naudu atpakaļ neatgrieza. Varbūt arī būtu to paspējuši izdarīt, bet paši e-pastā apjautājās, vai tad patiešām ceļotājs negribēs saņemt atlīdzību atlaižu kuponos (vai kā nu tos viņiem sauc). Līdz ar to bija iespējams atbildēt “pārdomāju un tomēr lidošu”.

Bija saminstināšanās bērnu sakarā. Teorētiski pēc UK noteikumiem Covid tests viņiem nebija jāveic, bet Air Baltic savā informācijā pasažieriem pirms reģistrēšanās lidojumam to bija pamanījušies uzrakstīt diezgan pārprotami un, ej, nu, sazini, kļūdas pēc, novecojusi informācija vai kas cits.

Nācās veikt pirms-lidojuma kovidtestu tepat Latvijā. Maksāja 35 eiro gabalā. Līdz šim man nebija bijis vajadzības veikt šo testu. Par procedūru bija dzirdētas visādas atsauksmes, bet nebija tik traki. Toties samaksāt nevarēju, jo karšu terminālis ar testētāju informācijas sistēmu atteicās sadarboties. Pēc pailgas kvernēšanas, vai tad beidzot sistēmas neatdzīvosies, samaksāju caur telefonu internetbankā.

Te viens no ceļotājiem paziņoja, ka nekādu testu neveiks un vispār nekur nelidošot. Kāpēc – nepaskaidroja, bet iemesls neesot tas, ko citi domā. Man likās, ka tās ir bailes lidot, bet, ja reiz cilvēks saka, ka nē, tad nē.

UK otrās dienas testu bija nepieciešams nopirkt pirms lidojuma. To arī darījām. Nevarēja vien saprast, kurš tieši tests jāpērk. Dažādi informācijas avoti rādīja dažādus rezultātus. Galu galā izvēlējāmies neriskēt un ņēmām to, uz kuru saite bija norādīta no kādas Skotijas valsts iestādes lapas. Tas maksāja 107 eiro par cilvēku.

Vēl katram pieaugušajam ceļotājam vajadzēja aizpildīt bezgalīgi garu anketu, kur bija jānorāda, no kurienes ieceļo, kur vispār pēdējā laikā esi bijis, kur paliksi, vai tiešām tikai tur un nekur citur, kāds tev ir dzimums (ar opciju “prefer not to say”), pases numurs un tamlīdzīgi. Bija arī viegli pārprotami jautājumi un dažbrīd radās iespaids, ka anketu nav paspēts pielāgot jaunajiem ieceļošanas noteikumiem. Veselu vakaru pavadīju, bakstot datus anketās vairumam ceļotāju.

Reģistrēt visus lidojumam arī nebija nekāda ātrā izprieca. Vai tad tiešām pasēs nevar uztaisīt kaut kādu skanējamo kodu, kurš pamatinformāciju nosūtītu tās pieprasītājam? Pases numura bakstīšana visās malās arī šķiet pārspīlēta.

Tad visu čupu ar papīriem vajadzēja izdrukāt – deklarācijas, testu rezultātus, lidmašīnu biļetes (nudien nesaprotu, Air Baltic, kāpēc tas vispār bija jādara, ja reiz tāpat pie bagāžas nodošanas tiek pārbaudīti dokumenti), internetbankas izdrukas, kas apliecina otrās dienas testa iegādi.

Bet tad izrādījās, ka vienam no bērniem, redz, mazliet paaugstināta temperatūra, pats mazliet savārdzis un vēders arī tā kā sāpot jau vairākas dienas, tiesa, ar pārtraukumu. Gan jau kaut kāds vēdera vīruss, domājām. Ja nu vienīgi viņi tur lidostā pārbauda temperatūru un tad var izrādīties, ka vienam no pieaugušajiem ar attiecīgo bērnu lidojums iet secen.

Bet temperatūru neviens nemērīja. Tik vien kā visas izdrukas aplūkoja pie bagāžas nodošanas.

Biju rēķinājies, ka pamatīgāka pārbaude sekos UK, šķērsojot robežu. Liels bija mans pārsteigums, ka vajadzēja tikai uzrādīt pasi, pastāstīt kāpēc ceļoju un kad braukšu prom. Izdruku krājums izrādījās pilnīgi nesvarīgs.

Braucot tālāk ar automobili, vājinieks sāka sūdzēties par vēdera sāpēm pagriezienos un ka nevarot apēst pat banānu, jo tad arī sāpot. Temperatūra, izrādās, 39 grādi. Ja tas vēl būtu bijis Rīgā, nekur nebūtu lidojuši.

Tālākais vakars mums, bērna vecākiem nebija pārāk izdevies. Domāju, ka gan jau būs aklā zarna. Tāpat kā man tajā pašā vecumā. Sāpes arī apmēram tajā pašā vietā un izpaužas līdzīgi.

Tā kā diez ko stipri angliskās telefonsarunās neesam, palūdzām vienu no ciemiņu uzņēmējiem par tulku un sākām iepazīties ar skotu medicīniskajām telefonkonsultācijām. Līdz savienojumam bija jāgaida visai ilgi, bet pēc tam tik uzdoti ļoti daudzi un vietām visai beztēmīgi jautājumi. Piemēram, vai esot kādreiz veikta orgānu transplantācija un vai pacients neesot HIV pozitīvs? Pēc kārtējās jautājumu porcijas saņemšanas, mums lūdza uzgaidīt, kamēr telefonists tos izrunā ar kādu speciālistu. Tā pēc vairākām jautājumu kārtām sekojošām pauzēm kādu 40 minūšu garumā nonācām pie jautājuma, no kura baidījāmies visvairāk. Vai esot veikts kovidtests? Ak, nē? Nu, tad vajagot to veikt! Un, ja pēc tam vēl ir slikti, tad zvaniet atkal.

Piezemēti izsakoties, nedaudz sanervozējāmies. Lai UK veiktu kovidtestu, nepieciešams tam savlaicīgi pieteikties. Atbilde tiks saņemta 24-48 stundu laikā. Aklās zarnas pacients tik ilgi var arī neizvilkt.

Mēģinājām zvanīt ātrajiem, bet tie, uzklausījuši stāstu, paziņoja, ka tādos gadījumos viņi nebraucot. Lai zvanot uz to pašu parasto medicīnisko konsultāciju.

Rokas galīgi nolaidās. Piezvanījām pat uz Latvijas diennakts konsultatīvo tālruni. Jā, tādos gadījumos labāk zvanīt ātrajai palīdzībai, aizbraukt uz slimīcu un lai skatās tur. Sāku pētīt, cik maksātu ceļš uz Latviju un kad tajā varētu atgriezties.

Bet tad notika brīnums. Kāds no apzvanītajiem skotiem, šķiet, no ātrajiem atzvanīja atpakaļ un pastāstīja, ka mēģināšot sakaņot vizīti ar tuvāko bērnu slimnīcu. Lai tikai mēs uzgaidām, mums atzvanīs. Un patiešām zvanu pēc kādas pusstundas sagaidījām un varējām braukt uz slimnīcu.

Pa vidu telefonsarunu maratoniem iedevām bērniņam zāles, kas sit nost temperatūru. Īsi pēc tam sapratām, ka tad taču ārsti viņu noturēs par veselu, un izdarīto rūgti nožēlojām.

Pats uz slimnīcu nedevos, jo bija jāpieskata vēl viena atvase, bet vēlāk naktī uzzināju, ka pacients tiek laists mājās. Aklās zarnas neesot, visticamāk, kaut kāds vīruss, bet, ja nekļūst labāk, lai dodot atkal ziņu slimnīcai.

Es pat nebiju cerējis uz tik pozitīvu iznākumu.

Reāli bērns sāka justies savā ādā nākošās dienas vakarā. Par to visi bijām priecīgi.

Bet, atgriežoties pie kovidtestiem, otrajā dienā tos saņēmām pa pastu.

Pakojām ārā, pētījām instrukciju.

Biju pirmais izmēģinājuma trusītis. Atšķirībā no Latvijā veiktā testa, pašam virpināt kociņu degunā un pie mandelēm bija ļoti nepatīkami. Pārējiem tādu sūdzību nebija. Testa kociņu vajadzēja ievietot trauciņā ar šķidrumu, salocīt papīra kastīti, aizlīmēt to un cik ātri vien iespējams iemest pastkastītē.

Latvijā, manuprāt, tas nestrādātu. Jo neviens jau neliedz kociņu iebāzt nez kur citur vai vispār citam cilvēkam. Gan jau ir arī cilvēki, kas tā dara.

Bija arī jāaizpilda īsa online anketa, nekā sevišķi sarežģīta. Vēlāk paciņas tika aizgādātas uz tuvāko pastkastīti un sastūķētas tur iekšā.

Nākošajā dienā visi saņēmām ziņu e-pastos un telefonos, ka rezultāts negatīvs. Neko citu arī nebijām gaidījuši.

Starp citu, pēc dažām dienām uzzinājām, ka viens no ieceļotājiem mierīgi ticis cauri ar lētāku, citur UK nopirktu testu. Lidostā par to nav bijuši nekādi jautājumi.

 

Atpakaļceļš morāli bija vieglāks. Air Baltic lidojumam no telefona mēģināju reģistrēties reizes trīs, sesijas taimauts ir ļoti kaitinoša lieta, ja jāievada labi daudz datu un nav visas pases uzreiz pa rokai.

Aizpildīju arī datus covidpass.lv. Interesanti, ka vienam no pasažieriem covidpass.lv uzdeva krietni vairāk jautājumu nekā citiem – vai tad nu tiešām nekur nav būts un tamlīdzīgi. Visticamāk, īpaši iztincināmos izvēlas pēc nejaušas atlases principa.

Air Baltic biļetes šoreiz nedrukājām, nebija jau arī kur to izdarīt. Nekāda vaina, kā izrādījās. Pie bagāžas nodošanas vajadzēja uzrādīt vakcinācijas sertifikātu.

Lidojumi, starp citu, notika maskās. Dīvaini, manuprāt, jo, apmeklējot teātra izrādes, kurās laiž tikai ar sertifikātiem, maskas nav jānēsā.

Vai Latvijas robežsardze vispār skatījās kovidsertifikātus, vairs pat neatceros, pa dienu bija sakrājies milzīgs nogurums un viss jau bija daudz maz vienalga. Jo, ja reiz jau esam Latvijā, ko tad ar mums izdarīs, ja kāds papīrs nebūs kārtībā? Liks visus cietumā, vai?

Visbeidzot Latvijā uzzinājām, ka pieaugušajiem pašizolācija nav jāievēro, bet bērniem gan, jo viņi taču nav vakcinēti! Vai tas ir konsekventi un gudri, mazliet šaubos, bet tā nu mums tuvākās 10 dienas nācās iztikt bez bērnudārza. Tas nepavisam nebija viegli, bet tagad arī tas ir izturēts.

Diez ko drīz ceļot vairs negribēsies.

Tags:

Ir ko piebilst?