Skip to content

Autortiesības blogā. 2. daļa

Turpinot stāstu par autortiesībām, apjautājos, kā gājis Ikaram Kubliņam, kurš publicē savas fotogrāfijas vietnēs Photoplaces.eu, Fotovietas.com un photoriga.com. Šīs vietnes nav tipiski blogi, jo vairums ierakstu ir fotogrāfijas ar aprakstu. Ņemot vērā, cik rūpīgi autors attēlos norāda savas vietnes adresi, secināju, ka viņam droši vien ir pieredze ar bilžu zagļiem.

Cik apmēram tādu gadījumu un cik ilgā laika posmā Tev bijuši? Kā atklāji zādzības faktu?

Paskaitīju e-pastos, un pēdējo trīs gadu laikā ir bijuši vismaz 19 gadījumi – taču tikai bezkaunīgākie, jo parasti e-pastus rakstu tikai tad, kad bilde izmantota komerciālā lapā vai zagšana bijusi redzami tīša (piemēram, aizmālētas vai nogrieztas ūdenszīmes). Gadījumos, kad bildi bija paņēmis, piemēram, kāds medijs un vismaz norādījis atsauci uz avotu, parasti nekasījos. Zādzības faktus sākotnēji atklāju nejauši, meklējot kaut ko internetā un atklājot savas bildes citos saitos; vēlāk sāku to darīt jau mērķtiecīgi, dažām no savām publicētajām bildēm izlases veidā veicot “Image reverse search” (lai gan pārāk aktīvi to nedarīju).

Vai vienmēr ir izdevies kontaktēties ar vainīgo pusi? Ko esi darījis, ja tas nav izdevies?

Nē, ne vienmēr. Citkārt vienkārši neatbild. Dažreiz, lai gan nekomunicē, bildi tomēr izņem, bet, ja nē, tad dažos tādos gadījumos esmu ielicis informāciju par šo komersantu “sudzibas.lv“.

Kādu risinājumu tādās sarunās centies panākt? Nozagto foto iegādi par tās norādīto cenu savā lapā? Vai ir runa par vēl kādu kompensāciju?

Kā kuru reizi, skatījos arī pēc apstākļiem – cik bezkaunīgs bijis bildes zagšanas veids, kā uz manu pretenziju atbild. Apzinātas, tīšas zādzības gadījumos standarta prasība ir kompensācija – un vismaz divreiz lielāka nekā bildes pirkšanas cena mājaslapā, jo nevar pielīdzināt legālu iegādi ar kompensāciju pēc zādzības fakta – ja kaut ko nozags lielveikalā vai kur citur, tad arī, visticamāk, zaglim būs tomēr krietni lielākas nepatikšanas (vismaz lielāka soda nauda) nekā tikai nozagtās preces veikala plaukta cenas atmaksa, pretējā gadījumā jau tas vispār nevienu zagli neatturētu, jo viņam nebūtu, ko zaudēt. Ja redzu, ka cilvēks tiešām nav zinājis, nav sapratis, komunicē godprātīgi, atvainojas – tad bijuši dažādi varianti: kompensācija bildes cenas apmērā, vai arī tikai bildes izņemšana no lapas, neprasot atlīdzību.

Kāpēc, Tavuprāt, vainīgajai pusei būtu izdevīgāk atrisināt konfliktu miermīlīgā ceļā?

Ja vainīgā puse vēlas būvēt kaut cik ilgtspējīgu biznesu, tad būtu muļķīgi desmit vai pārdesmit eiro dēļ (ja nozagtas vairākas bildes) riskēt ar reputācijas bojāšanu vai tiesvedību. Konstatējot sava darba neatļautu izmantošanu, fotogrāfam ir visas tiesības pieprasīt no uzņēmuma kompensāciju un, ja neizdodas vienoties, viņam tikai atliek vērsties tiesā pēc būtībā garantētas uzvaras. Iespējams, vēl lielāku skādi var nodarīt tas, ja fotogrāfs nevis dodas uz tiesu, bet gluži vienkārši informē publiku par to, ka jūsu uzņēmums ir pārkāpis autortiesības un atsakās par to atlīdzināt – šādā veidā var ātri vien sabojāt gadiem būvētu reputāciju. Sudzības.lv ir vietne, kas ļoti labi kotējas Google meklēšanas rezultātos – tur ielikta sūdzība par uzņēmuma negodprātīgumu var būt pirmais, ko potenciālais klients par šo uzņēmumu atrod.

Un, protams, muļķīgi vispār ir zagt bildes laikmetā, kad tās maksā faktiski centus vai pāris eiro, un ir visdažādākās iespējas tās ērti iegādāties. Vai arī izmantot bildes, kuru autori tām pielikuši CC licenci, kas ļauj tās izmantot par velti.

Kāda bijusi Tava rīcība, ja vainīgā puse vainu noliedz vai kādu citu iemeslu dēļ nav izdevies sarunu ceļā rast kompromisu?

Nopietnākos gadījumos (ja nozagta ne tikai viena, bet vairāk bilžu) izdaru spiedienu un diezgan bieži tas tomēr rezultējies ar kompensācijas saņemšanu. Mazāk svarīgos esmu ielicis informāciju Sudzības.lv vai arī citreiz vienkārši atmetis ar roku – katrā ziņā neesmu gluži vienas bildes dēļ mēģinājis papildus noslogot Latvijas tiesu sistēmu 🙂

Vai Tevi apmierina veicamā juridiskā procedūra, kas jāiziet, lai atrisinātu sarunu ceļā neatrisināmas situācijas? Vai normatīvajos aktos būtu jāveic uzlabojumi? Citi ierosinājumi?

Būtībā juridiskā procedūra nav korekta. Atstāt intelektuālā īpašuma (ne vien autora autortiesību, bet arī mantisko tiesību) zādzību tikai civiltiesiskajā atbildībā, manuprāt, nav pareizi. Salīdzinām ar to pašu lielveikala piemēru – ja tur pieķer pie rokas zagli, vai tad lielveikalam tas jāsūdz tiesā, lai iegūtu vismaz kompensāciju? Nē, ir zādzības fakts, un ar to pietiek, lai nodotu zagli policijai. Būtībā kaut kam līdzīgam būtu jābūt arī intelektuālā īpašuma jomā, īpaši tad, ja zagtais intelektuālais īpašums izmantots peļņas gūšanai (biznesa reklamēšanai utt), nevis tikai privātām vajadzībām (man nav lielu pretenziju pret tiem, kas paņem internetā bildi, lai uzliktu to uz mājas datora “desktopa” vai izdrukātu fotogleznai mājās pie sienas). Pozitīvi ir tas, ka par autortiesību pārkāpuma sūdzības iesniegšanu vismaz nav jāmaksā tiesas nodeva, diemžēl tiesāšanās tomēr ir un paliek smagnējs birokrātisks process. Drīzāk vajadzētu izveidot kādu pavisam nelielu nodaļu, kaut vai viena vai dažu cilvēku sastāvā Valsts policijā, kas nodarbotos arī ar šādiem “mazajiem” intelektuālo tiesību pārkāpumiem, reāli reaģētu uz sūdzībām. Tad fotogrāfa rokās būtu krietni “smagāks” trumpis sarunās ar bilžu zagļiem – ja nemaksāsiet kompensāciju, tad rēķinieties, ka ziņošu policijai. Ja ar torrentiem utml. lietām cīnās, tad ar ko fotogrāfa tiesības ir sliktākas par lielo Holivudas kinostudiju vai mūzikas izdevniecību tiesībām? Manuprāt, tām jābūt tieši prioritārākām, jo atsevišķs fotogrāfs ir daudz mazāk aizsargāts nekā lieli industrijas milži.

 

Trešajā daļā būs saruna par autortiesībām ar AKKA/LAA.

1 thought on “Autortiesības blogā. 2. daļa”

  1. Pingback: Autortiesības. Noņemtas tiesas sēdes – Stacija

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *